Aleksandrs Sivcovs ar Ventas lasi, kas noķerts uz paša gatavota šūpiņa.
«Lūši» ir jēkabpiliešu makšķernieku komanda, kas jau vairākus gadus piedalās foreļu ķeršanas (pareizāk sakot — spiningošanas no krasta) sacensībās. Tās sastāvā ir arī Aleksandrs Sivcovs, kurš ne tikai ķer foreles, bet arī rūpējas, lai pašam un pārējiem komandas biedriem — Edgaram Starim un Jurim Boļšakovam — nepietrūktu mānekļu, ko piedāvāt strautu skaistulēm.
Jāatzīstas, ka, pirms devos pie Aleksandra, biju iedomājies, ka man tiks izrādīta darbnīca, materiāli, mānekļu formas un gatavie izstrādājumi. Nācās nedaudz vilties… Vienīgie, ko meistars parādīja un ļāva aptaustīt, bet ne fotografēt, bija daugavpiliešiem darinātie mazliet vairāk par gramu smagie un ap pusotra centimetra garie šūpiņi.
— Katram meistaram ir savi noslēpumi, — savu atturību skaidro Aleksandrs. — Negribu, lai kāds cits redz manu darbu, līdz tas nonācis pie tā cilvēka, kam tos taisu. Ar maniem šūpiņiem ķer žurnālists un biologs Māris Olte, mākslinieks Edgars Vērpe, pazīstamo komandu «Agat» un «L Baits» dalībnieki. Pagājušogad Latvijas mačos tos apskatīt nāca Krievijas izlases dalībnieki. Tas vien man bija liels pagodinājums un gandarījums, ka tādi speci gribēja uz tiem tikai aci uzmest.
Vaicāts, kāpēc pašam jātaisa mānekļi, ja tādus čupām caur internetu var pasūtīt kaut vai no pašas makšķerlietu Mekas Japānas, meistars bilst, ka lielākoties pasaulē foreles ķer straujās un dzidrās kalnu upēs. Latvijā tādu upju nav, tādēļ arī forelēm jāpiedāvā kaut kas nedaudz savādāks, vietējiem apstākļiem atbilstošāks — mazliet citāda spēle, citāds krāsojums. Aleksandra šūpiņi bieži Latvijas upēs ieliek «japāņiem».
— Man mīlestība uz metālapstrādi ir gēnos ielikta. Vectēvs bija kalējs, bet tēvs — metinātājs. Es gan pēc profesijas esmu tuvāk ūdeņiem — santehniķis, — smejas A. Sivcovs.
Visus materiālus mānekļu izgatavošanai, tāpat arī āķus, gredzentiņus un citas lietas, Aleksandrs pasūta no ārzemēm ar interneta palīdzību. Katrs šūpiņš tiek formā izdauzīts ar rokām, katrs tiek izsvarots, nocentrēts, un katram piemeklēts atbilstošs gredzentiņš un āķis (obligāti no vislabākajiem — japāņu), kā arī krāsots. Viena šūpiņa izgatavošanai meistars patērē vismaz 2 — 3 stundas. Pēc tam tas tiek testēts vannā, bet vēlāk jau lielākos ūdeņos. Tur tad notiek galīgā atlase — kurš derēs un kurš tiks izbrāķēts. Un vēl jau nevar zināt, vai zivīm patiks tas, ko meistars atzinis par labu esam… Veikalos viņa darinājumus gan neatrast — tos spēj novērtēt tikai speciālisti, bet, piemēram, Jēkabpilī ir tikai 5 — 6 nopietni foreļu ķērāji. Nav jēgas, ka viņa darinājumi nenovērtēti gadiem gulēs vitrīnās.
Vaicāts, vai tad Jēkabpils makšķerlietu veikalos viņš kādreiz arī iegriežas, Aleksandrs nosmej — tikai lai aizņemtos kādu ideju no citiem meistariem.
— Ideju zagšana šajā nodarbē nav nekas nosodāms. Redzot, ka kāds nokopējis manu mānekli, pārņem pat lepnums — redz, cilvēks ir bijis tik gudrs, ka saskatījis manā darbā ko vērtīgu, un pašam par sevi arī gandarījums, ka izdevies uztaisīt ko tik labu, ka citiem kārojās manas izlolotās idejas nočiept, — stāsta A. Sivcovs.
Par veikaliem runājot, sarunu biedrs bilst, ka Jēkabpils copes bodes ir mazliet nolaidušās līmenī. No septiņām tikai kādas trīs ir kaut cik nopietnas, pārējās stagnē. Veikalnieki vairāk varētu padomāt, kā atbalstīt makšķerniekus, kaut vai rīkojot sacensības bērniem. Tas taču ar laiku atmaksātos!
Vaicāts, cik tad procentos no veikalu mānekļu piedāvājuma ir pa īstam strādājoši un cik — copmaņu ķeršanai uz muļķi, pieredzējušais makšķernieks no atbildes taktiski izvairās.
— Nav tik traki. Daudzus voblerus vai «bleķus» var piedabūt ķert zivis, tikai ar tiem mazliet jāpadarbojas — jānomaina āķi, gredzentiņi, jāpaloka. Jāsaprot, ka veikalos ir plaša patēriņa prece. Ņemsim kaut vai to pašu «Rapalu». No tiem vobleriem, kas pieejami plašam makšķernieku lokam, cits strādās, cits — nē. Daļu var piedabūt pie dzīvības, bet ar citiem tas ir bezcerīgi. No otras puses — šai firmai ir izcili sportistiem domāti voblerīši, bet tie pasūtāmi tikai caur «Rapalas» spiningošanas komandu, un tas ir pavisam cits kvalitātes un cenas līmenis.
Pieredzējušais copmanis labi atsaucas par latviešu brendu «Lucky John». Tas, viņaprāt, ir ļoti augstā līmenī, diemžēl vairāk strādā uz Krievijas tirgu, tādēļ tā arī nav izdevies nopirkt noskatīto «Basaras» modeli.
Nav jau tā, ka Aleksandrs taisītu tikai foreļu mānekļus. Viņa rokām top «bleķi» arī citām zivīm — sapaliem, līdakām, lašiem, samiem. Daži samērā veiksmīgi samu šūpiņi izgatavoti speciāli draugam, pazīstamajam samu matadoram Borisam Spaskovam. Arī vobleri tapuši Aleksandra darbnīcā. Interesanti, ka tos gatavo no tā saucamā «jūras» putuplasta, kas ir tik ciets kā koks. Putuplasta priekšrocība ir tā, ka, plēsoņu zobu sakosts, tas, atšķirībā no koka vobleriem, nezaudē peldspēju. Tie, līdzīgi kā dārgāko brendu izstrādājumi, tiek aprīkoti gan ar magnētiskajām sistēmām, gan skaņas kapsulām, gan visaugstākās klases āķiem.
Jā, bet kā tad ar pašu foreļu ķeršanu?
— Līdz pirmajai šīgada copei un jauno mānekļu testēšanai reālos apstākļos vēl mazliet jāpagaida, bet tā diena nav tālu, — saka forelētājs un mānekļu meistars Aleksandrs Sivcovs. Komandas iecienīta treniņu upe Veseta, pēc makšķernieka domām, ar hesiem un rūpniecisko piesārņojumu ir «šačakarēta», tomēr foreles tur, par laimi, vēl ir. Pēc komandas viesošanās upē to skaits arī mazāks nekļūs, jo dzelžaini tiek ievērots īstu forelētāju pamatprincips «ķer un atlaid».
Foto no personīgā arhīva
Raksts publicēts “Brīvajā Daugavā” 2015. gada 15. janvārī
Juris Šteinbergs
Ne asakas! 