Spiningotājs ar sacensību garu

Edgars Staris par forelēm, līdakām un sacensībām

Kad veikalā «Otto» apvaicājos pēc kāda laba makšķernieka, par kuru būtu vērts uzrakstīt, darbinieki uzreiz nosauca Edgara STARA vārdu. Viņš pērkot TĀDAS smalkas lietas… Pāršķirstot Latvijas čempionāta spiningošanā no krasta (faktiski — foreļu ķeršanas) sacensību protokolus, arī pavīdēja viņa vārds. Skaidrs — foreļotājs!Picture 258

— Ne gluži, saka Edgars, — Man tomēr līdaka ir mīļāka zivs. Kā jebkurš puika, sāku ar mailītēm Daugavā, bet ātri sapratu, ka mani interesē tikai plēsoņas — līdakas, asari, sapali. Vēlāk viens paziņa ierādīja, kā ķert foreles, un tā arī forelēšanas slimība piemetās. Foreļu mačos piedalos, jo man patīk sacensību gars. Pirmais diploms spiningošanā ir vēl no padomju laikiem, kad Radžu ūdenskrātuvē izcīnīju 1. vietu jauniešu grupā ar 300 g lielu lomu. Jēkabpils atklātajās sacensībās esmu vairākkārt ieguvis godalgotas vietas. Šogad gan tikai 7. vieta. Pagājušajā gadā «Latvenergo» mačos 40 komandu konkurencē ieguvu 3. vietu. Nav slikts rezultāts, ja ņem vērā, ka komandas biedrs copi neredzēja.
Vaicāts par startu komandas «Alcedo» sastāvā (Edgars Staris, Aleksandrs Sivcovs, Jurijs Bolšakovs (visi Jēkabpils), Aleksandrs Babra (Rīga)) šīgada Latvijas čempionātā spiningošanā no krasta, Edgars īsti apmierināts nav, jo komanda palikusi pēdējā — 11. — vietā. Savu individuāli izvirzīto mērķi — nevienā etapā (čempionāts risinās 2 dienas, katrā pa četriem etapiem) nepalikt uz nulles — viņš gan izpildījis.Picture 006   — Bijām pārāk optimistiski noskaņoti, nebija arī pietiekami informācijas par upi, jo sacensības pēdējā brīdī no vairāk pazīstamās Ogres upes tika pārceltas uz tās pieteku Līčupi. Par maz pievērsām uzmanības ēdamajām gumijām, ar kurām, dažbrīd pārkāpjot sacensību noteikumus, Krievijas foreļu meistari (startēja ārpus konkurences – J. Š.) mūsu vobleri ignorējošās zivis nocēla deguna priekšā. Tādiem meistariem kā Poišs, Dzilna un Olte bija vairāk informācijas, viņi to upi jau bija izbriduši iepriekš, bet sacensībās to darīt nevar. Informāciju var iegūt arī no tiesnešiem. Katram sacensību dalībniekam jānodrošina viens tiesnesis, kas uzmana citas komandas dalībnieku. Ja tāds tiesnesis ir cilvēks, kam ir saprašana par forelēm un to ķeršanu, tas, vērojot citu darbību, var nodot
daudz vērtīgas informācijas savas komandas biedriem. Mums diemžēl tādu kompetentu tiesnešu nebija, — par sacensību peripetijām stāsta E. Staris.
Neskatoties uz salīdzinošo neveiksmi, viņš ir apņēmības pilns nākošgad čempionātā startēt atkal. Tāpat kā foreļu mačos Voldemāra dīķos, kur divus gadus pēc kārtas palicis ceturtais. Vienreiz taču jādabū vismaz 3. vieta!
Pirms čempionāta spiningošanā no krasta 1 km upes posmā tiek ielaistas pāris tūkstošu foreļu, kas  nopirktas zivaudzētavās. Tā ir vispārpieņemta prakse šādās sacensībās un arī pasaules čempionātā notiek tāpat. Tas gan nenozīmē, ka sacensības pārvēršas par kaut ko līdzīgu karūsiņu ķeršanai piemājas dīķī. Ja sākumā ielaistās zivis ņem droši un ķeras pat uz rotiņa, pamazām tās paliek uzmanīgākas un izvēlīgākas, un tad jāliek lietā visa pieredze un meistarība, kā arī dārgie sacensībām pietaupītie vobleri. Viens tāds 3 — 5 cm garš «štruntiņš» var maksāt līdz pat 15 latiem.
Atbildot uz jautājumu par foreļu ķeršanas inventāru, Edgaram noslēpumu nav. Sacensībām viņam ir divi japāņu kāti — «Tenryu» un «Palms». Abi kopā izmaksājuši vairāk par 300 latiem. Un kur tad vēl spoles, auklas un mānekļi! Lēta tāda piedalīšanās sacensībās nav. Dalības maksa vien ir 100 latu no komandas. Ja praktiskajā copē mazajās upītēs līdz katram aizķertajam māneklim var aizbrist un to atsvabināt, tad sacensībās tas nav atļauts. Iepriekš Līčupē notikušajos Krievijas izlases atlases mačos slavenais meistars Šaņins tur esot atstājis ap 12 mānekļu vienā etapā. Tik traki Edgaram gan nav gājis, bet savu tiesu voblerīšu atstāt tomēr nācies.

Foreļu voblerīši
— Ģimene manu hobiju izprot un atbalsta, — no makšķerlietu veikala nākot, cenas jāpārlīmē nav, — smejas Edgars. — Ziemā necopēju — tad var iekrāt naudu jaunajai sezonai. Kāds izskatās vobleris, man pirmo reizi parādīja Konstantīns Martinovs. Toreiz «Rapala» bija kaut kas jauns un neredzēts.
Arī pats mēģināju ko līdzīgu uztaisīt. Tie mānekļi bija paredzēti līdakām, un uz tiem arī kaut ko esmu noķēris. Tagad gan pats vairs voblerus netaisu, un arī kādreiz tik populārie «Rapala» vobleri manā kastē praktiski vairs nav — ir citi daudz produktīvāki dažādu firmu izstrādājumi. Pašlaik man līdakām topā ir «Megabass Vision 110», «Jackall Magallon » un «IMA Flit 120SP», forelēm — «DUO Ryuki». Nenoniecinu arī rotiņus. It sevišķi kā ļoti produktīvus, ejot uz līdakām un forelēm, iesaku meistara Leona darinātos, bet tie arī maksā ap 4 latiem un sameklējami tikai Rīgā. Arī «Pontoon 21» un «Mepps» ir rezultatīvi.
Edgaram patīk aktīva cope arī no laivas, pārvietojoties pa ūdenstilpi un apmakšķerējot pēc iespējas lielāku laukumu. Viņš nekad neķer uz dzīvās ēsmas, nevelcē un neķer arī samus. Picture 300
— Tur tie rīki ir pārāk rupji, bet man patīk smalki izspēlēt vobleri, sajust kā tas kustās, kā iekārdina plēsoņu. Tā ir fantastiska sajūta, kad tu jūti, ka tā zivs tur ir un tu vari viņu izprovacēt. Galvenais jau ir ieturēt pauzi starp mānekļa rāvieniem. Pat līdz 15 sekundēm. Visi spiningotāji jau to labi zina, bet ne katram ir tik stipri nervi, lai to pauzi izturētu. Ja man labi strādā viens vobleris, gribas saprast, kāpēc cits nav tik produktīvs, tādēļ copē bieži tos mainu. Cenšos nekad neņemt vairāk par 2 līdakām. Tie laiki, kad zaļsvārces malu kotletēs, sen aizgājuši uz neatgriešanos, — savu copes filozofiju izklāsta E. Staris. — Foreļupītēs gadās noķert diezgan daudz līdaku. Citi foreļotāji nevēlamās zaļsvārces pakar kokos, bet man tas neliekas īsti pareizi, tāpēc tās nesu mājās. To gaļa ir sārta kā lasim, jo foreles saēdušās.
Savas slepenās foreļupītes Edgars, protams, neatklāj. Līčupi nedēļu pēc aprakstītā čempionāta apmeklējis ar komandas biedru. Lielu daļu no ielaistajām zivīm jau bija aplasījuši vietējie badakāši — uz sliekām ķēruši, kas pēc Makšķerēšanas noteikumiem aizliegts.

Picture 093   Arī Edgara senāk iecienīto Piksteres ezeru, kur savulaik vilkti labi līdaku un asaru lomi, viņaprāt, ar tīkliem un zemmērus kulēs bāžot iztīrījuši «gaļenieki».
Edgars fiksē arī savus zivju rekordus. Lielākā līdaka (8 kg) noķerta Driksnas ezerā, tamiņš (4,6 kg) — Salacā, brangākais asaris (1,02 kg) trāpījies Radžu ūdenskrātuvē. Foreles rekords pagaidām nav fiksēts, bet, iespējams, lielākā pieķērusies šovasar. Diemžēl tehnisku iemeslu dēļ tā norāvusies — zābaki aizmirsušies mājās un negribējies basām kājām lēkt ūdenī.
— Forele vispār ir diezgan padumja zivs. Bieži var redzēt, kur tā stāv. Tad galvenais ir precīzi piemest mānekli tieši tai pie deguna. Tur tad arī noder tie smalkie rīki, — savos noslēpumos
dalās E. Staris.
Sarunas nobeigumā vēlreiz atceramies Edgara kaimiņu K. Martinovu. Viņaprāt, ar tēvoča Kostjas aiziešanu mūžībā makšķerēšanas sports Jēkabpilī ir tāds kā mazliet panīcis — sacensības jau notiek, bet nav tā kolorīta, ko viņš tām piedeva, trūkst arī komunikācijas starp copmaņiem.    Visbeidzot Edgars pārcilā un izrāda nākamās dienas copei sagatavoto vobleru kastīti. Braukšot uz Daugavu līdakās, jo ir taču atvaļinājums. Tad nu — ne asakas!

Trofeja

E. Stara personīgā arhīva un autora foto

(Publicēts Laikrakstā Brīvā Daugava 2013. gada 7. jūlijā)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.