2018

 

jana-zivs

6. jūlijs. Sestdienā ar dēlu mazliet pastrādājām laukos, bet vakarā aizšāvām uz Lubāna kanāliem paspiningot. Es gan tam īsti nebiju sagatavojies – kāts un mānekļi bija jāaizņemas no vedeklas krājumiem. Tie loriņi īsti nebija manā gaumē, tādēļ, iespējams, man arī nekas neķērās, toties kompanjons tika pie pagaidām savas lielākās līdakas. Pirmajā vietiņā Īdeņas kanālā bijām pamētājuši minūtes desmit, kad dēla mestajam pretzāļu bleķim zaļsvārce ar slaidu līkumu aizleca garām. Es saku, met turpat vēlreiz. Pirmajā reizē netrāpīja, bet nākošajā bija precīzi. Grābiens un zobainā  uz āķa! Protams, ka sačoka līdzi nebija, tāpēc man kā tēvam nācās lēkt pēc zivs ūdenī. Zābaki pilni, bikses slapjas (ar ūdeni, protams), zivs krastā, prieki abiem.  Zivtiņa jau nu ļoti smuka – 80 cm un 3 kg. Juniora rekords! Arī es pats pa savu makšķernieka mūžu tikai divas tādas esmu noķēris.  Tuvīnie fīderisti un pludiņotāji   sūkstījās par necopi un uz mūsu līdaku skatījās ar zināmu skaudību. Vairāk gan šai vakarā nekas nepieķērās.


4. jūlijs. Beidzot jaunieši izvilka mani uz līdaku vakara copi ar laivu Daugavā. Iepriekšējā dienā šiem posmā no Vandānu pārceltuves līdz Ausekļiem nekas nebija ķēries, izņemot pāris asaru.  Tai vakarā ielaidāmies pie Daugavas copmaņiem pazīstamā šķūņa un turpat ap Pungas jeb Bungas salu dīdījāmies. Galvenajā straumē nekas neķērās, tādēļ pēc maza brīža iebraucām starp Bungu un labo upes krastu. Tur jau kaut kas trāpījās. Rezultātu ar trim ašukiem atklāju es. Turpinājumā bija līdaciņa uz 52 cm. Mana pirmā šogad. Uz Nr 4 rotiņa.

daugavaPēc brīža nedaudz tālāk pie līdzīgas zaļsvārces tika arī Dace, un pēc laiciņa viņai vēl viena tāda pati.  Abas copes uz pretzāļu bleķa. Galu galā veiksme  mēra zobaines izskatā atnāca arī pie Jāņa, un visi bijām apmierināti. Zemā ūdens līmeņa un niedru dēļ neizdevās uzbraukt uz augšu gar salu un izsēsties pie Dreimaņiem, kā iepriekš bija sarunāts ar vedēju, tādēļ  nācās laisties lejā līdz kooperatīvam “Veselība”. Pa ceļam vēl paņēma pāris zemmēra līdaciņas, Jānim viena lielāka nokabinājās tā īsti mānekli nepaņēmusi, bet viena pamatīga mamma atrādījās izlecot no ūdens netālu no krasta. Visas četras tovakar izvilktās līdakas bija kā nomērītas – 52-53 cm. Laikam no viena metiena….


22. jūnijs. Pirms Jāņiem ar kolēģi aizbraucēm uz privātu karpu dīķi pec zivīm. Nu kā uz gastronomu.  Vienīgais ievērības cienīgais fakts šajā copē ir tas, ka pārinieks, lai uzlabotu savus rezultātus un pārspētu mani,  izmēģināja uz  kukurūzas divus atraktorus. Pirmais bija ar zemeņu garšu, bet otrs – WD40. Esot youtube redzējis, ka tās labi strādājot.  Varbūt arī strādāja, jo čoms noķēra divas nelielas karpiņas. Man bez atraktoriem uz plikas jau apglumēt sākušas kukurūzas – četras un lielākas.

22., 23. maijs. Šogad dīvains gads –  1. maijā uz līdakām neaizbraucu. Un ne jau tāpēc, ka pagājušogad šajā datumā pamatīgi aplauzos un nosalu. Pie vainas jaunais hobijs – velobraukšana. Tieši uz līdaku atklāšanu bija noorganizētas velosacensības un nācās izvēlēties. Izvēle krita uz velo.  Bija vēl viens iemesls – mans pūslis Holiday ir nobeidzies dabīgā nāvē – visas šuves laiž cauri ūdeni un arī grīdā kaut kas ir atnācis vaļā un piepūsta laiva izskatās, kā uzpūtusies govs. Tad nu būs kādu laiku jāpievēršas copei no krasta, kamēr sapelnīšu naudiņu jaunai laivai.  Sākoties atvaļinājumam beidzot izvīkšķījos arī uz copi. Pirmajā dienā padevos uz Zvejnieklīci pasēdēt ar fīderi. Pasēdēju labi, bet zivi gan nevienu neredzēju. Bija tikai dažas vārgas copītes. Atnāca viens krievvalodīgs onka. Šim arī nekas  neķeroties, zivju te esot maz, jo visas nesaprātīgi cilvēki, tikai par savu labumu domājot,  izķēruši. Man viņa argumenti ne visai pārliecināja, drīzāk jau vienkārši bija necopes diena vai arī mums abiem rokas līkas.

Zvejnieklīcī zalkši, liekas, nav retums.

Nākamajā dienā vajadzēja tikt vaļā no iepriekšējā dienā samaisītās barības un  salasītajiem tārpiem. Tam izvēlējos Klaucāna ezeru.  Nu patīk man tur uz laipiņas pasēdēt! Citu copmaņu nebija un nebija arī peldētāju, kas dažreiz vasarā traucē makšķerniekiem, vai arī otrādi. Nebija arī nekādu pārsteigumu – ne pozitīvu, ne negatīvu. Plaudēni ķērās tīri braši  un  trāpījās arī pa kādam asarēnam. Tukšo copju gan bija daudz. Ja būtu realizējis kaut pusi, beigās tīkliņā būtu tikpat zivju cik Grabovskim TV raidījumos.   No otras puses, kam man tās  asaku buntes – tāpat lielāko daļu atlaidu…

Klaucāna asakbuntes


22. aprīlis. Šai dienā gluži negaidot nācās atklāt brīvo ūdeņu sezonu – kolēģis paaicināja uz pāris stundām no rīta paķert karpiņas privātā dīķī. Nekādu piebarošanu neveicām, bet  uz āķa likām kukurūzu. Pirmajā dīķī nekas neķērās kādu pusotru stundu. Vietējais uz pludiņa gan teicās divas noķēris. Iespējams viņa galā bija seklāks, un zivis nāca sildīties.

Pārgājām uz nākamo dīķi.  Metu slīpi netālu no krasta un kad jau zaudējām cerību kaut ko dabūt, parādījās arī pirmā cope. Karpiņa gan nebija liela – tikai ap 1 kg. Turpinājumā  samērā īsā laikā man bija vēl  četras copes, no kurām divas realizētas.  Kolēģis gan tā arī copi neredzēja. Tā kā dīķis privāts, vairāk pakaunējāmies ķert. Lomu sadalījām taisnīgi – izvilcējam 2 zivis, līdzjutējam – 1. Ēst gan īsti nebija ko, jo vienai karpai vēdarā bija pilns ar ikriem, bet otrai – ar dīķa paiku. Pēc skata jau resnas, bet īstenībā sāni plāni, vēl pēc ziemas neuzēsti. 


18. marts. Atkal vīruss bija nolicis mani horizontālā stāvoklī uz vairāk nekā nedēļu, bet tāpēc vēl jo priecīgāka bija atkalredzēšanās ar zivīm. Svētdienā ar dēlu pirmspusdienas copi aizvadījām Vīķezerā.

Līdz 10.00 veikli ķērās breksēni, pa kādai raudelei, pa kādam pličukam un pa kādam sīkam asarītim. Loma lielāko daļu sastādīja breksēni. Ap desmitiem saulīte ledu iesildīja, un sākās tādas kanonādes, ka dibens uz kastes drebēja. Zivis arī laikam no trokšņa sabijās un sāka ķerties kūtri, bet tomēr pa retam kaut kas ņēma. Pa četrām stundām kopā salasījām 3 kg. Nekas lielāks gan nepienāca, bet nebija arī laika līdz vakaram sēdēt.

Izbrīnīja viens fakts. No visām dažāda kalibra zivīm, tikai diviem pličukiem bija punčos lenteņi. Pirms gadiem 4-5 pličiem Vīķezerā tas parazīts bija visiem simtprocentīgi, bet brekšiem kādiem 50%.  Tieši tāpēc  vairākus gadus uz šo ezeru nemaz nebraucu. Tagad breksīši visi tīri. Izrādās, ka daba (šajā gadījumā – zivis) pati var tikt ar dažādām likstām galā, jo neba jau kāds ezerā attārpošanas zāles sabēra.


3., 4. marts.  Iepriekšējās brīvdienās bija pamatīgs sals (-20 no rīta)  un tā kā biju saķēris kaut ko līdzīgu vīrusam, makšķērēšanas plānus nācās atlikt uz citu reizi. Tik vien kā aizbraucu līdz Priekulānam paskatīties, kā veicas Jēkabpils novada sacensībās. Nekas jau dižs tur neķērās bet pazīstami cilvēki tika godalgotajās vietās un tas priecēja citādi jau apnikuši tie ļaudonieši, kalsnavieši un citi “svešie”, kas savāc balvas mūsu pusē.  Nu jā, bet man sacensības pagāja garām. Cerēju 3. martā aizbraukt uz Viesīti. Bet atbrauca rīdzinieki un sarunājām nedēļas nogali veltīt jaunā ģimenes locekļa Daces apmācīšanai zemledus makšķerēšanā.  Sestdien diezgan neveiksmīgi izvēlējāmies Klaucāna ezeru (velk kaut kā jums uz turieni). Izurbām pirmos caurumus, iedevu Dacei makšķeri, parādīju, kā jārausta, uzliku tārpu gan viņas, gan savas makšķerītes āķim, ielaidu savējo āliņģi un uzreiz izvilku ķīsi. Dace arī uzreiz tika pie ķīša un apmācības process līdz ar to lielos vilcienos noslēdzās.  Pavalkājuši Klaucāna parazītus, noķerot arī pa kādam ašukam, nolēmām pārvākties uz līci pie krūmiem, lai paķertu “krūmu” asarus.  Sev izurbu trīs caurumus tuvāk krūmiem, kur ķeru parasti, bet mūsu mācekle sagribēja āliņģi,  manuprāt, pilnīgi idiotiskā vietā. Nu ok, kā kundze vēlas. Sēžam pie savām lunkām – man ne uzsitiena, bet Dacei ķeras, un junioram arī. Nekas man neatlika, nācās šos apurbt. Bet kamēr viņi katrs tika pie pieciem strīpaiņiem, es tikai pie diviem. Lai es viņus skaita ziņā nepanāktu, jaunie drīz izlēma copi beigt, lai tai dienā vēl paspētu paslēpot. Nu, lai notiek… Pāris nelielas panniņas bijām saķēruši un vakarā tās tika arī saceptas un notiesātas, lai gan īsts pannas asaris bija tikai viens, protams, to noķēra iesācēja.

Vīķezera strīpaiņi

Nākamajā dienā laidām uz Vīķezeru. Jaunieši pieurbās pie niedrēm, bet es mazliet dziļāk. Šiem ķērās ķīši, bet es pamazām vilku asarīšus, starp kuriem trāpījās arī viens breksēns.  Kad kompanjoni  pieurbās tuvāk man, arī viņiem sāka parādīties strīpaiņas zivtiņas. Brīdi pavalkājuši uz mormenes, šie pārgāja uz vertikālām bļitkām. Tā strādājām – jaunie āliņģī uz bļitkas, pēc tam es uz mormiškas. Man ķērās stipri labāk, lai gan labi strādāja tikai trīs āliņģi. Sevišķi ražīgs bija viens, kas dāvāja kādus 25 ašukus. Varbūt savilktu vēl vairāk, ja atkal nebūtu pienācis mājās braukšanas laiks. Kopā kāds pussimts zivtiņu pa nepilnām četrām stundām  bija, un mani jau pārņēma šausmas, iedomājoties par to tīrīšanu. Tāpat kā iepriekšējā dienā pannenieku gan bija maz, labi, ja pāris, bet šoreiz lielākie gadījās man. Makšķernieku ezerā no rīta bija maz, bet vairāk  parādījās tikai ap pusdienlaiku. Liekas, ka viens copmanis, kas sēdēja vēl tālāk aiz mums, bija padevis ziņu, ka kaut kasa ķeras, jo visi atbraukušie devās pie viņa un tur copēja. Domāju, ka viņiem ķērās breksēni, jo visi sēdēja dziļākos ūdeņos nekā mēs.


13. februāris. Paņēmu brīvdienu un aizbraucu uz Kāla ezeru dziedēt sestdien sacensībās gūtās dvēseles rētas. Tempertūra mazliet zem  0, vējelis ļoti minimāls. Liekas, ideāls laiks copei. Bažīgu darīja tas, ka uz ezera no rīta nebija neviena dzīva cilvēka, tikai varēja dzirdēt, ka tuvējās māās veči kaut ko skrūvē.  Pat neomulīgi bija sēdēt vienam uz lielā ezera. Vai nu darbdiena vainīga, vai  arī brīvdienās nekas nav ķēries un veči notinušies uz citiem ūdeņiem.  Sataisīju kādus piecus āliņģus dažādā dziļumā, sākot no 4 līdz 8 metriem. Pirmajā pusstundā pieteicās sīks jo sīks asarītis un paliela rauda, kas tika uzlikta uz ūdas. Tad labu strēķi nekas no zemūdens iemītniekiem netraucēja mani meditēt ar mazo makšķerīti starp kājām. Raustu, raustu un domāju – i kāpēc tik tālu man vajadzēja dzīties? Tomēr ap 10.00 viens āliņģis atdzīvojās. Pieķērās pa kādai raudiņai, un dienas gaismā pamazām sāka līst arī ašuki. Ne jau kādi monstri, bet tādi, kas balansē starp pannu un zupas katlu. Ķērās tādiem kā nelieliem uzlidojumiem – divas trīs zivtiņas aši pēc kārtas, un tad atkal kādu brīdi klusums.

kals2

Ap 11.00, kad man jau bija neliela čupiņa ar zivtiņām, parādījās četri makšķernieki. Nosēdās metrus piecdesmit no manis, bet nelikās, ka kaut ko vilktu, vairāk staigāja viens pie otra un pļāpāja. Pēc pāris stundām šie notinās, bet es turpināju vientulīgi copēt. Copes raksturs nemainījās – raudiņa, asarītis, asaris un klusums… Un tā līdz četriem vakarā, kad satinu savas makšķeres. Ja tomēr godīgi, tad nevis satinu, bet sametu kastē, jo visas bija sapinušās. Tā man gadās  copējot lielākā dziļumā. Visumā pēc Baļotes necopes mazliet atveldzēju dvēseli.  Uz pannnas arī bija ko uzlikt un sava tiesa tika arī zupas katlam. Ūda  klusēja, un dienas, lai noķertu ziemas līdaku, strauji iet mazumā – cik tad vairs līdz martam palika!

kals1


10. februāris. Ilgi gaidītie Baļotes mači ir klāt. Pagājušogad paliku 34. vietā un šogad nopietni biju sagatavojies  rezultātu uzlabot.  Piektdienas nakts sapnis neko labu nevēstīja, lai gan jāsaka, ka sapņos nekad neko nenoķeru. Bet sapnis bija vienkārši fascinējošs – uz ledus bija kādi 50 makšķernieki un neviens NEKO nebija noķēris. Tiesnesis apstaigāja copmaņus un mierināja, ka pēc sacensībām visiem būs iespēja noklausīties bezmaksas lekciju “Nāve kā alternatīva sliktai copei”. Normāls temats, ne!?Untitled-2

Realitāte daudz no sapņa neatšķīrās. No rīta bija uzkritusi sarma, un jau kļuva skaidrs, ka nekas prātīgs neķersies. Pēc pusotras stundas skraidīšanas pa dažādā dziļumā izurbtiem ar dažādām barībām iebarotiem vai vispār nebarotiem aliņģiem, mans loms bija tuvu nullei – raudiņa mazāka par Baļotes ķīsi un viens nieka plicēns. Uz tumšāka fona bez brillēm šos varēja saredzēt (skat. foto zemāk).

20180210_095628

Līdz vieniem izkasīju vēl pāris raudiņas, vienu ķīsi, vienu breksēnu un vēl pāris plicīšus. Vienu raudiņu uzliku uz  ūdas. Karodziņš pacēlās 10 minūtes pirms sacensību beigām, bet es atkal nogulēju momentu  un pieskrēju pa vēlu – aukla bija iztīta un raudiņa apēsta. Vai, vai, šoziem līdaku man neredzēt! Uzvarētājus noteica sverot vienu zivju sugu, kas tika izlozēta. Vīriem izkrita raudiņa. Es savas divas nemaz nenesu svērt un labi, ka tā, jo diez vai būtu to  izdevies izdarīt ar maniem mikrobiem. Neko dižu jau nebija saķēruši arī  veiksmīgākie – mazliet pāri par kilogramu. Ar sacensību rezultātiem var iepazīties ŠEIT.  25. februārī mači Priekulānā, gan jau tur veiksies labāk.


4. februāris. Nedēļas baigās bija doma aizbraukt vienam pašam uz kādu lielāku ezeru, piemēram Kālu, taču divi koriši mani pierunāja doties uz nelielo privāto Vilciņu ezeru. Padevos viņu spiedienam. Doma bija saķert dzīvās zivtiņas un likt ūdas. Ar ‘”živčikiem”  problēmas nebija, saķērām ātri gan raudiņas gan asarīšus. Tā kā ezers privāts un makšķerēšanas noteikumi tur nedarbojas, ūdas divpadsmit uz ledus esošie makšķernieki salika krietnā skaitā. Mums trijatā arī bija vismaz desmit. Vienreiz karodziņš pacēlās minūtes 7-8 pēc ūdas ielikšanas, bet kamēr aizskrēju līdz tai, aukla bija iztīta un ēsmas zivtiņa norauta. Vairāk pacēlienu nebija. Citai kompānijai arī bija divi pacēlieni, bet abas reizes ščukinens aizgāja pie paša āliņģa.  Tā visi no ledus arī notinās bez līdakām. Lielāki asari arī neķērās ne uz mormiškas, ne bļitkas, ne balansiera.


21. janvāris. Sacensības Radžu karjerā. Šogad dalībnieku skaits liels kā nekad – 53. Droši vien tādēļ, ka pirmās sacensības tuvākajā apkaimē. Piebraukuši vači un sievas bija no Preiļiem, Kalsnavas, Kokneses, Sāvienas un citām vietām.  Vispār jau mači vispirms bija paredzēti 7. janvāri, bet tad no ledus nebija ne smakas.  Vēl pagājušajās brīvdienās ledus nebija, bet šajās – virs 12 cm. Cilvēki slido, spēlē hokeju, bet copmaņi ķer zivis. Un laiciņš bija ideāls – ap 3-4 grādu sals, apmācies  un praktiski bezvējš.

Sākumā nekur tālu negājām un ieurbāmies ierādītā sektora sākumā. Juniors diezgan veikli noķēra divas raudas, no kurām viena bija pannas cienīga un mazu asarīti, bet es sajutos kā lohs, jo copes neredzēju. Beidzot vienu mikroasari izmānīju. Kad abiem kādu brīdi nekas neķērās, taisījāmies iet citur meklēt zivis, tomēr vēl izlēmu pārbaudīt vienu caurumu, no kura nesen viens neveiksmīgs copmanis bija notinies. Kā aklai vistai grauds – smuka copīte un smuks smagums apakšā. Bez lieka stresa apmēram 300 gramīgs ašuks izlīda no āliņģa muti plātīdams un acis bolīdams. Arī man acis un mute, to ieraugot, labu   brīdi darbojās pastiprinātā režīmā.

Radžu 300 gramīgais

Ilgi tomēr vairs tajā vietā neuzkavējāmies un pārvācāmies stipri tālāk, gandrīz vai pie sektora galējās robežas. Pati robeža gan bija makšķernieku apsēsta.

Saurbām kādu strēķīti caurumu un sākām testēt. Piesēdos pie viena  āliņģa – tukšs, pie otra – tukšs. Pie trešā. Hm, dziļums kādi 40 cm lielāks. Varbūt šai vietā kāda zivtele stāv. Ups, tikko  to nodomāju, tā pavāja copīte, toties smagums, ui, ui, kāds apakšā. Labi, ka bija 0,12 aukliņa. Stiepju to makanu augšā. Tas jau redzams zem ledus, paskrien sānis, bet es turu. Sākumā domāju, ka pamatīgs plaudis, bet, kad ievilku galvu āliņģī… Nu baigi smuks asaris. Vēlāk izrādījās – 670 gr, kas ir jauns personīgais rekords. Mana reakcija bija diez vai īsta sportista cienīga – pārāk skaļi jau nu paudu savas emocijas. Ja būtu vasara, no tuvējās salas droši vien bars ķērcošu kaiju paceltos. Baigi jau nu priecīgs biju par lomu, bet skaidrs, ka ar to vien godalgotai vietai bija par maz. Vēl pāris sīkaļas saķēru, bet tādu intensīvu copi no kāda āliņģa tā arī nesagaidījām.

Personīgais rekords 670 gr.

Svēršanā izrādījās, ka mans kopējais loms ir 1,070 kg. Uzvarētājam bija virs 3 kg, otrajai vietai, liekas, ap 2,8 kg, bet trešajai – virs 2 kg. Tik liela asara, kā man, nevienam citam gan nebija, un šajā ziņā biju zvaigzne. Aiz lepnuma piepūtos kā tītars un savu zivi biju gatavs rādīt katram, kas vien to gribēja redzēt. Laikam pat televīzijā pamanījos iebāzties…  Bet ko darīt, ja man tik smukas fišas ķeras gauži reti – jāizmanto moments publicitātes iegūšanai..  Paliku 13. vietā, lai gan cerēju ka būšu  pirmajā desmitniekā. Līdz mērķim pietrūka 250 gramu. Padaudz. Mierinājumam – ja papēta rezultātus, starp vietējiem, jēkabpiliešiem, esmu trešajā vietā tūlīt aiz copes mačos rūdītajiem Jurija Ņikandrova un Sergeja Pavlova.

Un te mani abi strīpainie draudziņi vienā bildē.


20. janvāris. Jauns gads, jaunas cerības uz labiem lomiem…  Pirmo reizi ar čomu uz ledus bijām pirms nedēļas – 14. janvārī – Vilciņu ezerā. Copēt varēja tikai pārplūdušajās krasta  niedrēs,  bet uz ezera, pat ne maliņā, uzkāpt nevarēja – ledus brakšķēja tā, ka tā skaņa deva lērumu biedējošu impulsu smadzenēm. Stundiņu paknakstījāsmies un tinām makšķeres. Otrs uzgājiens pēc nedēļas kopā ar junioru. Gribēju pielauzt šo braukt uz Baļoti, bet neizdevās un aizlaidām uz Klaucānu. Pasēdējām brīdi dziļumā un, copi neredzējuši, aizgājām ķert krūmu asarus. Pie pieciem nelieliem tikām un kad arī šis pasākums sāka šķist bezcerīgs, nolēmām pārbraukt uz tuvējo Bancānu. Kad gājām nost no ledus, pārējie rīta copmaņi jau bija prom, bet pienāca divi jauni. Esot atbraukuši no Radžu karjera, tur neesot copi redzējuši. Šitās runas  mums ne visai patika, jo svētdien bijām paredzējuši Radžos sacensībās piedalīties.

Līdz Bancānam neaizbraucām, bet nogruntējāmies turpat netālajā Priekulāna ezerā. Veči tur sēdēja – cits pie zālēm cits vidū. Tie, kas bija pie zālēm, runāja svešvalodā un bija salikuši  ūdas (liekas ka krietni vairāk par atļautajām), bet uz tām nekas neķērās. Mēs, nesekmīgi pamēģinājuši  kaut ko noķert pie krasta, pēc brīža ievilkāmies ezera vidū un provējām tur. Pa kādam ašukam atsaucās un līdz pusdienlaikam šo to zupai salasījām. Pirmajai ziemas copei gribējās kaut ko vairāk, taču – ezeriņi mazi, pats ziemas vidus…

 

Iepriekšējie gadi: 2019., 2017., 2016., 2015., 2014.