Ar spiningu no Jēkabpils līdz Staburagam

Vitālijs Smuļko ikdienā ir gaļas izstrādājumu ražošanas firmas «Forevers» tirdzniecības pārstāvis, tomēr ar visu sirdi un dvēseli viņš ir pieķēries zivīm, jau vairāk nekā 20 gadus būdams kaislīgs makšķernieks.

Lubāna līdaka 8,6 kg. Māneklis – dubultais šūpiņš

— Kad pirmo reizi pa­ņēmi rokās makšķeri?

— Man bija seši gadi, kad vectēvs iedeva bambusa kātu un parādīja, kā ar to rīkoties. Pirmā noķertā zivs bija dīķa karūsiņa. Vectēvs arī pamācīja, kā jāmētā spinings. Trenējos ar alumīnija kātu, kam bija «Ņevas» inercene. Auklas galā bija piesieta svina bumbiņa, un to mētāju pa pļavu. Tad tas uz laiku aizmirsās, bet pēc diviem gadiem, kad rudens brīvdienās dzīvoju lauku mājās, redzēju, kā veči no laipas velk lielas zivis, mētādami kaut kādus jocīgus bleķus. Mājās stāvēja tēva spinings, bet man bija aizliegts to ņemt. Kad tēvs aizgāja uz darbu, tomēr neizturēju, paņēmu to un aizskrēju blakus vīriem pamētāt, un jau pirmajā reizē noķēru smuku līdaku. Pievilku to pie laipas, bet nesapratu, kā izvilkt no ūdens. Labi, ka citi makšķernieki palīdzēja. Tā nu es visu brīvlaiku katru dienu gāju uz laipas un katru dienu nesu mājās pa vienai līdakai. Tēvs, lai gan dusmīgs, ka ņemu viņa lietas bez atļaujas, to kātu man tomēr atdeva.
— Un no tā laika darbojies tikai ar spiningu?

— Nē, protams. Esmu izmēģinājis visu — gan mak­šķerējis uz pluda, gan gruntenes. Pēdējos 8 gadus pārsvarā spiningoju, bet apmēram 5 gadus pie šīs lietas esmu ķēris nopietni — pārdomāju, kā izprovocēt neaktīvu zivi, kāpēc tā norāvusies, kāpēc kāds māneklis strādā, bet cits nē. Dažreiz pasēžu arī ar grunteni, kad mamma dod mājienu, ka nebūtu slikti apēst kādu breksi vai samu. Ziemā ķeru tikai ar bļitkām vai balansieriem.

Dažreiz Vitālijs pasēž arī ar grunteni. Staburaga breksis.

— Kas tev ir makšķerēšana — meditācija, relaksācija vai adrenalīna ķeršana?

— Atslēgšanās no visām problēmām. Kad spiningoju, domāju tikai par zivīm. Pārējais — darbs, mājas — aizmirstas.

— Parasti makšķerē viens vai kompānijā?

— Dažreiz brīvdienās aizbraucu viens uz divām dienām un nakšņoju teltī, bet tikpat labi varu braukt arī ar draugu kompāniju. Tad gan skatos, lai laivā esmu viens, sliktākā gadījumā — divatā, lai cope nepārvēršas par «plezīru».

— Cik bieži ej spiningot?

— Vasarā praktiski katru dienu, arī darbdienās. Čet­ras stundas līdz desmitiem ir pilnīgi pietiekami. Rudenī, kad ātrāk satumst, — katrās brīvdienās. Pagājušogad bi­ja iekrājušies visādi mājas darbi, tādēļ spiningot beidzu jau decembra sākumā, bet 2012. gada sezona ievilkās līdz nākamā gada 5. janvārim un noslēdzās ar smuku 5,6 kg līdaku.

— Kur ir tavi «medību lauki»?

Aiviekstes mežavimba

— Daugava no Jēkabpils līdz Staburagam. Uzskatu, ka es šo posmu pazīstu labi. Kamēr nav atļauts makšķerēt no laivas, vairāk ķeru Daugavas kreisajā krastā. Ar laivu tas nav tik izteikti. Man ir savas vietiņas gan pie Prižiem, gan pie Pūķ­upītes ietekas, gan Liep­kalnos. Labi līdakas var paķert tepat pilsētā no tilta līdz Celt­nieku ielai. Mak­šķerēju arī Ai­viekstē, Lu­bānā, Kāla ezerā.

— Džigs ir tavs iecienītākais spiningošanas veids?

— Noteik­ti. Ar to var labi sajust visas co­pes nianses. Ja ir labs kāts, uz rokas var just katru ak­mentiņu, pret ko džigs atsitas, katru zivs pieskārienu. Man ejošākās ir po­pulārās «Man’s Pre­da­tors» un «Re­lax Ko­pyto» silikona zivtiņa­s, bet no ēd­a­m­­­gumijām — «Luc­ky John Ti­oga».

— Tagad jau modē ir mikrodžigs?

— Jā, bet tas nav brīnum­­līdzeklis un ne visur tas strādā. Ir jā­pie­šaujas, un jā­būt attiecīgam inventāram — ar kātu, kam tes­ts ir 10 — 30 grami, to iz­spē­lēt nevar. Esmu rokās tu­rējis mikrodžiga kātu arī 500 latu vērtībā, taču pagaidām īsti nesaprotu, vai man tādu vajag. Mani pilnībā apmierina arī budžeta klases «Team Salmo Ti­oga». Tas arī vairāk atbilst ma­nām finansiālajām iespējām.

— Uz mikrodžiga ķeras visādi brīnumi…

Nav rekordists, bet tomēr 7,5 kg

— Ir trāpījušies gan brekši svarā ap 2 kg, gan raudas, arī vēzis. Bijām ar draugu aizbraukuši uz Liepājas ka­nālu ķert lielos jūras asarus. Savu mikrodžigu vilku lēnām pa grunti. Likās, ka kaut kas uzsit, un es piecirtu, bet nekā. Vēl pāris reizes atkārtojās tas pats. Tad sāku do­māt, ka varbūt nevajag piecirst — paskatīšos, kas tad būs. Velku un redzu, ka spice lēnām liecas, it kā kaut kas sūktu ēsmu iekšā. Tā izvilku četras mencas, katru ap 2 kg.

— Kura tev ir mērķzivs Nr. 1?

— Viennozīmīgi — zandarts. Manā posmā no Jē­kabpils līdz Staburagam to ir samērā viegli noķert uz velces vai dzīvās zivtiņas, bet uz spininga tas ir daudz sarežģītāk. Tieši tā­pēc man to patīk ķert ar džigu. Parasti to daru Pļaviņu uz­pludinājumā 6 — 7 mertu dzi­ļumā uz kants. Lielā­kais, kas trāpījies, bija tieši 6 kg un tika noķerts tieši uz mikrodžiga — 2,5 cm garas melni baltas gumijas zivtiņas. Zan­darts, atšķirībā no līdakas, ne­ņem aiz galvas, bet bieži sit pa gumijzivs asti. Tad jāizdomā, kā tomēr da­būt to ārā. Vislabāk — vēl vienu āķi ie­stiprinot astē. Mānekli lielu nevajag, zandarts bieži pa­ņem arī uz mik­rodžiga. Iecienītas krāsas tam nav — vienu dienu var ķerties uz zaļas, citu — uz brūnas zivtiņas. Tur ir jāeksperimentē.

— Ar ko tu vēl eksperimentē?

— Ar dažādām mazāk pa­­zīstamām sis­tēmām — dropšotu, karolīnu.

— Kas tie par «zvēriem»?

— Dropšotā svinu ar kāta kustībām pārvieto pa grunti, bet māneklis ir piesiets kādu gabalu virs tā. Karolīnai otrādi — aiz svina bumbiņas ir apmēram metru gara pavada, kuras galā — gumijas zivtiņa. Tā ir laba tur, kur ūdenī sakrituši koki. Pirmais nokrīt svins, bet māneklis grimst lēni planējot. Tad arī parasti seko ņē­miens. Šīs sistēmas labi strādā, kad zivis ir pasīvas vai atrodas augstu virs grunts.

— Par lielāko zandartu jau minēji. Kādi vēl ir tavi rekordlomi?

— Līdaka 8,6 kg, sams — 15 kg uz gruntsmakšķeres, breksis — 3,9 kg, forele — 38 cm, asaris — 900 g, sa­pals — 3 kg, mežavimba — 2,6 kg.

— Uz kā tu ķer sapalus, mežavimbas?

— Sapaliem māneklis Nr. 1 man ir «Yo-zuri crank». To metu pāri straumei un lēnām velku. Spēlē ideāli un ir ļoti rezultatīvs. Mans lielākais ir noķerts tieši uz to. Mežavimbai — «Ponton 21 GagaGoon».

— Kā nonāci pie forelēm?

— Uz tām pirms četriem gadiem mani pirmo reizi līdzi pasauca Zigmārs Petriks no veikala «Ot­to». Viņš arī ierādīja, kur un kā jāķer. Reti kur var piebraukt foreļupītēm tuvu klāt — lielus gabalus nākas nostaigāt pa mežu un brikšņiem. Foreļu copē la­bi ir «Ponton 21» mazie voblerīši un rotiņi. Pēdējos gan izmantoju ne mazākus par 3. izmēru, lai neķeras zemmēri.

Forele 38 cm

— Kā skaties uz principu «ķer un atlaid»?

— Jau kādus trīs gadus man nav problēmu atlaist zivis. Ņemu tik, cik mājās varam apēst. Ja eju ar mērķi noķert breksi, tad raudas, lai cik smukas, laižu vaļā. Ja eju uz asariem, bet paņem līdaka, arī to laižu vaļā. Copi neuzskatu par veiksmīgu, ja neesmu noķēris to, ko plānoju. Tad ir atkal jāpadomā, ko darīju nepareizi.

— Sacensībās esi piedalījies?

— Pirms pāris gadiem Radžu ūdenskrātuvē. Nebiju tur bijis kādus 5 gadus. No rīta izvilku 3 zemmēra līdaciņas. Bet pirms pašām sacensību beigām pieķērās kaut kas lielāks. Par nelaimi, pārplīsa džiga galva un paliku bez ieskaites. Vispār tur spiningot ir daudz sarežģītāk nekā ezerā — jāizdomā, kā zivis dabūt arā no zālēm. Man dažas idejas ir. Tās šogad mačos mēģināšu pārbaudīt.

— Par augstāka līmeņa mačiem neesi domājis?

— Pagājušogad bija izdevība piedalīties Latvijas ko­mandu čempionātā spiningošanā no laivām, gan ne kā makšķerniekam, bet tiesnesim (tiesnesis sēž nevis savas, bet konkurentu ko­man­das laivā). Mani uzaicināja Ingus Goldiņš no «Lucky John» komandas, jo viņiem bija saslimis viens no sportistiem. Pirmais posms notika Burtnieku ezerā lielā vējā. Pēc starta, kad laivas maksimālā ātrumā sāka braukt uz izraudzītajām vietām, viļņos mētāja tā, ka adrenalīna bija vairāk nekā pietiekami. Otrais posms notika Kok­nesē, un tieši šī Dauga­vas rajona pārzināšanas dēļ arī nonācu komandā. Tiesnešus izlozē, un man nācās pabūt arī ļoti spēcīgās komandas «Team Agat» laivā. Tā pieredze, ko guvu, skatoties, kā copē vadošie Latvijas spiningotāji, bija neatsverama, un tas bija liels stimuls man, lai varbūt pēc pāris gadiem pats varētu arī spiningot kādas komandas sastāvā.

— Tiesnesis jau tikai mēra un uzskaita izvilktās zivis…

— Viņam arī jānodod ziņas savas komandas biedriem, uz ko konkurenti ķēruši, kāda bijusi viņu taktika. To gan var pastāstīt tikai vakarā, jo tiesnešiem mobilos telefonus izmantot nav atļauts.

— Ko tu domā par makšķerniekiem?

— Savā posmā vismaz pēc vārda pazīstu visus aktīvos spiningotājus. Tie ir vīri pēc 40. Mana vecuma copmaņus praktiski neiznāk satikt. Ļoti reti var kādu puiku redzēt pie upes.

— Vai ir kāda zivs Lat­vijā, kas vēl nav bijusi tavā lomā?

— Man ir saraksts, kur atķeksēju, kādas sugas esmu noķēris. Pretī lasim, taimiņam, alatai pagaidām vēl atzīmju nav. Ir pie kā piestrādāt!