2016

18. decembris. Otrā diena uz ledus. Šoreiz mazā privātā ezeriņā kopā ar kolēģi. Pa nakti bija mazliet piesalis un ūdenī par laimi nenācās sēdēt. Plāns bija saķert dzīvās zivtiņas un likt ūdas. Tā kā privātie ūdeņi un īpašnieks bija pieteicis bez žēlastības ravēt ārā līdakas, ielikām kopā  septiņas – citas ar karodziņiem, citas – nu tās primitīvās ar kociņiem. Vienreiz pacēlās karodziņš, bet asarītis bija nost. Arī gar vienu veco laiku ūdu zaļsvārce bija grābstījusies, taču uz ledus neko tā arī neizdabūjām.  Bija vien mājās jābrauc ar padsmit asarīšiem, no kuriem tikai dažus ar lielu pielaidi varēja saukt par panneniekiem. Viens vīrs ar balansieri mums ielika vienos vārtos, izvelkot divus smukus asarus (viens stabili pāri puskilo, otrs – mazliet mazāks) un līdaku uz 1,5 kg.


17. decembris. Ūi, cik sen neesmu bijis makšķerēt, bet bija citas prioritātes. Šodien ziemas copes sezonas atklāšana. Tā nu sanāca, ka tas notika Marinzejas ezerā. Pirmo reizi tur biju, un jāsaka – aplauzos. Tā kā tiku uz turieni aizvests pa ceļam un savākts pa ceļam, copes laiku nevarēju ietekmēt, tādēļ tas sanāca no 11.00 līdz 15.00.  Sākumā nomocīja zirgazobi un vēl mazāki kukaiņi. Sērkociņu kastītē neliku, tāpat tur atrast pēc tam tos nevarētu. Jau uz vakara pusi pieteicās divi cepami asari, bet tas arī viss. Liekas,  ka arī vietējiem 5 – 6 copmaņiem nekas neķērās. Ledus caurspīdīgs, bet biezums apmierinošs – apmēram  10 cm. Virsū gan pamatīgs ūdens, jo iepriekšējā vakarā lija. Sieva, kas atbrauca man pakaļ, smējās, ka no krasta esot izskatījies kā Jēzus, kas iet pa ūdens virsu. marinzeja2


11. septembris. Ar dēlu uz to pašu vietu, kur viņš pirms pāris nedēļām ķērās zobainās. Laikam šī bija pēdējā īsti vasarīgā diena – +25, lēns vējiņš, saule. Laiks labs, bet cope švaka – pieci asarīši un divas zemmēra līdaciņas uz abiem  pa četrām stundām. Līdakas šad tad  lēkāja pa zālēm, bet izvilināt tās no turienes ar ēdamgumijām, kas aprīkotas ar ofsetāķiem neizdevās, lai gan pāris ņēmieni bija.   Iespējams par vēlu bijām aizbraukuši. Citu laivu nebija, tad jau laikam atkal neķeras.


8. septembris. Ar kolēģi vēl vienu reizīti, iespējams pēdējo šogad, aizšāvām līdz iepriekš jau aprakstītajam karpu dīķim. Abi darbojāmies ar divām gruntenēm. Kolēģim copes vairāk, iespējams tādēļ, ka viņš kukurūzai, kas tika sprausta uz āķa, uzpūta zemeņu atraktoru. Realizācija gan abiem vienāda – pa kilogramīgai karpiņai. Kolēģim divas zivtiņas, kas pēc sajūtām bija krietni lielākas,  nospruka. Viena atlieca āķi, otra aptinās ap teju vai vienīgajām lēpju lapām, kas ir dīķī, un norāva pavadiņu.


juniors28. augusts. Pats netiku, bet savā vietā aizsūtīju junioru ar draudzeni. Abi atbrauca priecīgi, manu Lubāna līdaku ganāmpulku paplucinot par 2 mēra zobainēm un vēl vienu atlaižot. Teica, ka M. Oltes raidījuma iespaidā… Viņi mums tādi dabas draugi… Draudzenei pirmās mēra līdaciņas mūžā. Esot bijušas vēl trīs laivas, kurās arī kaut ko vilkuši. Jātaisās arī man pamazām uz rudens copi.


strimeris

Mepps strīmeris izmēģināts!

21. augusts. Sinoptiķi solīja siltu, bet mākoņainu laiku, bija – karsts un saulains. Ne visai piemērots līdaku ķeršanai, tāpēc svārstījos domās starp zobaino un asari. Ko ķert? Ai, ķeršu visu, kas ķersies!  Sāku tikai ap 8.00. Sākumā ļoti gribējās izmēģināt iedāvināto Mepps strīmerīti (paldies Kasparam!). Turpat vai pirmajā metienā pieteicās līdaciņa, mazliet lielāka par brētliņu. Pēc brīža jau mazliet lielāka, bet arī krietnu sprīdi mazāka par mēru.

plaudis

Plaudi uz rotiņa vēl nebiju noķēris ne reizi.

Nomainīju strīmeri pret ceturtā numura rotiņu, un pieteicās pavisam kas dīvains – sākumā domāju, ka liels asaris, bet izrādās paliels plaudēns. Āķis gan nebija gluži mutē, bet tuvu tai – laikam taču gribēja mānekli ēst, tomēr netrāpīja.  Pēc vēl vienas zemmēra līdaciņas, noķertas zāļu

asaris

Puskilogramnieks. Bildē gan izskatās mazāks

malā, iebraucu nelielā seklā līcītī un vēlreiz uzliku strīmeri. Tas atnesa pāris sīku asarīšus un vienu lielāku uz 200 gramiem. Kad jau gribēju vietu pamest, uzsēdās smuks puskilogramīgs kumpainis.
Diemžēl velkot ārā āķi, viens žuburs nolūza. Arī acs strīmerim bija nokritusi, un māneklis izskatījās krietni paplucināts, bet par tā neizturību jau biju brīdināts. Turpināju ar lielākiem rotiņiem. Pa asarim ķērās, bet izmērs bija pašvaks. Pāris mazizmēra līdaciņas arī pamanījās mani pakacināt. Jau ap pusdienlaiku, taisoties uz krasta pusi, uzsēdās vēl viens strīpainītis – nedaudz mazāks par lielāko tās dienas asari. Paņēma arī viena mēra līdaciņa (vismaz uz aci tā likās), bet līdz laivai netika. Būtu to izvilcis, varētu teikt, ka diena izdevusies vismaz uz 90%, bez līdakas – uz 80%. Ap 13.00 metu mieru, jo palika ļoti karsts.

kld

Klusā daba ar Lubāna plaudi, asariem un āboliem.


12. augusts. Mazs vakara izbrauciens uz Klaucānu pacopēt no laipiņas.  Negribējās sīkās raudiņas ķert, tādēļ orientējos uz plaudīšiem. Tie atsaucās pēc ilgas lūgšanās apmēram vienu stundu, kad saule jau sāka laisties aiz mežiem.  Kopumā izvilkti astoņi plaudēni un trīs raudeles. Par izmēriem labāk neko neteikšu. Pieteicās arī maza līdaciņa, kurai bija sakārojies sliekas.

salmo

Bildi ievietoju tikai  dēļu interesantās faktūras un nejaušās Salmo reklāmas dēļ. Maziņā  rīma nebija pat 30 cm gara. Ceru, ka laimīga peld tālāk.


31. jūlijs. Šovasar  ar līdakām sanācis pavisam švaki. Ne tāpēc, ka slikti ķēries, bet tādēļ, ka neesmu tajās ticis. Priekšpēdējo vasaras mēnesi tomēr sagribējās nobeigt uz pozitīvas nots ar ceptu zivtiņu svētdienas vakarā.

l1
l2

l3

Re, kas lielākajai līdaciņai bija puncī!

Plāns pilnībā izdevās. Copēju no 8.00 līdz 12.00 savā vietiņā Lubānā. Citu spiningotāju nebija,  jo, kā teica kāds pludiņa makšķernieks, tajā vietā sen nevienam uz spininga nekas nav ķēries. Pirmā stunda pagāja iesildoties bez neviena uzsitiena, pat ne asarīša. Deviņos tomēr pieteicās pirmais mans šīsvasaras  mēriņš – ap 1 kg smaga zaļsvārce. Paņēma uz Mepps melnās fūrijas ar zaļiem punktiem (4. numurs). Līdz tam biju izmētājies arī bleķus un voblerīšus, bet bez panākumiem. Pēc brīža gandrīz tai pašā vietā uz tā paša rotiņa  pieteicās zemmērs. Ap 11.00 nu jau citā zāļu līcītī cīņa iznāca mazliet nopietnāka – paņēma līdaka tuvu 2 kg. Arī šī cope tika realizēta, un prieks pēc ilga laika par izvilktu plēsoņu – liels. Pa vidu starp pirmo un otro mēriņu bija vēl dažas asaru copes, bet rotiņš (Mepps Aglia Nr. 4)  laikam bija tiem par lielu un strīpaiņi veiksmīgi  nokratījās. Viens izskatījās pavisam smuks – uz gramiem 400.  Tuvojoties pusdienlaikam,  sacēlās vējš un izgaiņāja mākoņus.  12.00 metu mieru, jo vajadzēja braukt palīgā mājiniekiem cīnīties ar nezālēm dārzā. Bet īstenībā pietika arī – svētdiena jau bija izdevusies.


karpa221. jūlijs. Pāris reizes paniekojos Rēzeknes upē un Daugavā. Ja Rēzeknē kaut ko saķēru, kas bija pat uz pannas liekams (plaudēni), tad lielajā upē paliku ar garu degunu. Pie tam pēdējā reizē krastā atstāju fīdera pēdējo posmu ar spoli. Tikai šodien, gatavojoties karpu copei, to atklāju. Bet ar karpiņām veicās tīri tā nekas – labāk kā pirmajā reizē. Tiku pie smukas 2 kg zivtiņas un vēl vienu uz 0,7  kg atlaidu, lai paaugas. Bija vēl copītes, bet realizēt neizdevās.  Kolēģim arī vairākas copes, bet zivtiņas
mazākas, jo lielāko, kas pieķērās pirmajā iemetienā, viņš palaida – pārtrūka pavadiņa.  Diezgan izdevies vakars sanāca.


21. jūnijs. Maijs un jūnijs pagājis praktiski bez copes. Iemesli tam dažādi. Jūnija sākumā vairāk ķēru bites, nekā zivis…  Pirms Jāņiem ar kolēģi tomēr iztaisījāmies uz nelielu vakara copīti paziņas karpu dīķī. Par copi un vienu zivi maksāt nevajadzēja.  Kolēģis darbojās ar vienkāršu grunteni, es – ar fīderi. Abiem rezultāti līdzīgi – katram pa divām copēm un pa vienai realizācijai. Arī karpiņas puslīdz vienāda izmēra  – ap kilogramu. Laiks bija nejēdzīgs (vējš, lietus) un ilgi sēdēt negribējās. Rezultāts varēja būt labāks…


19. maijs. Vakarā ar fīderi pasēdēju Daugavā pie Lašiem. Blakus sēdēja arī viens dzīvās zivtiņas dancinātājs, tā kā bija ar ko parunāties. Pirmajā metienā pēc pāris minūtēm spici nodrebināja smuks plicis. Nu, domāju – šodien copei jābūt. Kaimiņš bija skeptiskāks – zivs pirmajā iemetienā  ir slikta zīme. Viņam izrādījās taisnība – nākamā copīte bija tikai pēc pusotras stundas. Galā bija man nepazīstams kukainis.

zivtina

Virs HESu vimba?

Nejaušais copes biedrs to nosauca par pavasara raudu (tāda zivs nevienā enciklopēdijā nav!), bet krievi to saucot par gustjorku. Tur nu es viņam nepiekritu, jo gustjera krieviski ir tas pats plicis. Tā arī nesapratu, kas tā par zivtiņu. Laikam tomēr nekāds plauža un raudas krustojums (plauda!?) nebūs, bet gan parasta  vimbiņa, kas man tomēr ir sveša zivs. Vēl pieteicās viens pličuks, kad jau sāka satumst, un tas arī viss. Līdaku copmanim arī nekas netrāpījās.  Arī sapalu dzenātājs, kas darbojas pie krāces, laikam palika tukšā. Vismaz neredzēju, ka būtu ko vilcis.


Zvejnieklīča mazulīte

12. un 16. maijs. Turpināju diezgan nenopietni savus mēģinājumus tikt pie mēra līdakas Daugavā. Vispirms — Zvejnieklīcī, tad — pie Rogāļu gravas. Abas reizes vakarpusē, bet tā kā līdzi bija sieva, ilgāk par pāris stundām padarboties nesanāca un īsto vakara copi nesagaidīju, tādēļ atkal nācās no āķa kabināt nost zemmērus un tad arī katrā reizē tikai pa vienam. Tomēr copes vietu skaistums atsvēra  neveiksmes zivju mānīšanā – skaisti sakopts ir gan Zvejnieklīcis Sēlpils pagastā, gan Rogāļu grava Kūku pagastā. Arī pats Daugavas krasts pagaidām vēl makšķernieku un atpūtnieku nesacūkots.


7. maijs. Tā nu iznāca, ka spiningošanas sezonu sāku nedēļu vēlāk nekā parasts, un arī tad tā bija vakara cope. Darbi, darbi… kartupeļi, malka… Vieta – mana iemīļotā – Lubāna apendikss. Laiks – no 18.00 līdz 22.00. Rezultāts – viena maza līdaciņa uz LJ Haira. Laivu arī nebija – vai nu visi copē no rīta, vai atkal nevienam nekas neķeras. Laiks jau arī nebija zaļsvārču mānīšanai labvēlīgs – 24 grādu karstums, bezvējš un spilgta saule. Nezin kāds līmenis bija 1. maijā, bet pēc nedēļas uz pļavām uzbraukt vairs nevarēja.

haira

Mazā zobainīte nespēja palaist garām iespēju pārbaudīt LJ Haira


17. aprīlis. Pāris reizes vēl paniekojies Daugavā, mēģinot kādu raudu izvilināt (ar mainīgām, bet ne pārāk labām sekmēm), svētdienā izbrīvēju pāris rīta stundas  copei Lubāna kanālā. Dēls bija aizbraucis ātrāk un piebarojis vienu vietiņu, bet, redzot, ka viņam tikai sīkaļas ķeras, devos uz savu ierasto placīti.  Rīki – pludiņš un fīderis. Pirmais dāvāja nelielu breksēnu, otrs bija mazliet dāsnāks – rauda, paliels brekšuks, rudulis. Iespējams, ka cope aizietu, bet nācās braukt mājās… Pametu acis arī ezerā – ūdens līmenis šogad pieklājīgs,  varbūt līdakas ķersies labāk, nekā pērn.


7. aprīlis. Jau dienā noskatījos, ka Jēkabpilī  Daugavā veči raudas velk. Vakarā nenocietos un uz pāris stundām aizskrēju arī pats. Pa ziemu visi skili pagaisuši – makšķere pinās kā traka. Sākumā smuku raudu izvilku, bet tad kādu brīdi vairs neko. Mani no dambja vēroja vecs čigāns. Redzot, ka neveicas, šis saka “Ej tur tālāk, es parādīšu, kur iebarota vieta ira”.  Tā kā nedaudz kauns bija par savu ne visai veiksmīgo ķeršanu, bet paklausīju. Čigāns man parāda, kur jāķer, un vēro tālāk. Copēju, bet nekas arī šajā vietā neķeras. Pēc brīža čigāns: “Ui, es laikam sajaucu, tev jāiet mazliet atpakaļ, tā īstā vieta ir pie tā tur krūma”.  Nu ja jau pirmo reizi paklausīju, jāklausa arī otrreiz. Velkos pie cita krūma. Kamēr vazājos, vakars jau klāt, un zivis tāpat vairs neķeras. Čigānam arī apnīk vērot mani, un šis aiziet. Tomēr vēl vienu raudiņu noķēru…  Tā mani čigāns pa krasta krūmiem izdzenāja šovakar….


daugava23. aprīlis. Pirmais mēģinājums kaut ko uz pludiņmakšķeres noķert Daugavā. Bez rezultātiem – pat copi neredzēju.


24. janvāris. Šodien otro reizi savā neilgajā makšķernieka mūžā pabiju Vārzgūnes ezerā. Par pirmo reizi labu atmiņu nebija –  toreiz bija šausmīgi apledojis ceļš, pa visu dienu kopā ar kolēģi ne copītes neredzējām un palikām bez kārotajām līdakām, jo nebija nekā, ko uz ūdas uzlikt. Šoreiz braucu viens. Ēsmas zivtiņas ķērās raiti, ātri ieliku vienu ūdu, bet kad zivtiņu saķerts bija pietiekami, arī otru. Un tas arī viss… Karodziņi līdz vakaram nogulēja bez dzīvības pazīmēm, lai gan ik pa laikam mainīju to atrašanās vietu. Blakus bija iekārtojusies trīs veču kompānija, un viņi izvilka četras zobainās. Nelielas, 1 — 1,5 kg, bet tomēr kaut kas. Man tukšpadsmit. Ko darīju nepareizi, nezinu… Copes apstākļi bija pasmagi – uz ledus ūdens, tam virsū vēl sniegs. Slampā pa ledu kā pa zampu. Šādiem apstākļiem nepiemēroti izrādījās mani Norfin zābaki, kurus nez kādēļ iedomājos šorīt uzvilkt putinieku vietā. Arī saliekamās ūdas ar trim kājiņām  sala ciet, un sāku domāt, ka tās jānomaina uz kaut kādu citu modeli. Tā lūk man gāja.  Pats ezers arī ne visai – apkārt dāčas, mašīnu nav lāgā kur nolikt, pieiet grūti, jālaužas caur krūmiem vai jāzogas caur dārziņiem. Laikam esmu pieradis, ka citu novadu publiskajos ezeros ar piekļūšanu nav problēmas, tādēļ  Vārzgūnē likās ne visai civilizēti. Ir arī dzirdēts, ka vasarnieki tur tīklus liek krustu šķērsu. Zivis, kā liekas tomēr vēl ir, tikai jāmāk izvilkt. Es nemācēju.


10. janvāris. Kopā ar  copes biedru Juri no 8.30 līdz 12.00 nelielā privātā ezeriņā Krustpils novadā. Cerība bija uz asariem, kā arī kādu zobaino uz ūdas. Man ne visai veicās  – viena raudiņa, viens pannas asaris, viens asarītis.  Toties mans pārinieks tika pie īsta monstra. Tā kā  palīdzēju ar gafu, kaut kādus nopelnus varu pierakstīt arī sev. Vairāk par milzu līdaku lasiet  ŠEIT.

juris2


3. janvāris. Ar kaimiņu Janku uz Vīķezeru. Galapunktā esam pirms deviņiem. Pirmie uz ezera! Izurbu četrus āliņģus un piebaroju. Šoreiz bija arī motiļi, kuru tik ļoti trūka iepriekšējā copē. Drīz sāka ķerties nelieli plicīši pārmaiņus ar tikpat nelieliem asarēniem. Tuvāk pusdienlaikam strīpainie matrozīši kaut kur pazuda, bet parādījās puslīdz cienījami pusbrekši, palaikam arī pa kādai smukai raudai trāpījās. Breksēni ņēma gan pie grunts, gan centimetrus 50 virs tās. Cope bija daudz jautrāka nekā iepriekšējā dienā. Var teikt pat, ka atvilkos. Pilnai laimei trūka kāds paliels asaris…  Izturējām līdz diviem. Jau gandrīz no paša rīta pūta vējš un nedaudz sniga, bet autiņa termometrs rādīja – 14,5 ap saullēktu un -10,5, kad nonācām no ezera. Braucot mājās ceļš jau bija balts. Pirmais sniegs mūsu pusē!!!!

vikis1

Tagad priekšā grūtākais – šito visu iztīrīt un novest līdz kaut kādai kulinārai kondīcijai.


2. janvāris. Auksts….  Ļoti auksts….  Copes biedrs objektīvu iemeslu dēļ mani uzmeta, tādēļ ieplānotā nelielā ezeriņa, kurš tik devīgs bija pagājušā gada pirmajā ledus copē,  vietā viens devos  uz mīļo, bet ziemā ne visai dāsno Klaucānu ezeru. Cope no 11.00 līdz 15.00. Ledus ap 10 cm, un ezers viss staigājams. Motiļus nesanāca iepirkt, jo pirms Jaunā gada tie bija beigušies, bet pēc – vēl nebija atvesti. Ķēru uz baltajiem un kaut ko saķēru, bet nevar teikt, ka pirmo asumu nodzinu, jo ķērās švaki – pa četrām stundām padsmit sprīdi garas raudiņas, pāris tikpat lieli asarīši un pieci nervu čakarētāji ķīši. Rīt uz Vīķezeru!

2015.gads
2014.gads
Advertisements