2015

24. oktobris. Ar laivu negribējās ķēpāties, tādēļ nolēmu dienu veltīt Lubāna kanālu apsekošanai. Sāku pie Nagļiem un dienas laikā apdauzījos visam ezeram apkārt, ik pa laikam spiningojot no mana viedokļa perspektīvākajās vietās. Rezultāta tomēr nebija. Ezerā gan veči esot vilkuši līdakas brangi, bet kanālos klusums.

Minolta DSC

Uz tiltiņa pār kanālu (iespējams Īdeņas). Arī šim copmanim veiksme todien nesmaidīja.


3. oktobris. Kamēr sieva lasīja dzērvenes Tīrumnieku purvā (sievietēm jau nekad nav gana!), ar spiningu patestēju turpat esošo purva ezeriņu. Dzērveņu purvā bija vairāk nekā zivju ezerā – trīs stundās tikai viena cope, ko sagādaja neliels asarītis uz 80 gr. Gandrīz tukšā arī tie pāris makšķernieki, kas asarus ķēra uz mailītēm. Zivis it kā esot, bet tai dienā neķērās. Bet ezeriņš visādā ziņā jauks – ekselenta piebraukšana ar auto un pieiešana ar kājām  pie ūdens pa purva laipām. Paldies LVM! Laiciņš arī bija burvīgs – saulīte un neliels vējiņš.


12. septembris. Divreiz pabijis Rēzeknes upē, nolēmu dislokācijas vietu tomēr pamainīt un pārmaiņas pēc pamēģināt ko noķert Īdeņas kanālā. Pabraucu pa Lubāna atremontēto dambi mazliet tālāk nekā parasti, jo manā ierastajā vietā ūdens arī pēc lietiem līdz ceļiem. Atradu vietiņu, kur dziļums 2 – 3 metri. Pretējā krastā gandrīz vienlaicīgi ar mani iekārtojās vēl divi badapātagas vicinātāji. Pirmo sariktēju fīderi. Nepagāja ne pāris minūšu, kā smuks plicis krastā. Pēc brīža – pannas breksēns, tad – rauda un visbeidzot asarītis un ķīsis. Piecas copes un piecas dažādas zivis ! Hm, uz ko tad es īsti sēdēju?  Tie pretēja krasta copmaņi cik sapratu, cerēja uz līņiem, bet viņiem pludiņi tā arī nepakustējās, kamēr mans loms  vēl ar kādu breksēnu un plicēnu loms papildinājās.  Abi neveiksminieki nosūkstījās, ka zivju šajā ūdenī nav, un aiztinās. Tiem līdzi arī mana veiksme – nosēdēju līdz pavēlai pēcpusdienā, bet tā arī paliku praktiski ar rīta lomu.  Copes pārsvarā uz fīdera, bet pludiņmakšķeres ēsmu – slieku un baltos –  terorizēja vīķes.  Lai no tām atkratītos, liku kukurūzu, bet tā todien raudas nespēja iekārdināt.


6. septembris. Kaut kas traks – pa visu vasaru pāris reizes esmu bijis copē.  Sasodītā spranda (tiešā nozīmē)!  Rudens sezonu iesāku ar pludiņu un fīderi tai pašā Rēzeknē, tai pašā vietā pie Kvāpānu tilta. Bija cerība, ka uznākušais lietus pēc ilgā sausuma sezonas būs aktivizējis ne tikai burkānus, bet arī zivis. Makšķernieku bija padaudz, droši vien viņiem arī līdzīgas cerības. Kā viņiem veicās, nezinu, neiznāca parunāt ne ar vienu, bet man līdzīgi kā pagājušajā reizē – uz pannas īsti nebija ko likt, bet zupai salasīju labu labai. Šoreiz arī uz fīdera kaut kas trāpījās, bet krietni retāk kā uz pluda.  Kādu stundiņu tai pašā vietā pamētāju arī spiningu, bet pa tukšo.  Mājās braucot Nagļos redzēju īstu streetfišingu – divi čaļi sēdēja  uz ceļa malas grantī un pīckas turēja iemērktas caurtekošajā kanālā. Iespējams, ka tajā tomēr kaut kas ķeras, jo tā bija otrā reize, kad tādus makšķerniekus tur redzu.  Skats bija amizants.


2. augusts. Vēl Lubānā pēc asariem nelaižos, lai pagaida līdz nākošajai nedēļai. Lietus beidzot beidzies, tādēļ  aizšāvu līdz Rēzeknes upei pie Kvāpānu tilta.  Pāris gadus tur nebiju copējis. Pie upes tiku ap 8.00, jo nekādi nevarēju atmosties. Laikam pa slimības laiku esmu atradis no agrās celšanās. Pēc nelielas iebarošanas raudiņas ķērās tīri veikli. No citām zivīm saķērās viens smuks asaris, viens plicītis un viens neliels brekšuks, kas gan atkabinājās pie paša krasta, tā ka var teikt – sēdēju uz raudām. Tās gan lielas nebija – kaut kur pa vidu starp sīkām un vidējām, tomēr pusi spaiņa līdz pusdienlaikam pieķēru. Spainis gan arī nebija neko lielais… Visas zivteles uz pludiņmakšķeres. Fīderis neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.


29. jūlijs. Veselība pamazām uzlabojas. Par to liecina galvenokārt tas, ka sāk vilkt uz copi. Kamēr sieva ciemojās,  es testēju nelielo Poļaku ezeriņu. Daba zivju ķeršanos neveicināja –  vējš,  pa brīžam lietus, beigās arī pērkona negaiss, un arī copes laiks ne tas labākais – pats dienas vidus.   Rezultāti arī attiecīgi –  divi breksēni uz fīdera, uz pluda – nulle, ja neskaita pāris vīķītes. Tas arī bija sagaidāms.


19. jūlijā. Šajā sadaļā pagaidām klusums. Nav veselības – nav copes!


12. jūlijs.  Sestdiena šoreiz tika veltīta nevis makšķerēšanai, bet Zemgales  apceļošanai no Neretas līdz Mežotnei. Divi momenti šajā nelielajā ekskursijā  šādi vai citādi ar makšķerēšanu tomēr saistīti bija. Pirmais apskates objekts bija J. Jaunsudrabiņa muzejs “Riekstiņi” pie Neretas.  Sākumā gribējām tikai no ārpuses apskatīt, jo pulkstenis bija astoņi no rīta. Tomēr, kamēr grozījāmies  pa pagalmu, atvērās durvis un iznāca šerpa tante. Nekādus iebildumus viņa neuzklausīja un lika līst klētiņā skatīties ekspozīciju. Nekas jau tur daudz ko skatīties nebija, taču viena lieta mūs — abus kompānijas večus — ieinteresēja. Tā bija rakstnieka makšķere — ap 1 metru garš koka kātiņš, īstenībā tāds paliels zariņš, iespējams kadiķa. Tas laikam bija domāts spinings, jo aprīkots ar riņķiem, pie tam riņķos – porcelāna ieliktņi. Spolīte arī turpat blakus gulēja vitrīnā – tagad to sauktu par inerceni. Izskatījās pēc rūpnieciska ražojuma. Tādai droši vien pie kolekcionāriem būtu liela piekrišana. Žēl, ka neiedomājos nofotografēt. Uz atvadām dusmīgā tante katram iedāvināja pa mazai grāmatiņai ar kādu tēlojumu no “Baltās grāmatas”. Man tika ar stāstiņu “Salate” par mazo Salates upīti un vēžiem, kas tur mituši. Gluži par zivīm gan nav, bet, kur vēži, tur jābūt arī zivīm… Kā  tantuks zināja, ka esmu makšķernieks?! Mistika ar to nebeidzās —  sieva dabūja tēlojumu “Bites”. Viņa man ņemas ar tiem kukaiņiem. Un atkal tantuks bija uzminējis!

Otrs moments šajā pasākumā saistībā ar zivīm bija tas, ka vairākas reizes iznāca kājām šķērsot gan auto, gan kājāmgājēju tiltus pār Mēmeli un vienreiz pie Mežotnes arī pār Lielupi.  Kā tu iesi pāri ūdeņiem, nepavērojot, kas tur mīt. Jāsaka, zivis ir un smukas, no tiltiem skaidri saskatāmas bija paprāvas raudas un skaisti asari, tikai upes nu gan  bezdievīgi aizaugušas. Kā tādā zāļu klajumā var pacopēt, nesaprotu. Makšķernieku gan arī neredzējām daudz  – pa visu dienu tikai četrus.


Saulriets

Skaisti jau ir, bet cik ilgi par dabu priecāsies, gribās arī par kādu zivīti papriecāties…

27. jūnijs. Vakara cope Lubāna apendicītā. Nekas nav mainījies –  līdakas atkal man parādīja pigu. Kaut kāda aktivitāte sākās līdz ar saules rietu, bet tā izpaudās kā pieci zemmēri. Bebri bija aktīvāki par zivīm – riņķoja drošā attālumā no laivas. Mājās mierinājumam aizbrauca trīs asari, no kuriem divi bija liekami uz pannas, bet viens – kaķim uz zoba. Ūdens smirdīgs un silts, līmenis – zems. Vai tas ir pie vainas? Redzētais pludiņotājs ap 19.00 izvilka tīkliņu, iekratīja atpakaļ ūdenī vienīgo zivtiņu un devās mājās. Mājās braucot, jau tumsiņā gandrīz uzbraucu diviem jenotsuņiem, kas ar kaut ko mielojās uz ceļa, bet vietā, kur ceļš iet caur mežu, redzēju trīs pūcītes.  Visu ko redzēju, tikai īstu zivi nē….


20. jūnijs. Nē,  nu trakums, beidzot pēc vairāk kā divām nedēļām  izrāvos uz nelielu vakara copi. Vieta – Īdeņas kanāls. Pludiņš un  fīderis.  Laiks – no 17.00 līdz 22.00.  Tikko biju iebarojis un pirmo smuko pannas plici noķēris, krastā izbrauca divi spiningotāji. Esot no četriem rītā nomētājušies zili melni gan Lubānā, gan kanālā, bet neko  neesot dabūjuši. Pie sevis nopriecājos, ka tomēr nesataisījos uz spiningošanu. Drīz vien arī otrais plicis spīrājās tīkliņā. Process aizgāja raiti – normāla izmēra pliči, vidēja izmēra raudiņas, pa kādam rudulītim, bet vairāk uz vakara pusi – arī normāli pannas breksēni. Pēdējie ķērās uz sliekas, bet pārējie kanāla iemītnieki – uz kukurūzas. Cik kilo savilku, nezinu, jo  nesvēru, bet piecatā ēdām trīs dienas un arī kaķim tika. Pluds viennozīmīgi ielika fīderim vienos vārtos. Jāņu dienā biju sadomājis aizlaist arī ar spini padarboties no laivas, bet pārdomāju  – pūta stiprs vējš un arī iesāktie darbi bija jāpabeidz. Nākošajā nedēļas nogalē būs jāmēģina izvilināt kāda līdaka.


2. jūnijs. Pēdējo dienu, kad esmu uz slimības lapas, nolēmu atzīmēt ar fikso vakara copi.  Aizšāvu vakarā uz Klaucāna ezeru. Apkārt staigāja negaisa mākoņi (esot postījumi Sēlijā un Krustpils novadā), bet tur ap 18.00 pamatīgi cepināja saule. Vēlāk sāka pūst arī vējš, bet pašā vakarā, kad jau sāka satumst, iestājās pilnīgs bezvējš. Zivteles ķērās švakāk un mazākas nekā pirms pusotras nedēļas, bet šo to pielasīju – pusbrekšus un raudiņas.


11324. maijs. Rīts Lubānā sākās jauki. Vēl nebija stunda pagājusi, kad pirmais mēriņš jau bija laivā. Bet tad nāca negaidītais… Nostreikoja sirds (vai kas cits, ej nu sazini) un domāju jau, ka palikšu uz ezera uz visiem laikiem. Kaut kā tiku līdz krastam, savācu spiningus un steberēju uz autiņu. Tikko tuvojos stāvlaukumam, vienīgā mašīna, kas tur stāvēja, aizbrauca. Nekas cits neatlika kā maukt pašam uz Varakļāniem. Pa to zemes ceļu nebiju vēl uz 120 braucis… Zināmā mērā tas bija liels risks, varbūt vajadzēja Nagļos izsaukt ātros. Tomēr līdz Varakļānu slimnīcai kaut kā tiku, visu laiku sevi uzmundrinādams “Turies vecais!” (kā filmās!!!).  Pēc kaut kādiem baldariāņiem līdzīgiem pilieniem mazliet atžirgu. Ātrie aizrāva uz Rēzekni  – kardiogrammas, analīzes, tabletītes un vakarā jau biju mājās. Laivu, kas visu dienu nostāvēja pie ezera, vakarā savāca dēls. Fu… tāda “cope”  vēl man nebija bijusi un nevienam tādu nenovēlu. Izvilktā līdaciņa, visu dienu karstumā mašīnā nostāvējusi,   savu svaigumu bija zaudējusi un to nācās degradēt par kaķa barību.  Tagad laikam kādu laiku no spiningošanas vienatnē atturēšos.


22. maijs. Visu nedēļu gatavojos  un beidzot piektdienas vakarā iztaisījos uz copi.  Lai būtu puslīdz drošs, ka kaut ko vispār noķeršu, devos uz Klaucānu ezeru, kur bez zivs (lielas vai mazas – kā kuro reizi)  nekad  neesmu palicis. Godīgi sakot, īsti lielas (vismaz man)  tur nemaz neķerās – plaudēns  ap 500 gramiem jau skaitās labs.  Uz laipas esmu ap 18.00. Neviena copmaņa nav, un laipas galā varu izvērsties gan ar pludiņmakšķeri, gan fīderi. Pie zālēm intensīvi  ķeras mazas raudiņas, bet tālākā distancē fīderis iedod pa kādam skaistam īsta vīra plaukstas  lieluma brekšukam. Pēc kādas stundas man pievienojas tantuks no vietējām mājām. Saraujos vienā laipas galā, un pļāpādami makšķerējam abi divi draudzīgi kopā. Tādu pikšķeri, kā viņai, es vēl nebiju redzējis – kaut kāds pāris metrus garš 60. gadu miets ar šausmīgi lieliem riņķiem. Stipri atgādināja  vecmāmiņas aizkaru stangu…  No kāda materiāla tas veidots, Dievs vien zina. “Ausmas” stiklašķiedras  kāts tas točno nebija, bet kaut kas vēl daudz  senīlāks. Par spoli nerunāsim – tās vispār nebija, bet aukla iesieta gala riņķī. Aukla arī ne pa jokam – uz aci kaut kur 0,5, bet pavadiņa – vismaz 0,3 , ja ne visi 0,4 mm.  Pludiņš gan no spalvas un āķis arī daudz maz sakarīgs. Pāris metrus no laipas iemetusi, tante sāka gaidīt copi. Pa brīdim jau kaut ko noķēra, bet pārsvarā mazmazītiņus badīgus asarīšus un raudiņas, pa kādam breksēnam arī. Ja taisnība, kā teica, ka ķerot kaķiem, tad jau viss štokos. Tanti apķēru vienos vārtos, bet tas diez vai ir notikums, ar kuru jālielās.  Kādām trīs  pannām puslīdz cepamus breksēnus pievilku. Jo vēlāks palika, jo labāk un lielāki ķērās, arī uz pludiņa. Diemžēl no manis neatkarīgu apstākļu dēļ cope pēkšņi bija jābeidz ap astoņiem, citādi būtu sēdējis līdz tumsai. Nu ko, pa smuko! Laiciņš jauks, odi pamodušies un zivtiņa arī kāda izvilkta. Jauka iesildīšanās pirms kārtējā svētdienas uzbrukuma Lubānam.


17. maijs. Tas jau kļūst apnicīgi… Atkal tai pašā vietā un atkal nekā. Zemmēri turpināja spēlēt uz nerviem, neviens mērs nepieteicās, bet nelielam mierinājumam uz mājām tika paņemti 4 asari. Var tikai minēt, kāpēc tāda necope 4 nedēļu garumā iepriekš samērā zivīgā vietā. Man ir divas versijas: 1) aukstie laika apstākļi; 2) mākslīgi zemais līmenis Lubānā dambja remonta dēļ.  Ir vēl trešā, kurai tomēr īsti ticēt negribas – pa ziemu esmu pazaudējis copes iemaņas.


10. maijs. Turpat kur 1. un 3. maijā, tikai tagad biju viens. Ne tikai laivā, bet visā Maltas vecajā gultnē (apm. 2 km posms) līdz Lubānam. Nebija ne spiningotāju, ne pludiņotāju. Pāris laivas tusēja pa Īdeņas kanālu, tur arī ķēra kāds no krasta uz pluda. Saulīte sildīja un spīdēja spoži, un tas darīja mani tramīgu.

Zemmērs.

Kārtējais zemmērs.

Pirmās 3 stundas pagāja pa tukšo, bet tad ap 10.00 sākās – viens zemmērs pēc otra. Kad biju noķēris un atlaidis jau kādus septiņus, beidzot pieteicās mēra līdaka, bet tā uztaisīja divas skaistas sveces un  projām bija. Uz aci varēja būt ap 1,5 – 2 kg. Škrobe baigā… Turpinājums nemainīgs – vēl septiņi zemmeri. Kopā laivā pabija 14 līdakas (lielākā uz aci ap 43 cm) un 3 asari. Vēl divas siļķītes ņēma pie pašas laivas, bet līdz galam nepaņēma. Tādu zemmēru uzlidojumu vēl nebija pieredzējis. Mājās aizvedu 2 asarīšus, lai kaķim vismaz kāds prieks. Par trijām copes reizēm tikai 1 mēra līdaka – vāji! Ko darīt?!


1. un 3. maijs.  Nakts pirms laivošanas un līdaku ķeršanas sezonas sākuma pagāja šaušalīgos murgos – redzēju, ka velk visi man zināmie makšķernieki, tikai es neko nevaru noķert. Murgiem nekādu lielo nozīmi nepiešķīru, jo nekad vēl sapņos neko neesmu izvilcis. Realitāte no sapņiem daudz neatšķīrās… Pie Lubāna apendiksa (vecās Maltas) ar junioru bijām ap 7.00 kā pēdējie laivotāji. Ap 10.00 jau bijām krietni nomētājušies, bet bez rezultātiem. Pirmās satiktās laivas copmaņiem neko negribējās prasīt, lai neizskatāmies pēc lohiem. Otrās laivas ekipāža  paši pastāstīja, ka uz trijiem ir divas līdakas. Mums kā neķērās, tā neķērās. Kaut kur ap 12.00 bijām jau gandrīz pašā apendiksa galā. Redzējām, ka otrā pusē veči vienu zaļsvārci izceļ. Nogruntējāmies līcīti un apmētājām tuvāko akvatoriju. Pēc minūtēm 15 tomēr man viens mērs pieteicās. Laivā to dabūju viegli, jo nekāds monstrs jau nebija – uz 55 cm. Kamēr šo ar drebošām rokām ķerstīju pa laivu, skatos – jaunā titāna pavadiņa pušu. Hm, kā tas var būt!  Uz paciņas bija rakstīts 1×7 titanium, Latvijas ražojums. Biju nobriedis šogad pāriet uz tādām, bet tagad nezinu, ko darīt, ja ar zobiem šitā griež pušu.    Pēc šīs veiksmīgās  copes likās, ka nu maisam gals vaļā, bet lika pagaidīt… Pēc brīža pārbraucām pāri uz vietiņu, kas netālu no tās, kur veči pirms laiciņa to līdaku izcēla. Junioram pieteicās zemmērs. Man gandrīz tūdaļ zaceps. Airējos tuvāk, bet izrādījās, ka zaceps ir, bet līdaka arī galā. Protams, ka aizgāja, kamēr muļļājos..  Ar to arī tajā dienā beidzām. Atpakaļ iroties vēl apprasījām dzīvās zivtiņas dancinātājus – uz četriem vienu mēru bija dabūjuši.  3. maija pēcpusdiena  bija vēl neveiksmīgāka – 1 zemmērs un pāris uzsitieni. Tik neveiksmīgs sezonas sākums nav bijis 3 gadus. Man jau nekas, bet juniora žēl – viņš tik bieži uz ezera netiek. Abi nospriežam, ka, lai arī varbūt esam lohi, tomēr daļa atbildības par sliktajiem rezultātiem jāuzņemas Nagļu pašvaldībai, kas nav iztīrījuši ezeru no ķērājiem un nodrošinājuši darbaļaudīm rezultatīvu copi….


Minolta DSC

Kā jau pavasarī – brīžiem saule, brīžiem lietus.

26. aprīlis. Beidzot atklāta pavasara makšķerēšanas sezona. Ap 7.00 esmu vietā, kur Īdeņas kanāls pieiet pavisam tuvu Lubānam. Brīdi svārstos, kurā pusē dambim nogruntēties. Pagājušogad sezonu sāku ezera pusē, tāpēc šoreiz nosēžos pie kanāla. Rīta agrumā nebija neviena cilvēka, un tas darīja mani tramīgu, ka vēl nekas prātīgs neķeras.  Pats sākums tik drūms nemaz nelikās – īsā laika sprīdī uz pludiņa  tiku pie divām vidēja lieluma raudiņām un smuka ruduļa. Pazvanīja paziņas un ar trīs dienu nokavēšanos apsveica Jura dienā.  Atvadoties, nenovēlēja “Ne asakas!”, lai gan teicu, ka makšķerēju.  Tā bija slikta zīme…  Iestājās klusums, un to izmantoju fīdera sariktēšanai. Uz tā pieteicās neliels plicēns un smuka rauda. Atkal klusums…  Nu jau ilgāks…

Sievasmātei un kaķim pietika....

Sievasmātei un kaķim pietika….

Jau tuvu pusdienlaikam spici notirināja pamatīgi. Piecirtu un jutu, ka galā ir kārtīgs smagums, bet pusceļā uz krastu tas  no āķa nospruka. Pēc sajūtām varēja būt breksis virs kilograma. Žēl…, ja būtu to izvilcis, varētu teikt, ka diena izdevusies, bet tagad atkal jāmierina sevi ar saelpoto svaigo gaisu… Pēc auto kustības, kas sākās ap dienas vidu, varēja saprast, ka citiem arī nekas prātīgs nav ķēries. Pienāca viens spiningotājs un lielījās, ka viņš gan līdakas esot saķēris. Cik nopratu, tas nebija no tiem, kas ķer un atlaiž.  Un vēl – cik nu no tās vietas, kur biju, redzēju, ir sākušies Lubāna dambja remontdarbi. Vietām uz ceļa sabērtas šķembas biezā kārtā, pie pašas Maltas vecās gultnes sākuma izbērti pamatīgi dolomīta gabali un izvietotas brīdinājuma zīmes. Tas viss braucot no Nagļu puses.


28. februāris. Šodien pabūts Lubānā – pa vidu starp “Bāku” un slūžām. Atpūtas vietā bija ap 30 mašīnām, bet ezers liels, tādēļ vietas tajā pietika visiem copētgribētājiem. Aizbraucu ap 11.00, un ieņēmu vietu pie niedrēm. Ne gluži pie krasta, bet mazliet tālāk pie vienas niedru skupsnas. Copēt sāka uzreiz, bet tie izmēri… Raudiņas sprīdi garas un mazākas , asarīši un plicīši – mikrobi, pa retam kāds pavisam neliels breksēns.  Slaveno Lubāna ruduli nenoķēru nevienu. Varbūt ne tur meklēju.  Tuvākajiem copmaņiem apmēram līdzīgi kā man  – divi trīs kg pa visu dienu. Ūda pēdējā līdaku ķeramajā  dienā arī nostāvēja kā mirusi. Ap 17.00 jau apnika un taisījos vēl pa gaismu mājās.  Ledus gan vēl Latgalē biezs – ap 40 cm. Veči ar mašīnu pa ezeru vālēja, ka riepas vien švīkstēja.  Laiciņš arī bija labs – bez vēja un nelieli plusi.


22. februāris. Kaut kā vienveidīga paliek mana copes dienasgrāmata – šodien atkal nekā. Uz mormiškas ķērās 1 raudiņa apmēram pusstundā. Karodziņi gulēja bez dzīvības pazīmēm. Tas viss notika Bancānu ezerā. T. +4, DR vējš ap 10 m/s.


Kad nekas neķeras, ir laiks uztaisīt selfiju. Diezgan pabriesmīgs iznācis....

Kad nekas neķeras, ir laiks uztaisīt selfiju. Diezgan pabriesmīgs iznācis….

14. februāris. Trijatā (es un divi Jāņi) ap 10.00 bijām Viesītes ezerā pie Pērlītes. Ezers mūs sagaidīja ar vidēji stipru austrumu vēju un saulīti.  Omu  sabojāja makšķernieks, kas jau brauca projām. Neesot copes redzējis. Cilvēku praktiski nav – tālumā tikai divi vīri redzami. Uz ledus tomēr uzvilkāmies. Saurbts no vienas vietas, vismaz tur, kur mēs bijām. Izskatījās pēc iepriekšējās dienas caurumiem. Skaidrs, laikam sestdien nekas nebija ķēries, tāpēc arī svētdien veči nesēž. Arī mums katram tikai pa pāris asarīšiem.

Ja kauli lokani, kaste nemaz nav jāstaipa līdzi uz katru caurumu

Ja kauli lokani, kaste nemaz nav jāstaipa līdzi uz katru caurumu

Ap pusdienlaiku nolēmām  pārbraukt uz Klaucānu. Tur situācija līdzīga. Viens pacietīgākais copmanis vēl sēdēja, pārējie jau prom. Dažas sīkzivis gan saķērām un uzlikām karodziņus. Viens izšāva, bet galā nebija ne ēsmas, ne līdakas.  Aplauziens pēc pilnas programmas… Izrādās, ka atmosfēras spiediens bijis augstākais pēdējo 3 gadu laikā 780 mm Hg, tā kā neveiksmju cēlonis kā uz delnas. Visjautrākais šajā pasākumā bija braukšana pa apledojušajiem meža ceļiem gar dziļajiem grāvjiem. Par laimi viss beidzās labi- nekur neieslīdējām, mājās tikām un zivis arī nebija jātīra.


7. februāris. Veselības uzlabošanas kūri turpināju uz Klaucāna ezera ledus. Ar to pašu copes biedru ar ko iepriekšējā dienā. Vakardienas cope tomēr bija ielējusi kaulos patīkamu nogurumu, tāpēc nolēmām sestdienas rītā mazliet ilgāk pagulēt. Pie ezera bijām tikai ap 10.30.  Stāvlaukumiņā priekšā jau 8 auto un uz ledus kādi 20 makšķernieki. Neliela apgaita un veču aptauja lika mūsu ģīmjiem pieņemt skāba gurķa apveidus – totāla necope. Daži vīri  jau taisījās prom. Mēs tomēr izlēmām palikt. Aizgājām līdz ezera stūrim, kur krūmi  pieiet pie paša ledus, paķerstīt sportiskos zāļu asarīšus. Man no pāris āliņģiem gabali 20, pāriniekam, kā jau iesācējam,  švakāk. Pie kāda trešā laidiena kaut kas nocirta manu diskobumbiņu kā ar cirvi. Gan jau ka līdaciņa. Noķērām arī pāris raudiņas un varējām uzlikt karodziņmakšķeres. Tās gan nebija plānotas izmantot, jo biju iedomājies ka Klaucānā ar līdakām švaki. Vietējais džeks, kas turpat lika palaideņus, mūsu teorijai nepiekrita un stāstīja, ka līdaku te pietiekot. No viņa arī uzzinājām, ka šis ēsmas raudiņas veiksmīgi ķerot uz mīklas, kas arī man bija jaunums – Grabovskis taču māca, ka zivtiņām ziemā gribās gaļu.

Klaucāna tumšie sportiskie asarīši.

Klaucāna tumšie sportiskie asarīši.

Kad asarīši bija apsīkuši un pusdienas paēstas, konstatējām, ka uz ezera neviena cita makšķernieka vairs nav palicis. Turpmākais plāns bija pārvākties uz pretējo krastu un pēcpusdienā pārbaudīt vīru iebarotos caurumus. Tā arī izdarījām, pie viena pārnesot arī ūdas uz vietējā norādīto it kā līdakaino līcīti. Cerības uz vakara copi, kā izrādījās,  bija veltas. Manu sardziņu tā arī neviena zivtele nenoraustīja, bet copes biedrs azartiski vilka palielus ķīšus. Tomēr gluži bez adrenalīna nepalikām –  viens karodziņš beidzot pacēlās un 50 cm līdaciņa tika arī izvilkta. Uz vakarpusi sāka līt, un no ledus nogājām jau mazliet samirkuši. Švakie dienas rezultāti tomēr nepārsteidza – gauži mainīgi laika apstākļi un ziemas vidus. Ko tad var gribēt tādā mazā ezeriņā!?


6. februāris. Ārprāts, gandrīz mēnesis bez makšķerēšanas!  Vīruss bija sagrābis ne pa jokam…  Uz copi braucu kā uz  sanatoriju atgūt veselību. Neskatoties uz visumā riebīgo laiku, veselība tiešām  uzlabojās – spēks atgriezās  un klepus mazinājies, iespējams  laimes hormona iespaidā. Un vai tā tiešām nav laime, pēc tik ilgas pauzes pasēdēt uz ledus?  Zivju ziņā diena gan varēja būt arī veiksmīgāka, bet  visu jau nevar gribēt.

k2

Kaimiņu Janka no rīta aizmirsa paņemt zābakus. Visu dienu nabags botās uz ledus nosēdēja. Tā gadās…

Pēc decembra beigu samērā veiksmīgās copes  Kāla ezerā, mani visu slimības laiku uz turieni vilktin vilka. Tad nu beidzot arī iztaisījos kopā ar kaimiņu Jāni (man visi copes biedri ir vai nu Jāņi vai Juri).  No rīta sals ap 9 grādiem un nodevīga sarma. Ledus brakšķēja tā, ka dibens uz kastes trīcēja.  Kaut kas daudz maz ņēma līdz pusdienlaikam, kamēr nesākās vējš un putenis – raudiņas, pa kādam breksēnam, asarītim un nervozi ķīši.  Nelielu kulīti izdevās pielasīt. Makšķerītes  lielā dziļuma, vēja un paša līko rociņu dēļ pinās viena pēc otras. Kad bija sapinušās visas, valkājos ar ūdām. Karodziņš nostrādāja divreiz – pirmajā reizē trāpījās zemmērs, otrajā – tukšs šāviens. Rīt jāpamēģina patestēt kāds Jēkabpils apkārtnes ezeriņš.


 17. janvāris. Cope  jāatliek vismaz uz nedēļu sakarā ar straujo temperatūras kāpumu no +36,6 uz +38,5 grādiem (vīruss).


Lielākā daļu veču kā nāca uz ezera virsū, tā nosēdās vidū dziļumos. Ilgi viņi tur neesēdēja - pamazām pārvācās pie niedrēm.

Lielākā daļu veču kā nāca uz ezera virsū, tā nosēdās vidū dziļumos. Ilgi viņi tur nesēdēja – pamazām pārvācās pie niedrēm.

10. janvāris. Beidzot pirmā gada cope. Šoreiz negribējās nekur tālu braukt un devos uz Vīķezeru ar cerību sapīckāt kādus asarīšus un pusbreksēnus. Cerības lielas, bet rezultāts švaks. Uz ezera bija cilvēku 20, bet tikai vienam kaut kas sakarīgs ķērās. Spainīti ar breksēniem šis bija pievanckājis, un tad arī visi no viena āliņģa. Citās “lunkās” ni un ni. Varu derēt, ka vismaz puse ar lenteņiem – tā ir Vīķu ezera sērga. Pārējiem, kā uzzināju, veicis nelielu aptauju, pa 5 – 6 asarīši un pāris breksēnu.

Viss dienas loms

Viss dienas loms

Mani panākumi līdzīgi – 7 strīpainie  zupenieki un 1 breksēns (tas pats ar parazītu). Joka pēc bez lielām cerībām biju ielicis arī vienu karodziņmakšķeri, bet tā visu dienu nogulēja mierā bez dzīvības pazīmēm. Iespējams, ka sliktās ķeršanās iemesls slēpās tuvojošajā vētrā, gan jau ka spiediens strauji kritās (mūžīgā atruna un attaisnojums!). Arī no citiem Jēkabpils apkārtnes ezeriem ziņas ienāca līdzīgas – necope. Dienas sakarīgākais  ieguvums – svaigais gaiss (temperatūra ap 0, brīžam neliels sniegs, neliels R, DR vējš).


3. janvāris. Atkusnis un vētra. Kāda nedēļa būs jāpagaida līdz te parādīsies kāds ieraksts.

2014. gada copes atskaites ŠEIT!

1 Response to 2015

  1. Gints saka:

    Paldies.Iepostēju 2014.gadā.Veiksmi!!!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.