Copes pastāsti

Makšķerēšana un sievietes

Mazi pastāstiņi, kas tapuši Starptautiskās sieviešu dienas sakarā

Tikko sācis makšķerēt, cilvēks kāri uztver katru jaunu informāciju. Laipna kolēģe, kas sevi pozicionēja kā veiksmīga zivju ķērāja, silti ieteica nopirkt sestā numura zelta krāsas āķus. Uz tādiem labi ķeroties raudiņas un plicīši mazajā upītē, ko biju sācis apmeklēt. Mak­šķernieku veikalā tādus paprasot, pārdevējs jocīgi nosmīnēja. Āķi mazliet atgādināja nelielus en­kurus, bet kauns bija dot atpakaļ. Protams, ka ne plicītis, ne raudiņa tādu monstru mutē nevarēja dabūt, un ātri sapratu, ka šādām zivtiņām tas ir krietni par lielu. No tā laika padomdevējai ne visai uzticējos, bet āķus pēc vairākiem gadiem iz­mantoju, mērķtiecīgi ķerot kilogramīgas karpas.

frogOtrs pastāsts ir copes bo­dē noklausīta saruna. Kāda dāma pārdevējai prasa, vai ir nopērkamas silikona vardītes. Pārdevēja metas meklēt, bet neatrod. “Kam jums tādas, uz tām reti kurš ķer?”, viņa vaicā. “Baseinā smukas ūdens­rozes saaugušas. Gri­bas uz lapas uzlikt, lai sēž”. Te iejaucas dāmas pavadonis: “Zini, labāk ņemsim peldošo vobleri zivs izskatā. Tas smuki peldēs, bet, kad iešu līdakās, varēšu paņemt līdzi”. Uz to gan dāma neparak­stījās, un abi aizgāja tukšā.

09.03.2017.


Cope maksas dīķī

Agrā pavasarī ar dēlu, nocietušies pēc kārtīgas atvilkšanās, nolemjam  aizskriet līdz dīķiem pie Kvāpānu tilta paķerstīt karūsas. Ne jau lielajos dīķos, bet tajos mazajos, kas pirms tilta. Zinātāji jau droši vien saprot, par kuriem iet runa. Esam tur zivis ķēruši un zinām, ka tie ir privāti un večuks ik pa laikam apstaigā krastus, iekasējot pa 2 latiem (varbūt 1,5, ej nu atceries tik senus notikumus). Karūsas tur vasarās ķeras bez jēgas, bet nu visas tādas plaukstas lielumā. Kā ir agrā pavasarī – nezinām, jo neesam vietējie.  Aizbraucam līdz dīķiem un redzam, ka trīs veči sēž. Pieejam tuvāk – viens no viņiem mūsu acu priekšā izvelk karūsu vismaz  puskilogramu svarā. Un divas tādas jau ķeselē spārdās…

karusaMums divreiz nav jāsaka – sariktējam badapātagas un nosēžamies netālu. Pēc brīža “nodokļu iekasētājs” klāt: “Ak ta’ copēsiet? Nu tad pa divi laši no deguna”.  Skaidrs,  ka copēsim, ja jau tādas karūsas ķeras.  Atdodam četrus latus, samaksā arī pārējie makšķernieki un sēžam tālāk. Bet…  Zivis ta vairs neķeras… Ne mums, ne tiem citiem.

Sēžam visi pa tukšo un, iztērētās naudiņas jau sāk palikt žēl. Te viens cits vietējais vecis klāt:  “Nu kā ķeras, ir kaut kas?” Nosūkstāmies, ka redz tie veči trīs karūsas izvilka, un čuššš – vairāk neķeras… Vīrs nosaka: “Karūsām jau  par agru. Nu labi,   ja jau neķeras, tad šodien varat sēdēt par velti, naudu neņemšu”. Mēs vienā balsī: “Kā par velti, mēs taču samaksājām!”. Onka: “Kā, kam samaksājāt, es taču te nemaz vēl nebiju!” Pastāstām, ka “nodokļu iekasētājs” jau bijis un no visiem pa divām naudiņām savācis.  Vecais paliek pikts: “Nu es viņam rādīšu, tas tak mans kaimiņš atkal uzdarbojas! Viņam te nav nekādas tiesības iekasēt maksu. Viņa dīķi ir tur tālāk, bet šie ir manējie!”

Tā arī īsti nesapratām, kam tās plančkas pieder un kurš no naudas iekasētājiem bija viltvārdis. Naudu bijām iztērējuši, zivis nedabūjām, bet, lai citreiz nekas tāds neatgadītos, uz tiem dīķiem vairs nebraucam.

23.10.2015.


Īss stāstiņš par C&R

Šo man pirms pāris gadiem pastāstīja kāda paziņa, kura dzīvo uz salas Daugavā pie Jēkabpils un arī pati šad tad iemet gruntenes brekšiem. Stāsts ir par viņas brāli, kas ir kaislīgs samu ķērājs Krāslavā. Tas reiz atbraucis ciemos un nav nocieties neizmēģinājis kādu ūsaini noķert arī šajā pusē. Pirms izbraukšanas ar laivu paziņa viņam vaicājusi, ko gribot noķert. Šis atbildējis, ka samu uz 40 kilogramiem. Abi nosmējušies un copmanis devies savās gaitās.

samsSmiekli, ne smiekli, bet pēc pāris stundām zvans no copmaņa, lai brauc fotografēt un svērt viņa lomu, liekoties, ka 40 kg jābūt. Bildes pats redzēju telefonā, un varu apliecināt, ka tas nav izdomāts makšķernieku stāsts. Svars pat bija nedaudz virs 40 kg. Skaistākais visā tajā ir tas, ka zivs pēc fotosesijas tika atlaista dzimtajā stihijā, un arī tas bija fiksēts telefonā.

Par līdzīgu Jēkabpils puses samu ķērāju rīcību neko dzirdējis neesmu. Dzirdēti tikai stāsti par to, kā upes ķēniņu nedēļas garumā ēdusi visa ģimene un radu saime vai kā tas vests uz Rīgu pārdot restorānam u.tml. Iespējams, ka Krāslavā cilvēki ir labsirdīgāki un paēdušāki…

17.03.2015.


Stāsts ar divām morālēm

Tas notika sen senos laikos… pirms sešiem gadiem, kad tikko biju atsācis makšķernieka gaitas pēc 30 gadu pārtraukuma. Visu vasaru, kā jau iesācējs, biju ķerstījis asarīšus, raudiņas un plicīšus tuvējās upītēs un ezeriņos. Kad septembra sākumā iegādājos arī spiningu, sagribējās aizbraukt uz kādu nopietnāku upi. Tad nu sēžamies ar dēlu autiņā un laižam uz Aiviekstes izteku cerībā kaut ko noķert uz gruntenēm vai spininga.

Pie slūžām veču ka biezs. Visi mētā spiņus , dancina pludiņus, bet viens pat sēž uz betona un cemerē. Saku puikam, ka tepat arī makšķerēsim. Viņš gan iebilst, ka noteikumos taču rakstīts, ka tuvāk par 100 metriem no slūžām makšķerēt nedrīkst. Hm… It kā jau kaut kas tāds bija, bet man atbilde rokā – paskat cik te veču sēž, nevar būt, ka viņi nezina noteikumus, laikam taču šajā vietā var copēt. Nevar būt, ka te tik daudz pārkāpēju vienuviet. Tā gudri bildis, iemetu savu grunteni. Pēc brīža kaut kas rausta kātu un izvelku asarīti. Juniors pa to laiku aizgājis savās gaitās zivi meklēt.
Kad uz gruntenes nekas vairāk neķeras, nolemju iemēģināt jauno spiningu. Aizrāvies neko apkārt nemanu, līdz man kāds sit uz pleca. Pagriežos, paceļu acis un savā priekšā redzu inspektorus. Pārējie veči nez kur pazuduši un es kļūstu par viņu vienīgo “laupījumu”. Nelīdz taisnošanās par noteikumu nezināšanu, un man tiek uzrakstīts protokols par 20 latiem. Jūtos stulbi… Ko tu darīsi, skola maksā naudu…
Puika arī drīz atrodas un sašļāpuši nolemjam braukt mājās. Normālu zivju arī nevienam no mums nav.

Kamēr tiekam līdz Kvāpāniem, sliktā oma jau pārgājusi, un nolemjam vēl pamētāt spiningus pie Rēzeknes tilta.
OLYMPUS DIGITAL CAMERAUzlieku kaut kādu zaļu gumiju un palaižu to uz tilta pusi. Kādā 3 – 4 metienā jūtu, ka kaut kas tirinas galā. Opā! Asaris ap gramiem 250. Pirmā zivs uz spininga manā mūžā — krastā! Esmu stārā. Nākošajā metienā – atkal līdzīgs asaris. Tā īsā laikā izmānīju 5 strīpainos, un dēls arī vienu dabūja. Vidējais svars – ap 300 gr. Asari smuki, un mēs smaidām līdz ausīm. Mājās braucot, spriežam, ka tā spiningošana ir feina lieta, ko nevar salīdzināt ar dirnēšanu ar pludiņmakšķeri. Paskat cik viegli ir smukas zivis noķert! Ar tādu pārliecību turpmākās svētdienas līdz pat salam cenšamies kaut ko dabūt ārā no Lubāna kanāliem. Ja pareizi atceros, pirmā rudens sezona atnesa kopā uz diviem vienu mēra un pāris zemmmēra līdaciņas. Vidēji trīs vai četri mānekļi tika atstāti zacepos katrā izbraukuma reizē, un es jau sāku šaubīties, vai spiningošana ir īstais veids, uz ko man būtu jākoncentrējas.
Tā, un tagad, ja kāds vēl nav sapratis, virsrakstā solītās divas morāles:
1. Neskaties uz citiem, bet domā pats ar savu galvu!
2. Ne viss ir tik vienkārši, kā sākumā izskatās!

Bet tas vēl nav viss.. Pēc nedēļas rokam kartupeļus un spriežam atkal aizlaist līdz Rēzeknei paķerstīt ašukus. Kaut kas mani tomēr dīda iemest acis Makšķerēšanas noteikumos. Kā tad, jau no 1. septembra tajā vietā makšķerēt nedrīkst (pašreiz spēkā esošajos  noteikumos šis punkts izmainīts). Tātad iznāk, ka iepriekšējā nedēļā bijām divreiz grēkojuši vienā dienā. Un te varētu būt šī stāsta trešā morāle: divreiz vienā bedrē bumba nekrīt jeb divreiz vienā dienā inspektors neķer. Vai šī morāle ir pareiza, trūcis dūšas pārbaudīt…

11.09.2014.


Kas var būt labāks…

Kas var būt makšķernieka ausij patīkamāks un sirdi ielīksmojošāks kā cita makšķernieka uzslava. Nav jau tā, ka man ar lomiem nav kam palielīties – sieva priecājas kā bērns par katru atvesto zivi, liela tā vai maza, arī kolēģiem, kas makšķeri rokā nav turējuši, katra mēra līdaciņa liekas trofejas vērtē. Bet reiz tomēr dabūju uzslavu arī no makšķerniekiem, un tas nu man bija kā mušai medusmaize.

Pagājušā vasarā spiningoju savā ierastajā vietā, gar zālēm tvarstot zvaļsvārces. Tuvumā turas divas laivas pa diviem copmaņiem katrā. Skatos, ka tiem diez ko neiet – neķeras ne velcējot, ne mētājot. Šie ik pa laikam uz mani palūr un vienreiz dabū siekalu notecināt, kad man pieķeras stabila mēra līdaciņa. Konkurenti tā arī izbrauc malā, neko nedabūjuši, bet man vēl viena līdaka trāpās vietā, kur tie pirms brīža mētājuši. Pa vidam starp abām līdakām vēl izvelku 3 cepamus asarus. Un tad jau arī es taisos malā, jo saule jau augstu.OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Tuvojos vietai, no kurienes esmu ielaidis laivu, un dzirdu krastā sarunājamies neveiksmīgos makšķerniekus. Mani viņi aiz krūmiem neredz.
— Šodien gan slikta diena, uz četriem tā arī copi neredzējām, — saka viens.
— Jā, bet tas vecais gan kaut ko vilka, — bilst otrs.
Noprotu, ka «vecais» esmu es, jo citu jau bez mums tur arī nebija. Izbraucu malā un čaļi man klāt.
— Nu kā cope, ir kaut kas? — viens no viņiem jautā.
— Ai nu kaut kādi sīkumi jau ir, bet vispār cope šodien švaka, — nevērīgi nosaku, izliekot krastā savu lomu.
— Nu nē, — puiši man nepiekrīt. — Divas līdakas un vēl bonusā asari – tas taču super. Šodienas necopei baigi labais loms.
— Švaki šodien, švaki. Pagājušo sestdien gan ķērās – 5 līdakas dabūju pāris stundās, — es atkal tēloju baigo specu un necopes sarūgtināto, lai gan jāsaka, ka piecas mēra līdakas vienā copē man tai sestdienā pieķērās pirmo reizi mūžā, un tās pāris ražīgās stundas bija pēc ilgas blandīšanās pa ezeru. Tēloju sarūgtinātu makšķernieku, lai gan iekšā viss aiz prieka vārās, ka čaļus esmu apķēris un vēl uzslavu no viņiem saņēmis.

Tāda nu ir tā makšķernieka daba….   Laba cope bija todien!!!!

07.08.2014.


 Uzmanību – žurkas!

Šai stāstā neies runa par ūdensžurkām, bet par parastajām, kas mīt pagrabos, šķūnīšos, kūtiņās un citur.  No tām  mana makšķernieka dvēsele ir cietusi trīs reizes. Un es arī kā tāds muļķītis tikai pēc trešās reizes  sapratu, ka jāpieņem “radikāli mēri”. Lai copes lietas nemaisītos pa kājām manos necilajos apartamentos, tos glabāju šķūnīti.

Pirmais zaudējums bija “Holiday”  laivai izgrauzts grīdas ventilis. Ielīmēju citu, bet mācību nebiju guvis. Ziemas kasti parasti pēc copes sakārtoju, pārsienu mormiškas, pielaboju sardziņus un nolieku šķūnīti. Pagājušo pavasari sarunājām ar čomu doties copēt uz pēdējā ledus darbdienā tā ap trijiem pēcpusdienā. Aizlaižos no darba, paķeru kasti un prom uz ezeru. Tikai uz ledus pamanīju, ka visām mazmakšķerītēm sardziņiem nav gumiju – pie auklas karājas tikai lavsāna strēmelītes. Nu tad paši varat iedomāties, kāda cope man tovakar bija. Un trešais trieciens – tai pašā pavasarī pluda sezonu nolemju sākt mazā upītē. Zinu, ka tur pie krasta pieiet grūti, tāpēc bagāžniekā iemetu garos brienamos zābakus, kas nostāvējuši tai pašā šķūnīti visu ziemu, pacietīgi gaidot pavasari. Aizbraucu pie upītes, velku kājās vienu zābaku, bet, otru velkot, kaut kā dīvaini liekas, ka no apakšas spīd gaisma. Bļāviens – papēdī izgrauzts milzīgs caurums. Labi, ka atradu vietiņu, no kuras var pīcku sausām kājām iemest, tātad galīgi copes prieks nebija sabojāts.zurka

Šis tad arī bija pēdējais trieciens, pēc kura nelietīgajiem kustoņiem, žurkām, pienāca šausmīgs gals. Ar indes paciņas palīdzību vismaz uz laiku viņu kaitnieciskā darbība manā šķūnīti tika apturēta. Ja kāds sadomā, ka var no manis iegūt “pa lēto” otro veselo zābaku, neceriet – izmetu abus. 

23.02.2014.


Daugavas vāravas, breksis un turpinājums

Šovasar sataisījos vakarā pēc darba aizlaist uz Daugavu pasēdēt ar fīderi. Nobruņojos ar sarkano Trapper brekšu barību un sliekām. Liela cerība jau ko noķert man nebija, jo Daugavā copēju reti. Iekārtojos pie grāvja ietekas upē. Līmenis augsts un strauts pārplūdis. Iemetu fīderi patālu no krasta un, kamēr gaidu spices tirināšanos, mēģinu kaut ko noķert uz pluda, bet.. Nekādu dzīvības pazīmju. Jau pagājis krietns laiciņš, kad atnāk divas dāmas tā ap gadiem 60. Šīs saka, ko es te tupot kā duraciņš, šajā vietā nekas neķeroties, jāiet ir pa straumi uz leju, līdz tam tur ragam, tur varot labi paķert. Nu es tad ņemu pīckas un steberēju uz norādīto vietu.

Pagājis mazliet, atceros, ka esmu aizmirsis fīdera turētāju. Eju atpakaļ. Grāvī plikas peras divas vāravas – manas iepriekšējās dāmas. Nu es sapratu, kāpēc viņas mani sūtīja prom. Šīs neko kautrīgas neliekas, bet ar aci man arī koķeti nemiedz. Un nav jau arī īsti atbilstošas maniem gadiem. Savācu aizmirsto un laužos uz norādīto upes ragu. Iepēros tādos džungļos… Brīdi palauzies pa krūmiem, eju tomēr atpakaļ. Manas vāravas jau prom…

varava

Nosēžos vecajā vietā, iemetu fīderi. Kad jau sāk tumst, kaut kas rausta spici. Izvelku – plicis. Pēc pusstundas vēl viens, tad raudiņa. Nekas īpašs. Bet ap desmitiem spici sāk purināt ne pa jokam. Piecērtu un jūtu – IR Lielais. Sāni zeltaini spīd – breksis. Rauju ārā, bet šis atkabinās pie paša krasta, tomēr paspēju ielēkt seklumā un saķert. Kā saka NG, prieka pilnas bikses. Zivtiņa  izrādījās 1,9 kg svarā. Mans iepriekšējais rekords pārspēts uzreiz par 0,6 kg. Vairāk nekas tai vakarā neķērās un ap pusnakti biju mājās.

Te varētu likt punktu un šo stāstu ievietot copes dienasgrāmatā vai sadaļā Trofejas. Diemžēl šim stāstam ir bēdīgs turpinājums pēc nedēļas. Sieva atvaļinājumā pa laukiem, es mājās viens. Atkal vakarā jābrauc kas izmānīt uz to pašu vietu. Šoreiz nebija ne vāravu, ne zivju. Ap pusnakti laižu mājās. Ieeju un skatos – atvilktnes sekcijai izrautas, mani copes štrumi mētājas pa grīdu, logi vaļā. Sākumā nesapratu, bet tad nāca apgaismība – zagļi. Saucu policiju, tā meklēja pirkstu nospiedumus. Nozagts jau daudz nebija – lukturītis, ko vēlāk atradu pie žoga, un datora tumbas. Galvenais, ka spiningi un vīna balons nebija paņemts. Tikai pēc nedēļas pamanīju, ka pazudusi man mīļa glezna. Protams, ka policija līdz šim neko nav atradusi, varbūt, ka  nav pat meklējusi.

Pēc mēneša policijas ziņās lasīju, ka kādam makšķerniekam no šķūnīša nozagti 5 kāti ar spolēm. Nu tur gan ir jāsajūk prātā….

07.02.2014.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.