Saruna ar talantīgo volejbolistu Zigurdu Adamoviču par makšķerēšanu un Marinzejas ezeru
Volejbola komandas «Jēkabpils lūši» pirmā tempa spēlētājs un Latvijas izlases kandidāts Zigurds Adamovičs saka, ka viņam kādreiz bija trīs hobiji – volejbols, makšķerēšana un medības. Volejbols jau kādu laiku kļuvis par teju profesionālu nodarbi, tādēļ atlikuši divi vaļasprieki. Šoreiz saruna par pirmo Zigurda aizraušanos – makšķerēšanu.
– Kā tev pašam liekas, tu esi tāds kaislīgs makšķernieks vai vairāk svētdienas copmanis?
– Laikam jau pirmais. Kā ir brīvs laiks, tā ar draugiem dodamies makšķerēt. To lietu uztveram nopietni, un ir arī normāli lomi. Pašlaik vairāk esam pievērsušies fīderošanai, un tieši brekšu copei. Aizpagājušajā nedēļā tos labi pavilkām Aiviekstē. Man bija vienpadsmit gabali, lielākais – ap 1,5 kilogramiem.
– Tu esi uzaudzis Atašienē. Tad jau sāki copēt Marinzejas ezerā?
– Dzīvoju pašā Atašienes centrā pāris kilometrus no ezera. Pirmā makšķerēšanas reize tomēr laikam bija kādā dīķī, kad man bija kādi divi gadi. Pirmā makšķere, ko atceros, bija vienkārša – bez spoles un riņķiem ar galā iesietu auklu. Kaut kādus asarīšus, šķiet, toreiz saķēru. Bērnībā ar ģimeni daudz laika pavadījām uz ezera. Mans tēvs arī ir makšķernieks, un vectēvs arī bija. Mums Marinzejā ir arī ielaista laiva. No tās tur arī pārsvarā copēju, lai gan ir kādas septiņas astoņas vietas, kur to var labi darīt arī no krasta. Brīvdienās gan tās jāieņem laikus, kamēr nav aizņemtas. Tagad ar ģimeni copēju retāk, pārsvarā ar draugiem.
– Kas tagad ir tavi copes kompanjoni?
– Jurģis Turkopolis un Mārtiņš Jaunzems. Viņi ir ļoti nopietni un profesionāli pievērsušies ziemas copei un piedalās sacensībās. Man tam nepietiek laika un nav īsti vajadzīgs, jo savu sportisko azartu izlieku volejbolā. Bet, ja nebūtu volejbola, droši vien censtos iejusties viņu komandā. Tajās dienās, kad man ir spēles, bet viņi makšķerē, es vairākas reizes pamanos piezvanīt un apjautāties, kā ķeras.
– Volejbola sezona ilgst no oktobra līdz maijam. Kad tev ir laiks makšķerēt?
– Maz jau tā laika ir. Rudenī vairāk eju pīļu medībās. Sezonas laikā gadās kāda brīvdiena, kādreiz dienā starp treniņiem iemetu makšķeri Daugavā. Brīžiem sakrājas psiholoģisks nogurums no volejbola, tādēļ dažreiz paprasu brīvdienu, lai izvēdinātu galvu un atpūstos. Šogad ziemā diemžēl nebija ledus. Volejbols gan beidzās jau martā, tādēļ, kamēr vēl nestrādāju, līdz maijam varēju pacopēt biežāk. Nekas gan prātīgs neķērās, iespējams, tieši dīvainās ziemas dēļ.
– Bez fīderēšanas kādiem vēl veidiem esi pievērsies?
– Zivis ķeru visādos veidos – gan ar spiningu, gan pludiņmakšķeri, ziemā no ledus, ar gruntenēm sēžu uz samiem, pludinot vaboles, ķeru sapalus. Pārsvarā makšķerēju upēs – Daugavā un Aiviekstē, pēdējā laikā arī Neretā, bet tur nesenā piesārņojuma dēļ zivju laikam kādu laiku nebūs. Upē cope ir interesantāka, zivis – aktīvākas, lielākas un garšīgākas. Tas pats breksis vai karūsa – pavisam cita garša. Un upē tu nekad nevari zināt, kas pieķersies. Pāris reizes esmu bijis Baļotē, bet praktiski vienīgais ezers, kurā copēju, ir Marinzeja. Mums, atašāniešiem, ir paveicies, ka ir tāds ezers. Mežārē nav, un viņi brauc pie mums zvejot. Pašlaik dzīvoju Jēkabpilī, bet, kā tik ir iespēja, braucu uz laukiem. Un tur – vai nu medības, vai makšķerēšana.
Aiviekstes brekši
– Kā tu raksturotu «savu» ezeru?
– Zivju tur ir daudz, bet noķert grūti. Tas nav tikai mans, bet arī daudzu copmaņu spriedums par Marinzejas ezeru. Eholotes rāda, ka zivju ir pilns un lielas, bet noķert nevar. Iespējams, ka tām ezerā ir ļoti laba barības bāze. Vienreiz gadā var gadīties, ka trāpīsi un ļoti labi pievilksi, bet pārsvarā ir tā – brauc, brauc, zivis eholotē rāda, bet nekā – pa tukšo. Sevišķi izteikti tas bija šopavasar. Pats kādas sešas reizes paliku tukšā. Šopavasar gan arī upēs nekas prātīgs neķērās. Domāju, siltās ziemas dēļ zivīm galvā kaut kas bija sagrozījies un negribējās ēst.
– Varbūt vietējiem ir kaut kādi slepenie paņēmieni, kā tās zivis dabūt ārā?
– Tādu burvju recepti, ko lietojot, noteikti varēsi savilkt zivis, neesam atklājuši. Daudzi ar kartupeļiem baro un velk līņus. Mēs varbūt esam atkoduši vietas, kur ir vairāk zivju – sēkļus, dziļumus, bet arī tas negarantē lomus.
– Kā atašānieši izturas pret atbraucējiem? Nav greizsirdīgi, ka izķer viņu zivis? Bija piedāvājums ezerā ieviest licencēto makšķerēšanu, taču vietējie bija pret?
– Ir patīkami, ka ezerā ir daudz cilvēku, tas nozīmē, ka apkārt klīst informācija, ka tur ir zivis. 1. maijā ezerā bija ļoti daudz svešu cilvēku. Ir ļoti daudz svētdienas makšķernieku, daudzi, kas atbrauc ar bērniem pavilkt mazās zivtiņas. Mums arī nav tik daudz nopietno makšķernieku, kas brauc diendienā copēt. Tāpēc arī cilvēki bija pret makšķerēšanu par maksu.
– Kā ar tīkliem? Vietnē ezeri.lv atradu šādu komentāru no 2010. gada: «Ezerā zivju ir daudz, vietējie ezeru arī pieskata – ar tīkliem ķert neļauj un maliķus dzenā».
– Neatceros, ka kādreiz būtu aizķēris tīklu. Karpu aiz muguras gan ir gadījies aizķert. Varbūt naktī kāds tīklus liek, bet ne vietējie. Pie skolas ir novērošanas kamera.
– Pēdējos gados ezerā ir papildināti zivju krājumi. Vai tu kā copmanis to esi izjutis?
– Iepriekš ielaida karpas, bet pēdējos gados – līdakas. Vai viņu ir vairāk – grūti teikt. Šajā pavasarī neko prātīgu neesmu noķēris. Vienu gadu līdakas izmira, bet pagājušajā rudenī jau daži bija tikuši pie smukām zivīm – 6 un 7 kg smagām.
– Kāds ir tavs līdakas rekords Marinzejā?
– 5,5 kg, bet tas bija krietni pasen. Pēdējos gados neesmu neko lielu dabūjis. Mārtiņš gan labi ķer – gan pagājušajā gadā, gan šogad viņam trāpījušās smukas zivis. Šogad jau martā redzējām, ka līdakas gar krastiem nārsto. Pēc tam, iespējams, viņas paspēja līdz spiningošanas sezonas atklāšanai labi piebaroties un tam vizulim pat virsū neskatās.
– Kas tur no baltajām zivīm ir sastopamas?
– Sīko zivtiņu ir ļoti daudz – pavasarī spēj tik tārpu mainīt. Pa stundu var krietni atvilkties prieka pēc. Brekši ir, bet švaki ķeras. Karūsu ir ļoti daudz. Kamēr karpas nebija ielaistas, arī tās praktiski nebija iespējams noķert. Tagad pa kādai var. Izspriedām, ka karpas ar karūsām konkurē par barību, tādēļ arī sāk ķerties. Karpas nevar noķert, vismaz uz parastajām makšķerēm – rauj auklas pušu. Tagad, kad kļūst siltāks, lēkā tādas mammas… Varētu vēl Marinzejā ielaist zandartus. Tas būtu baigi forši. Domāju, ka barības tiem pietiktu – ruduļi ir savairojušies, un ūdens no tiem burtiski vārās.
– Ko tad, ja zandartus arī nevarēs noķert? Pēc tava stāstītā kļūst skaidrs, ka vienkāršs tas ezers nav…
– Zandartus ķert iemācīsimies, ka tik tie būtu! Bet tā jau tai copē ir – piecas reizes jāaizbrauc pa tukšo, lai sestajā kaut ko prātīgu savilktu. Tas ir normāli. Tā pati brekšu cope Aiviekstē – pēdējo reizi, kad bijām, ķērās no pieciem līdz astoņiem rītā, un pēc tam viss.
– Sportisti fiksē dažādus sasniegumus, rekordus. Kādi ir tavi zivju rekordi?
– Par līdaku jau minēju, breksis – 2,5 kg, karpa – 5,5 kg arī izvilkta Marinzejā pirms apmēram pieciem gadiem. Ir bijuši līņi virs kilograma, bet to copei man trūkst pacietības, asaris – ap 700 gramiem.
– Tu zivis ēd vai esi «ķer un atlaid» piekritējs?
– Ēdu, un man garšo. Ja daudz saķeras – man ir daudz draugu, kam arī garšo. Man nav pieņemams, ka feisbukā norej par vienu paņemtu līdaku. Ja arī zivi atlaiž, vienalga tā ir mocīta, kamēr dabūta krastā.
– Tavi komandas biedri «Jēkabpils lūšos» nemakšķerē?
– Daži. Šad tad kāds palielās arī ar saviem lomiem. Esmu bijis makšķerēt kopā ar Rihardu Puķīti un bijušo komandas biedru Dāvi Midzeni. Tik kaislīga copmaņa kā es tomēr komandā otra nav.
– Kas ir tava sapņu zivs?
– Gribētos noķert tādu kārtīgu samu – kaut vai 10 kg. Varbūt šovasar izdosies.
– Jāņos zivs galdā būs?
– Sestdien ar draugiem atkal brauksim uz Aivieksti brekšos. Pēdējo reizi tur viss notika pusotrā stundā. Piecos aizbraucām un astoņos jau taisījāmies mājās. Cerēsim, ka veiksies un Jāņos zivis galdā būs.
Materiāla publicēšanu atbalsta:
Juris Šteinbergs
Ne asakas! 