Skatoties makšķerēšanai veltītos televīzijas raidījumus, rodas grūti izprotama sajūta par bagāto ļaužu darbošanos uz ūdens, kuru skatītājiem pasniedz kā makšķerēšanu, kaut gan ar īstu makšķerēšanu — romantisku, ar iepriekš neprognozējamu iznākumu — šai nodarbei ir maz kopīga. Taču bagātajiem ASV un Eiropas dīkdieņiem šī nodarbe kļuvusi par aizraujošu un jautru pasākumu. Runa ir par zivju ķeršanu (mocīšanu) pēc principa «ķer un atlaid».Tā, piemēram, ASV telekanāls «Outland Channel» šāda satura raidījumiem velta programmas laika lielāko daļu. Sižeti ir apbrīnojami vienveidīgi un, no mana viedokļa, ātri kļūst garlaicīgi. Bet šiem zivju vilcējiem tas neapnīk — izvilkuši un atsvabinājuši no āķa vienu zivi, viņi met atkal un atkal, pie tam katras pieķērušās zivs vilkšana tiek pavadīta ar pārējo «izrādes» dalībnieku uzmundrinājuma saucieniem, zivs un tās vilcēja lielīšanu, un, kad kopīgiem pūliņiem zivs ir dabūta uz kutera klāja, seko apsveikumi, plaudēšana, sišana uz pleca un jautri smiekli, bet dažos gadījumos arī zivs bučošana. Tikai pēc visām šīm izdarībām seko mazāk prozaiskā daļa — āķa izņemšana no zivs rīkles, ko nereti pavada labi dzirdama zivs žokļa kaulu krakšķēšana. Kad noķertā, samocītā vai pat letāli traumētā zivs kā nekam nederīga manta tiek izmesta atpakaļ ūdenī, process var sākties no gala.
Netrūkst arī pie mums, Latvijā, makšķernieku, kam šāds «sports» iet pie sirds. Es šeit negribētu vainot Lavijas daudzkārtējo čempionu Normundu Grabovski un viņam līdzīgos makšķerēšanas lielmeistarus, kuri, beidzot makšķerēšanu, noķertās zivis no uzglabājamā tīkliņa izber atpakaļ ūdenī. Šīs ar pludiņmakšķeri ķertās zivis, tādas kā raudas, ruduļi, pliči, plauži, parasti tiek aizāķētas aiz lūpas, tādēļ viegli atsvabināmas un neiet bojā. Taču stress paliek.Diemžēl arī mūsu teleraidījumos šī nodarbe, t. i., zivju atlaišana, tiek reklamēta un pat ieteikta.
Manas jaunības gados šādas izrīcības ar zivīm nekur netika dzirdētas, kaut gan to Latvijas ūdeņos bija daudz vairāk. Principa «ķer un atlaid» piekopēji, protams, bija, tikai viņus sauca par «meitu medniekiem», un viņi bučojās ar meitām, nevis zivīm. Uz šī fona man mūsdienu zivju atlaidējus gribas saukt par netradicionāli orientētiem makšķerniekiem.
Ko par šo makšķernieku izrīcību runā tauta? Pirmais vārds, ko izlasīju kādā preses izdevumā, bija «sadisti». Spēcīgi teikts, bet, ja padomā, cik daudz sāpju un stresa ir jāpārdzīvo šīm zivīm, no kurām daļa aiziet bojā, tad varbūt raksturojums ir pareizs. Citēšu neiroķirurga dr. Jura Puriņa teikto, runājot par ķirurģisko operāciju nepieciešamību: «Kādēļ griezt, ja var iztikt bez ķirurģiskās iejaukšanās? Tādēļ es nesaprotu tos makšķerniekus, kuri ķer zivis un tās atlaiž vaļā, tas manā izpratnē ir neētiski. Makšķernieks gūst baudu un prieku no tā, ka viena dzīva būtne uz āķa spirinās un mokās. Protams, to var pasniegt skaistā mērcē, bet arī zivs ir dzīva un cieš. Jānoķer ir tas, ko var apēst, tas ir dabai veselīgi».
Un vispēdīgi vēl viens negatīvs faktors, kas būtu jāņem vērā visiem makšķerniekiem — zinātniski ir pierādīts, ka zivīm ir atmiņa un tās liek lietā dzīves laikā iegūto pieredzi, tāpēc spiningotājiem bieži jāmaina mānekļi, lai zivs neiemācītos tos atpazīt, jo loģiski, viņas neķer vairs tādu, kas tām sagādājis tik daudz ciešanu.
Neskatoties uz visām šajā rakstā pieminētajām negācijām, es tomēr ceru, ka veselais saprāts ļaus saglabāt zivis Latvijā, lai pietiktu makšķerēšanai mūsu bērniem un mazbērniem.
Jānis Grīnfelds, makšķernieks kopš 1945. gada
C&R (I. Bukas zīm.)
Raksts publicēts 30. jūnija Brīvās Daugavas numurā. Bloga autors tā īsti nepiekrīt raksta autoram, bet, cik makšķernieku, tik viedokļu, tāpēc arī šo te ieliku.
Juris Šteinbergs
Ne asakas! 
Atbalsojums: “Ķert nedrīkst atlaist!” jeb mazliet par “Ķer un atlaid” | Ar spiningu pēc trofejas
Redzams, ka autors baidās, oi, sorry, respektē tādus kā Grabovskis u.c. Redz…tiem tur tikai āķītis lūpā, nu tak nekas bīstams, a pārējie visi, kas atlaiž, un īpaši tie spiningisti nu gan ir sadisti, 3.14dari un paši saprotat kas vēl…(Nu acīmredzama divkosība). Makšķerniekam kopš 1945.gada iestājies marazms. Jā agrāk nelaida, i kas, tas nozīmē, ka i tagad nevajag? Dzīve plūst un mainās, taču pieradumi…A ko autors domā kaut vai par makšķerēšanas noteikumiem, ja tādi protams ir zināmi. Gribētos zināt kā tos ievēro pats, ja jau tādi principi un ĒTIKAS normas. Redz tas kas atlaiž – sadists, jo rīkojas neētiski. A ja paturi,un pamoki tīkliņā, tad atlaid , tas ir normāli… Pa lielam sarakstītas muļķības….pat negribas neko i komentēt. Bučot vai nē ir katra paša jautājums, bet atlaist mūsu laikā, kad zivju paliek ievērojami mazāk, ir makšķernieka goda jautājums. Kas attiecas uz zivju atmiņu…var jau būt ka tām kaut kāda atmiņa ir, bet pats esmu vairākkārtīgi pieredzējis, ka tā ir visai īsa, savukārt, tas nenozīmē neko citu, ka viena un tā pati zivs saķerta vairākkārtīgi, tātad arī atlaista vairākkārtīgi…Manuprāt, autoram nepatīk kas cits, proti, makšķernieku, īpaši sportistu, kas apgūst jaunāko tehniku, visu laiku seko jaunām tendencēm, tās iegādājas un pielieto, palicis daudz vairāk, nekā 1945.gadā. Nu un protams noķert kādu trofeju līdz ar to paliek grūtāk un grūtāk, vot i vainīgi pie visa tie amerikosi un pārējie 3.14 dari…
Gribu atgādināt, ka Anglijā zivis ķer un atlaiž jau vairāk kā 50 gadus – zivju rekordi tur ir 3 reizes lielāki, kā Latvijā, tiek izgudrotas un lietotas makšķerēšanas metodes, kas ir maksimāli saudzīgas zivij.
Jautājums autoram – ko Jūs darāt ar zemmēra līdaciņām? Vai tās ar nogalināt? Un cik ētiski vai cilvēcīgi ir nogalināt trofejas zivis? Vai tiešām nesāp sirds sitot neskaitāmas reizes pa 10 kg karpas galvu, lai to nogalinātu?
Visdraudzīgāk zivīm ir tās neķert vispār. Iespējams, to autors arī bija domājis. Bet Anglijā, jā Anglijā …. tur nav bijis sociālisms un komūnismu tur necēla. Tas arī ir iemesls zivju bagātībai tur un relatīvai nabadzībai pie mums.