2014

uda31. decembris. Gads noslēdzās ar atkusni un copi Radžu karjerā. Nebija ieplānota šī makšķerēšana reize, bet, tā kā negribējās piedalīties jaungada rosola griešanā un biju palicis bez mašīnas, aizčāpoju ar kājām līdz tuvākajam ūdenim. No rīta diezgan raiti saķēru mazas raudiņas un asarīšus un sāku gaidīt karodziņu pacelšanos. Vienu ap 13.00 sagaidīju, parāvu, sajutu smagumu otrā galā un viss… Vairāk nekā ne uz ūdām, ne balansiera. Nekas – Jaunais gads nāk ar jaunām copēm un cerībām…


28. decembris. Pēc ilgas atkušņa dīkstāves gadu samērā sekmīgi izdodas noslēgt Kāla ezerā. Tajā bijām pirmo reizi un visas nianses varbūt arī neizpratām.  Vispirms gan bija jāpārliecina mājas sievietes, ka ledus tur ir labs – kā raksta forumos ap 15 cm. Un, tiešām, melots nebija – ledus drošs, neskatoties uz ilgajiem temperatūras plusiem. Nu bet protams – tā tak Vidzemes augstiene.  Bijām divatā un copējām no 10.00 līdz 15.00. Makšķerēšanas dziļums no 5 – 8 m, tādēļ līdz copes beigām gandrīz visas makšķerītes bija sapinušās.  No pirmā āliņģa ar pirmo laidienu smuks breksēns uz gramiem 400 paņēma. Tika pievilkts līdz āliņģim, bet pēdējā brīdī aizgāja ar visu mormeni. Pēc tā sāka ņemt raudiņas, bet vairāk nevienu breksi tā arī nesagaidījām. Pa brīžam pieteicās kāds pannas asaris, bet ne pārāk bieži, pie tam lielāko eksemplāru (ap 0,5 kg) palaidu pašā āliņģī atkal ar visu mormišku. Laikam kaut kas ar pērnā gada 0,10 auklu vai manu mormišku siešanas prasmi ir noticis. Vēl viens smuks asaris (pēc izjūtām) nokabinājās pusceļā.  Bija trīs copes uz karodziņiem. Pirmā – neveiksmīga, bet nākamās divas sekmīgas – 2 un 1 kg līdakas aizbrauca mājās, lai piedalītos Jaungada svinībās. Smuks ezers, jauka diena (ap -6, neliels vējelis un mazs sniedziņš) un labs gada noslēgums. Bet uz Kālu būs jābrauc vēl – iepatikās…


7. decembris.  Šodien tika testēts Bancāna ezers. Kapēc tieši tas, nezinu, vienkārši sen tur nebija būts. Ledus labs (ap 10 cm), laiks arī (ap 0 gr), tikai ar zivīm švaki. Diena gan iesākās labi – ar 300 gr asari uz mormiškas. Pēc tam ilgu laiku klusums. Uz bļitkas ņēma pavisam mazītiņi sīkasari, ūdas klusēja, bet pa retam varēja izvilkt kādu plaukstas lieluma pusbreksi vai sīku raudiņu.  Pa diviem zivju zupai savilkām, bet ne vairāk.


30. novembris. Pēc vēl vienas neveiksmīgas vēdzeļu copes Daugavā 23. novembrī, var pievērsties zemledus copei, jo ledus jau uzsalis un mazie ezeriņi ir staigājami. Ar J.R. “savā” slepenajā ezeriņā netālu no Jēkabpils esam deviņos no rīta.  Temperatūra  -9, dienā -5.  Vējš 1-3 m/s. Ledus biezums ap 5 cm, vietām krakšķēja. Divi cilvēki blakus nevarēja stāvēt – bīstami. Bija doma ķert lielos asarus no pirmā ledus. Nepareiza doma! Knapi saķērām sīkos asarēnus, lai būtu ko uzlikt uz ūdām.

3,2 kg 80 cm

3,2 kg 80 cm

Līdz pusdiviem seši karodziņa pacēlieni, no kuriem realizēti trīs – 3,2 kg, 2,2  kg un 1 kg līdakas. Vienā gadījumā āķis izspruka no mutes pie paša āliņģa, divos – bija norauta ēsmas zivtiņa. Visas copes  uz asarīšiem, bet nebija jau arī citu ko līdakām piedāvāt. Visas pie niedrēm apmēram 2 m dziļumā.  Super diena! Vairāk par šo copes reizi lasiet ŠEIT!


17. novembris. Šodien bija trešais mēģinājums noķert kādu vēdzeli. Pirmajā piegājienā 11. novembrī Aiviekstē klusums. Otrais mēģinājums 13. novembrī  notika Daugavā. Viena cope un viens zemmēra kurkulis 25 cm uz āķa uzreiz kā iemetu pirmo makšķeri ap 19.00, pēc tam – klusums. Trešajā reizē abi ar dēlu mēģinām izvilināt to ļurbu no nelielas upītes, kas ietek Daugavā. Man atkal pilnīga nulle, pāriniekam – 3 copes, no kurām divas realizētas: viena  uz cm 35, otra – 10 cm kurkulis. Švaki… Gaidām sliktāku laiku…   Visas copītes uz naktstārpiem. Sliekai un zivs gabaliņiem – “Ignore”.


9. novembris. Lubāns no 10.00 līdz 13.00. Laiciņš jauks – +7, gandrīz bezvējš, bet cope švaka, patiesībā nekāda – uz diviem ne piesitiena. Laivas bija kādas septiņas un visi velcēja, izņemot mūs. Vienā laivā uz diviem it kā bijuši trīs mēriņi, pārējie teicās esam tukšā. Otrā cope pēc kārtas  ar zaudējumiem – šoreiz tika noslīcināts airis, par laimi metrus 30 no galapunkta.


 

Stilīgi iekārtota copes vieta. Vienīgi pēc lietus var būt mazliet nekomfortabla sajūta.

Stilīgi iekārtota copes vieta. Vienīgi pēc lietus var būt mazliet nekomfortabla sajūta.

30. oktobris. Jutu, ka nedēļas nogalē cope nesanāks, tāpēc iztaisījos  ceturtdienā. Vieta – Viesītes ezers. Nav tas mans iecienītākais ezers, bet šad tad uz to aizbraucu. Laiks: no 9.00 līdz 15.00. Laika apstākļi: no rīta ap nulli un saulains, vēlāk – apmācies un lietus.  Copes veids – spinings. Rezultāts – rezultāta nav. Pa visu dienu viena zemmēra līdaciņa. Zaudējumi – atkal (!) nolauzts Salmo Diamond Jig Specialist gals. Makšķerniekus neredzēju. Klusums gan zem, gan virs ūdens, vienīgi “Pērlītē” rēja suns.  Laikam tāpēc, ka darbdiena. Starp citu, diennakts licences ezerā tagad internetā maksā 2 eiro. Agrāk bija 1 lats.


 

Lidaka3kg19. oktobris. Atgriezos savā vecajā vietā – Maltas vecajā gultnē. Pirmkārt tāpēc, ka nebija pārāk daudz laika makšķerēšanai, jo pēc salnām dienā solīja stipru lietu, otrkārt –  seklajā ezera daļā apnika visu laiku ravēt zāles. Laiks tai dienā bija mainīgs – no rīta salna, bet ap deviņiem jau samācās un ap desmitiem sākās smidzenis, kas pārgāja palielā lietū. Copes laiks no 9.00 līdz 12.00. Rezultāti: 10.00 –  līdacēns ap 40 cm, 10.30 – līdakmamma 3 kg. Māneklis – kapara Mepps Aglija Nr. 4.  Nekāda lielā cīņa neiznāca – sačokā trāpīju ar pirmo  mēģinājumu. Spoles bremze tā īsti pat neiekaucās.  Sīkāk aprakstīts šeit.


4. oktobris. Protams Lubāns, tikai šoreiz no Aiviekstes slūžu puses. Nakts it kā bija silta, vēja nebija, bet dienā nosalu kā suņa sū…, jo saulīte neizlīda. Par laimi lietus arī nebija.  Laivu maz, it kā visi tusējot no Zvidzes kanāla puses. Pārāk ar ko lepoties nav – lielo rudens līdaku vēl nenoķēru. Tomēr tukšā mājās neaizbraucu – 1 mēra līdaciņu un 4 pannas asarus izvilku.

Minolta DSC


28. septembris. Sestdien – dzērvenēs, svētdien – līdakās. Laiciņš copei  it kā ideāls – apmācies, vējiņš, tomēr lielās rudens līdakas vēl nebija gatavas žoram. Šoreiz, atšķirībā no iepriekšējās reizes, smadzenes nečakarēja zemmēri, toties nebija arī asaru. Kaut kāda aktivitāte sākās tikai pēc 12.00, kas izpaudās kā 2 mēriņi (50-51 cm) un 1 nogājiens. Visas copes uz Mepps Aglija Nr4 sudraba krāsā, lai gan tika mētātas arī gumijas, vobleri un šūpiņi. Ap pusdienslaiku pūtiens palielinājās, un pūsli kaut kur normāli novadīt  bija grūti. Tik daudz mānekļus no krūmiem arī sen nebiju ķeksējis.  Aptaujāju pārējo 3 laivu copmaņus. Trīs velcētāji pa visiem bija izvelcējuši vienu divnieci, otram mētātājam (pirmais – es) nulle, tā ka varu būt apmierināts ar to, ko dabūju. Asari nebija ķērušies nevienam. Starp citu, arī ar dzērvenēm švaki – divatā tikai 8 litri savil…  atvainojos, salasījām.


15. septembris. Lubāns, Maltas vecā gultne. Kaujas laukā esmu jau 7.30. Biju sagatavojis divus spininga kātus – vienu parasto universāli (parastais tāpēc, ka poļu), ar 0,19 pīto auklu un pavadiņu. Ar to biju nodomājis mētāt 4 numura rotiņus un gumijas. Otrs kāts – Salmo Diamond Jig Specialist (arī parasts, taču es ar to biju darbojies tikai 2 reizes, un tieši 2. bija tam liktenīga) , kas veiksmīgi bija atdzīvināts pēc spices nolaušanas. Uz tā – 0,15 aukla, pavadiņu neliku un biju iecerējis ar to mānīt asarus ar maziem voblerīšiem. Bet, cilvēks domā – Dievs (zivis?) dara. Pirmās pāris stundas pagāja pa tukšo. Pirmo copi redzēju uz  Šilova rotiņa (tikko nopirku joka pēc par 1,85 eiro), bet laikam kārtīgi nepiecirtu, aizgāja…  Iespējams, ka bija mērs. Tad pamodās asari. Pirmais trāpījās ap 400 gr, nākošais aizgāja pie laivas, trešais tika ievilkts laivā, bet izmērs tam jau par kādiem 100 gr. mazāks. Vēl bija viens pannas ašuks, bet pārējie lidoja pāri bortam paaugties. Visi noķerti uz sagatavotā “līdaku kāta”, ņēma uz Nr. 4 Mepps Aglia rotiņa, neskatoties uz resno auklu un pavadiņu. Un tad jau pamodās arī zemmēra līdaciņas. Skaits sajuka, bet varētu būt ap astoņām.

lidakaKad jau mani bija pārņēmis izmisums, ņēmu savu vieglo Jig kātu, uzliku mazo Dorado 4 gr voblerīti un plivināju to zāļu virzienā. Ņēmiens sekoja momentā, laikam biju trāpījis līdakai pa degunu. Kātiņš saliecās smuki, zivs skrēja ātri uz visām pusēm, bet par laimi spoles bremze bija noregulēta pareizi. Pēc neilgas, bet aizraujošas cīņas, zaļsvārce bija laivā. Viens āķis – pašā lūpas malā, otrs – ieķēris  galvā. Labi ka auklu nepārkoda, jo pavadiņas nebija. Likās, ka 2,5 kg ir noteikti, bet, kā jau tas bieži gadās, pārbraucot mājās svari rādīja mazāk – tikai 2 kg. Vienalga, diena izdevusies…


11. septembris. Iepriekšējās brīvdienās bija jārok kartupeļi, tā kā pamakšķerēt neiznāca. Nenocietos un aizskrēju pāris stundas pamētāt spiningu  darbdienā. Darbības vieta – Daugava nedaudz virs Jēkabpils. Laiks – no 18.30 līdz 20.00. Rezultāts – 0. Bija gan pāris copes uz brūnas gumijas turpat pie krasta. Abas reizes redzēju, kā līdaka pašāvās garām māneklim.


31. augusts. Lubāna apendiksa vagošana un spiningošana  no 7.00 līdz 13.00. Rezultāts maziepriecinošs — 6 zemmēra līdaciņas, 4 mikroasari. Tika veikta arī socioloģiski  ihtioloģiska aptauja, cenšoties noskaidrot, kā veicies pārējiem tur sastaptajiem spiningotājiem. Otram laivotājam identisks  rezultāts kā man – 6 zemmēri. Mētātājiem no krasta veicies vēl sliktāk: vienam – 1 zemmērs, otram – nulle. Vienīgais sastaptais pludiņotājs arī vēl pusdienās bija uz nulles. Tomēr tukšām rokām uz mājām neaizbraucu – pielasīju turpat krastā 2 maisus ar āboliem (mājās šogad neraža), kas vakarā pārtapa sulā, lai vēlāk kļūtu par vīnu.


23. augusts. Vieta tā pati – Lubāns no Nagļu puses. No rīta jau stipri pavēss –  tikai 10 grādu un mazliet smidzina. Laivas nevienas. Kaut kāda aktivitāte tikai no 6.30 līdz 8.00, kas izpaudās kā 1 mēra līdaciņa laivā, 1 mēra, kas līdz laivai netika, un 4 zemmēri, kā arī trīs asarīši, no kuriem tikai viens bija mājās vedams. Ap 11.00 sākās lietus un bija jātin makšķeres.


17. augusts. Vieta tradicionālā. Spinings. Laiks pēdējās dienās kļuvis vēsāks, lijis arī lietus, bet ūdens joprojām ļoti silts. Rīta agrumā stipri nācās padrebināties, jo gaiss tikai +13. Copes intensitāte, kas bija tuvu nullei, arī neļāva sasildīties. Rezultāti līdzīgi kā iepriekšējā reizē – 4 mazi asarīši, viens lielāks (~300 gr), trīs zemmēra līdaciņas.

Nejēdzība

Pie lielākas vai mazākas cūcības vietā, kur parasti laižu iekšā laivu, jau esmu pieradis. Šoreiz kāds bija ne tikai mēslus atstājis, bet arī zivis. Mazākais breksis varēja būt kaut kur ap 700 gramiem, lielākais – pāri kilogramam. Drazas mazliet savācu, bet zivis atstāju – mušas jau bija sākušas likvidācijas darbus.


10. augusts. No 7.00 līdz 11.oo  Lubānā. Lielais 30 grādu karstums 3 nedēļu garumā  laikam tomēr zivju apetīti ietekmējis. Uz diviem 4 nabaga asarēni, kas turpina peldēt. Neņēma ne uz ko – ne vobleriem, ne bleķiem, ne gumijās, ne rotiņiem, ne pie zālēm, ne dziļumā. Izmisums. Gaidām aukstāku laiku….


23. jūlijs. Pēc darba vakarā aizskrienu līdz Lašiem pasēdēt ar fīderi. Laiciņš jauks, odu gandrīz nav, bet arī zivju praktiski nav – viens sapala bērniņš, viena rauda, pāris pliču un viens pusbreksēns. Visi turpina vagot Daugavas plašos ūdeņus.


20. jūlijs. Turpat kur iepriekšējā reizē, šoreiz divatā, bet nu jau ar konkrētu mēŗķi ķert asarus. Apmācies, neliels lietutiņš pa brīžam pamalē ducina pērkons.  Šoreiz vai nu asari kūtrāki, vai ātrs iepriekšējās copes reizes supervoblerīša zaudējums vainīgs,  bet uz abiem,   saķeram tikai 10 strīpaiņus (neskaitot atlaistos sīkuļus), pie tam es paliku zaudētājos gan skaita, gan lieluma ziņā. Man lielākais ap 200 gr, pāriniekam – 2 gab. ap 300 gr.  Tā kā vobleris no paša rīta aizpeldēja, praktiski visu laiku ķērām uz 3. un 4. numura rotiņiem gan velcējot, gan mētājot. Copes bija arī uz tiem, bet daudz retāk kā pirms divām dienām uz voblera.


18. jūlijs. Kā jau ierasts brīvdienās (atvaļinājums!) – Lubāns no Nagļu puses. Laiciņš saulains, gandrīz bezvējš, no rīta +14 grādi, pusdienlaikā  +26.   Braucu uz līdakām, bet saķēru asarus. 25 paņemti, vēl kāds ducis – atlaisti. Lielākais ašuks 350 gr. Nav jau nekāds monstrs, bet man tādi ne katru copes  reizi gadās. Lielāko tiesu ņēma uz zili balta maza voblerīša, kam nosaukumu nezinu. Gan velcējot, gan mētājot. No līdakām pieteicās tikai siļķīšu lieluma eksemplāri uz 25 cm.

Fotosesijai tikai pielisti tikai tie asarī, kuri kaut cik nopietni kandidēja uz pannu. Zupas kandidāti palika aiz kadra

Fotosesijai tikai pielaisti tikai tie asarī, kuri kaut cik nopietni kandidēja uz pannu. Zupas kandidāti palika aiz kadra.


28. jūnijs Beidzot sestdien  iekrita viena jauka diena starp daudzām lietainām un vējainām. Pēc sajūtas, kad roka jūt auklas galā līdaku, izslāpusī dvēsele rāvās uz ezeru, bet prāts atgādināja par zāles pļaušanu lauku mājās. Lai kaut kā šīs abas lietas iespētu, uz  copi  taisos jau no pusčetriem. Ap pieciem esmu uz ūdens, vietā, kura tik ierasta – Maltas vecā gultne pie Lubāna.  Rīts burvīgs, pamazām aust saule un migla sāk izklīst.  Līdz pirmajai copei jāgaida krietns brīdis, jo ierastās vietiņas klusē – vēl plēsoņām nav brokastlaiks. Pirmie pamožas mazie asarēni un ap septiņiem kaķim pusdienas ir sagādātas. Tad jau arī kaut kas mazliet nopietnāks iekāro manu rotiņu. Mazliet  neveikli iznāk vilkt caur zālēm, un tas kāta tirinātājs tur iesprūst. Caur polarizētajām brillēm redzu, ka nav vis zemmēra līdacēns, bet smuks asaris. Kaut kā tomēr to  izdodas izmānīt.  Asaris ir laba lieta, bet tomēr esmu braucis pēc līdakām. 7.30 pirmā ir pamodusies un pārceļo uz laivu. Izmērs ne pārāk iepriecinošs – tikai 55 cm.  Nākošās copes ar apskaužamu regularitāti ik pēc stundas, bet diemžēl tikpat konsekventi samazinās arī zivju izmērs – katra nākošā par 1 cm mazāka. Punktu copei vienpadsmitos pieliek piektā zaļsvārce – jau krietns zemmērs. Tā kā galvenais tai dienā bija pēc ilgāka laika  kaut ko vispār izvilkt, strādāju ar rotiņiem, tādēļ varbūt tas izmērs arī tik necils. Tika mainīti kādi četri, bet copes atnesa tikai sudraba krāsas Blue Fox ar sarkanu grabuli.


15. jūnijs. Sen nebija sēdēts uz baltajām zivīm, tāpēc ar dēlu svētdienas pēcpusdienā aizlaidām uz Lubāna apkārtni, lai ar fīderi, gruntenēm un pludu pamakšķerētu Īdeņas kanālā. Copējam no 16.00 līdz 21.00.  Kamēr pūta vējš, kaut ko noķērām, kad tas pierima – zivis kļuva daudz kūtrākas. Lielākais brekšuks ap 0,5 kg uz fīdera trāpījās man. Vienu līdzīgu palaidu pie paša krasta, jo nebija uztveramā tīkliņa. Dēlam uz gruntenes norāvās divi tādi paši vēl pusceļā uz krastu. Ar to arī diena bija sabojāta – pliči un raudiņas, kas kaut kā tomēr turpināja ķerties, nespēja uzlabot omu. Uz grunts brekši un pliči ņēma slieku, bet raudiņas uz pluda –  tikai kukurūzu. Kaut kas jau beigu beigās tika sakasīts, bet īsta apmierinājuma par copi nav.


28. maijs. Vakarā fiksi aizskrēju līdz Daugavai pāri stundas pamētāt spiningu. Sākumā piesakās divi asarīši (atlaisti), tad ilgu laiku klusums. Eh, kā gribētos līdakas spirināšanos spininga galā sajust. Laužos gar krasta krūmiem līdz nonāku smukā līcītī. Liekas, ka te nu gan kādai jābūt. Garām netālu lēnām slīd laiva. Pie sevis nodomāju – labi būtu, ja tagad kas pieķertos, laivā sēdētājs redzētu, kā es līdaku izvelku, varbūt skaudīgs paliktu…  Bāc!!! Es vēl skatos uz laivu, lēnām tīdams spoli,  un pie paša krasta ir ņēmiens, jau vizuli gandrīz ārā ceļot. Kamēr sapratu, kas tur notiek, zaļā ir nokratījusies un prom. Tā man nekas no paspīdēšanas citu acīs neiznāca, tikai izgāšanās. Laikam dieva sods par augstprātīgām domām.


21. maijs. Vakarā, kad lietus mitējās un atkal spīdēja saule, nolēmu aizšaut uz 3-4 stundām ar fīderi pasēdēt pie Daugavas Lašos. Straume spēcīga un 80 gr barotavu nesa kā nieku. Līdz deviņiem tikai viens ķīsis. Pēc tam arī nekas prātīgs – viena rauda, viens plaudēns un divi pliči. Visi atlaisti ar lielu prieku, lai zivis vakarā nav jātīra…. un ko tad tur arī tīrīt…  Redzēju inspektorus, kas ar laivu klusi apbraukāja Ābeļu salas. Pie manis nepiestāja – laikam redzēja savos binokļos, ka man šausmīgi godīgs ģīmis. Droši vien, ka meklēja tīklu licējus.

Minolta DSC


18. maijs. Vēl joprojām dislokācijas vietu nemainu.  Ūdens līmenis pēc lietiem pakāpies par apmēram 25 cm. No rīta apmācies, vēlāk saulains un karsts (+24).  No 7.00 līdz 12.00 divi zemmēri un viens mērs ap 1,5 kg. Teiciens “Nastal ijuņ, na ribalku pļuņ” (krievu. v. – sācies jūnijs, uzspļauj copei) jau varbūt sācis darboties, jo dabā patiesībā jau ir jūnijs.


9. maijs. Vēlreiz turpat Lubānā. Copēju no 6.30 līdz 14.00. 9.00 – zemmērs, 10.00 – 1. mērs, 11. 00 – 2. mērs. Sacēlās vējš un spiningošana bija apgrūtināta.  Pēc vienpadsmitiem – klusums. Pamēģināju arī gumijas, voblerus, bleķus, bet bez rezultātiem.  Atkal paglāba rotiņi.  Rezumē par pirmo maija dekādi:  4 copes reizes – 6 mēra līdakas, 10 zemmēri. Nekas ievērības cienīgs, vērtējot pēc izmēriem, bet priekš asuma nodzīšanas – apmierinoši.

Minolta DSC


3. maijs. Atkal divatā tai pašā vietā. Un atkal pēcpusdienā. Klusums. Divi zemmēri un 2 asari uz abiem.

Neķeras... Laiks paskatīties apkārt.

Neķeras… Laiks paskatīties apkārt.


2. maijs. Turpat, kur 1. maijā. Abi ar dēlu esam tur pēcpusdienā ap 15.00. Tāpat kā iepriekšējā dienā, esam uztrāpījuši uz ēšanas laiku. No 16.00 līdz 17.00 katram pa diviem mēriem  un četriem zemmēriem. Visas uz Nr. 4 rotiņiem –  zaļā un sudraba  Blue Fox, sudraba Aglia, Ponton21 Synchrony, Black Fury. Pēc tam līdz mājup braukšanai 19.00 klusums.


1. maijs. Pieceļos jau 4.00, lai pie ezera nebūtu pēdējais. Pie Lubāna, pareizāk sakot, vecās Maltas upes gultnes, kas savienota ar ezeru (daži vietējie to sauc par apandiksu) , esmu ap 5.30. Fiksi piepumpēju laivu, un … aiziet pēc pirmajām pavasara līdakām. Ūdens līmenis ļoti zems, un zivis jāmeklē gar pērnajām zālēm, ne tā kā pagājušogad – applūdušajās pļavās. Nelielā līcītī jau ap 6.30 piesakās pirmais mērs – uz Blue Fox Nr. 4 rotiņa, kas patiesībā ir zaļš, nevis zils. Stundas laikā vēl viens mērs un četri zemmēri. Visi uz tā paša rotiņa. Pēc tam – klusums. Sezona ievadīta samēŗā veiksmīgi.

Minolta DSC

1. maija līdakas. Pirmās!!!!!


25. aprīlis. Pirmā pavasara (vasaras?)  cope.  Nevar teikt, ka no 11. marta makšķeri nebiju rokā paņēmis. Bija vēl viens mēģinājums uz pavasara vēdzelēm – atkal neveiksmīgi, un viena iesildīšanās mazā upītē ar pludiņmakšķeri  – arī neveiksmīgi. Tātad – par pirmo copi Lubānā ar pludiņu un fīderi. No rīta ap 6.30 esmu pie ezera. Auksts, naktī bijusi salna. Sāku ar dažām sīkām raudelēm, asarīšiem un rudulīšiem. Viss uz pludiņa. Fīderis līdz pusdienlaikam neko vairāk kā vienu plici ap 200 gr tā arī nedāvināja. Uz pludiņa lielākais loms – 200 gr asaris. Un tas arī gandrīz bija viss. Vēl gan pāris mazi plicēni un berksēni gadījās, un zivis zupiņai pielasīju. Starp citu, tā (zupa) man ļoti garšo. Pārējie makšķernieki visu laiku skraidīja no ezera uz kanāliem un grāvjiem un atpakaļ, bet arī neko prātīgu nebija dabūjuši. Kaut kā tās zivis jocīgas palikušas šopavasar. Dienas vidū bija 22 grādi un ģīmis man  melns kā nigeram, tikai acis spīd. Starp citu, līmenis Lubānā tāds kā parasti jūlijā. Šogad nekāda līdaku trenkāšana pa pļavām neiznāks.


11. marts. Vēl jau it kā skaitās ziema, bet gaisā jau pavasaris. Cik tad ilgi nosēdēsi bez copes!  Garāmbraucot noskatījos, ka Aiviekste brīva no ledus, un darbdienas vakarā nenocietos un sadomāju aizšaut pamēģināt kādu vēdzeli izvilkt. Ēsma īsti nebija sagādāta, bija jāiztiek ar parastajām sliekām, bet tās ļurbām pie dūšas negāja – tikai viens zemmērs. Kad aizbraucu bija ap mīnus 2 grādiem, mājās braucot jau +2 un ķepēja slapjš sniegs. Atkal necope jānoveļ uz straujām laika maiņām…


23. februāris. Iespējams pēdējā ledus cope šogad.  Turpat kur pirmajā gada copē ar to pašu kolēģi.  T. +4, apmācies, bet brīžam nedaudz arī saulīte. Ledus sadalījies, bet vēl stingrs. Malas ezeriņam gan jau sāk atkust un pēc nedēļas, iespējams, vairs uz ledus nevarēs tikt.  Mērķis  – saķert raudiņas un likt ūdas. Šoreiz ar “živčiku” ķeršanu problēmas nebija. Salikām un sēdējām uz raudām, jo no asariem signālu nebija, ka viņi gribētu ko apēst. Kolēģim ķērās biežāk un smukākas, bet es vairāk arī ar ūdām nēsājos, tāpēc nebija laika tā nosēst un pacopēt. Vairāk par vienu reizi karodziņš līdz pusdienlaikam nepacēlās. Bet vienīgajā reizē 1,5 kg līdaķele tika izvilkta. Ap vieniem devāmies mājās, lai paspētu uz bobsleja pēdējo braucienu. Bija ok – gan cope, gan bobslejs, lai gan vienmēr jau gribas vairāk…

Šim asarim, lai gan noķerts tai pašā ezerā, ar šodienas copi nekāda sakara nav.

Šim asarim, lai gan noķerts tai pašā ezerā, ar tās dienas copi nekāda sakara nav.


22. februāris. Padodos uz Vīķu ezeru Sēlpils pusē. T ap +4, neliels vējelis, apmācies, pusdienās neliels lietus.  No rīta netālu nosēžos no večiem, kas tup ezera vidū. Uzreiz piesakās neliels asarītis, raudiņa un divi pliči. Pliči te visi ar lenteņiem, tos uzreiz atlaižu. Tad ķīšu uzbrukums un klusums… Man kā cilvēkam nepacietīgam ilgi sēdēt uz vietas nepatīk, tāpēc aizeju pie malas netālu no niedrēm asarīšus padzenāt. Pa kādam no katra āliņģa lasu, bet izmērs gauži neliels. Arī otrā ezera pusē tas pats. Uz dzīvās – 0. Līdz pēcpusdienai salasu  tādu kulīti, ka zupai iznāks labu labai, bet pannas kandidātu tā arī neatrodu. Nākot jau nost no ezera satieku paziņu, kas visu dienu atsēdējis vienā vietā. Ķīšu bars tam apkārt uz ledus, bet breksēni jau salikti kastē – neredzēju. Teica tik, ka iznāks gan cepšanai, gan zupai. Nu būtu es pacietīgāks, arī varbūt būtu ko sasēdējis. Bet tā tupēšana uz vietas man nepatīk, man vajag  ekšen. Tāpēc laikam mans mīļākais copes veids ir spiningošana, bet pārējie tik tā – paužu aizpildīšanai.


16. februāris. Abi ar junioru pēcpusdienā bijām iegriezušies Lubānā no Nagļu puses. Tā nebija nopietna cope, bet pārtraukums starp ciemošanos. Tā kā no rīta stipri lija, domājām, ka uz ledus būs ūdens, bet patīkami vīlāmies. Ledus vēl arī biezs. Kaut kāda dzīvība parādījās tikai, kad sāka jau satumst, un arī tad tikai nelielu raudiņu un plicīšu izskatā. Ūdas arī klusēja. Saķerts tik, cik zupiņai, toties rīdzinieks svaigu lauku gaisu saelpojās. Zaudējumos jāieraksta noslīcinātā ledus karote.

IMG_0083


9. februāris. No 8.00 līdz 15.00 Radžu ūdenskrātuve. Temperatūra +2, mazliet austrumu vējš, bet ciešams. Gribēju jau braukt kaut kur tālāk, bet apledojošo ceļu dēļ tomēr izvēlējos tuvāko vietu. No rīta diezgan ātri saķēru 4 raudiņas. Uzliku ūdu. Tas arī gandrīz viss. Cope beidzās. Vienreiz gan karodziņš pacēlās, bet zivtiņas galā nebija, līdakas arī nē. Pamēģināju ar balansieri. Viena cope bija, bet nopūdelēju – zive atkratījās. Pēc jušanām, iespējams, zemmērs. Un pašās beigās vēl viena raudiņa pieķērās. Tomēr galvenais šodienas uzdevums bija iemēģināt jauno Heinola urbi. Paliku apmierināts, nevar salīdzināt ar veco Barnaulu. Jā, un inspektors bija piebraucis. Pārbaudīja licenci un MK. Teica, ka citiem arī nekas neķeroties. Tā es vismaz vienu reizi sezonā eju uz Radžu karjeru, parasti aplaužos un tad tur kādu laiku  nerādos.


2. februāris. Ap 10.00 esmu Klaucāna ezerā. Vējš no austrumiem, un ap -5 grādiem.  Makšķernieku ap 20 skaitā.  Ar ko parunāju, sūdzas par necopi. Izurbju pāris caurumus, kur dziļums  uz 3 m. Pāris raudiņas un ķīšu bars. Kad apnīk, aizvelkos pie krasta paķert zupas asarīšus. No viena āliņģa no 70 cm dziļuma izšaujas 12 gab., bet tikai zupas kandidāti. Malā ejot, tomēr nosēžos pie viena iebarota cauruma, pats vēl nolaižu barotavu ar barību,  un diezgan lielā tempā dabūju 2 raudiņas un 8 pusbrekšus.  Arī citi vakarpusē bija breksēnus labi pavilkuši.


20. janvāris. Pirmo reizi šogad uz ledus ar copes biedru J. R. kādā nelielā privātā ezeriņā Jēkabpils pusē. No rīta vējains, bet saulains. Temperatūra ap -12. Pilnīga necope,  par laimi tomēr izdevās noķert pāris raudiņas, ko uzlikt uz ūdām. Ap 11.00 izšāva pirmā un 1 kg līdaka bija kastē.  Pēc stundas vēl viens šāviens un jau divniece  uz ledus. Pēc tam bija vēl divi tukši šāvieni, pēc kuriem āķis bija pliks. Laikam asari norāva ēsmas zivtiņas. Ja nebūtu līdaku, varētu teikt, ka drausmīgs ledus sezonas sākums, bet divas zobainās atsvēra neveiksmi uz mormiškas.

1 Response to 2014

  1. Gints saka:

    Jauki palasīties.Pats arī pa Lubānas klāniem esmu šiverējies,arī pa Ideņas kanālu.Gājis visādi,kā jau copē.Pirms 2000.gada bargās ziemas,kad ezerā bija ļoti zems ūdens līmenis,likās,ka Lubāns viens īsts eldorado.Zivis bija daudz,taču lielās gan parasti norāvās(tas par līdakām).Bet tos izgājienus nevar aizmirst.Iemetot vara krāsas rotiņu,ieraugi 3 mutuļus un tad,redzi kā no meldriem startē pāris līdakas.Jautājums-būt vai nebūt…..??? Biju ezerā pirms kādiem gadiem pieciem.Tīkli,tīkli.Visi līči pilni.Nu nē,tad labāk braucu uz Babīti vai pa nelielām upītēm.Ja neko nenoķeru(reti)tad vismaz vaina jāmeklē sevī.
    Lai Jaunajā gadā brangi lomi un pulka veselības!!! Gints

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.