2017

22. oktobris. Un vēlreiz Baļote! Un kāpēc gan ne, ja iepriekšējās reizēs tīri labi veicies –  vismaz pie mēra līdakas esmu ticis. Bet nu laiciņš – no rīta autiņa termometrs rādīja mīnuss 5,5. Sieva aizveda jau pirms saullēkta, bet bija vērts tik agri braukt – četras stirnas pirms pašas stāvvietas bija fantastisks skats, tāpat kā sarmas klātā zāle un peldvietas laipa un pirms saullēkta kūpošais ezers. Nenoturējos, neuztaisot ar telefonu dažus foto. balote6

balote3

balote4

balote5

Līdz ko saulīte jau bija nedaudz pakāpusies, tā biju ezerā. Riņķi gan ātri aizsala, bet kaut kā pamētāt varēja. Līdakas lēkāja un mazās zivtiņas dzenāja pa niedrēm. Pāris reizes pat redzēju, kā šis izlec no ūdens un gaisā uztaisa slaidus lokus. Nostājos metrus 5-6  no niedrēm, kur zobainās lēkāja, un, metot gar zāļu malu, centos kādu no tām. izvilināt.  Rokas bija nosalušas un kājas arī ūdenī, jo laikam laivas grīdas šuves atkal kaut kur bija vaļā. Kad ap 9.00 bija pirmais ņēmiens, viss aukstums aizmirsās.  58 cm līdaciņai āķis bija pašā mutes maliņā, bet līdz uztveramajam tīkliņam tomēr dabūju. Iespējams tā bija tā pati niedrēs lēkātāja, jo pēc tam  tur bija klusums.  Jabi, dabi, dūūū!!!! Fantastisks rīts!

balote1

Pēc brītiņa garām pabrauca divi jautri krieviņi un vaicāja vai pieciniece esot, šodien tāds laiks, ka jābūt. Teicu, ka mazliet pietrūkt. Šie  nosmējās un aizbrauca tālāk. Varbūt, ka viņi tādu arī izvilka, bet, kamēr bija manā redzes lokā, neredzeju, ka vispār ko būtu noķēruši.

Nākamā cope bija tikai pēc pusotras stundas.  Šoreiz zaļsvārce kā nomērīta – tieši 50 cm. Tāpat kā iepriekšējā, arī šī  paņēma uz kapara krāsas Mepps Aglija Nr. 4 rotiņa. Nu jau diena pavisam ok.  Vēl pēc brīža bija iemesls manam dusmu izvirdumam. Trešā zobaine paņēma to pašu rotiņu pāris metrus no laivas. Laikam īsti nepiecirtu, un šī, pavicinājusi ar asti,  nozuda dzelmē. Likās,  ka bija apmēram 55 cm. Un atkal nostrādāja tas pats rotiņš. Vēl bija viens zemmērs (protams, atkal uz  tā paša rotera), un tad jau arī pusdienlaiks klāt un atvēlētais copes laiks beidzies.

Gandrīz reizē ar mani izbrauca vēl viena ekipāža – vīrs ar sievu. Šie bija tukšā, bet kā pārējām trim laivām, kas todien bija Baļotē, veicies – nezinu. Vien  inspektors Ilmārs zināja teikt, ka iepriekšējā dienā, t.i. sestdienā, bijusi necope. Vai līdz ar salnu sācies žors? Iespējams, jo abām manis noķertajām līdakām vēderā jau kaut kas bija – lielākajai viena raudiņa, bet mazākajai – pat divas. balote2.jpg


14. oktobris. Trīs lietas labas lietas – vēsta sens sakāmvārds, un tādēļ dienā, kad beidzot pēc ilgiem laikiem sariktējos uz copi, laidu uz Baļoti. Divas reizes tur šovasar pabiju un  katru reizi pie līdakas tiku. Kādēļ lai trešā reize būtu sliktāka? Izbraucot no mājām, uz auto stikla parādījās pirmās lietus lāses, un sākās neliels smidzeklis, kas nepārstāja visas dienas garumā. Par rumpja augšdaļu biju pietiekami parūpējies, bet lejasgals dienas laikā nedaudz samirka un iespējams bija par cēloni sekojošās nedēļas iesnām un klepum.  Nu bet, copi sākot, viss vēl bija sauss un noskaņojums cerīgs.

20171014_135600

Skaisti, bet mazliet pietrūkst saules.

Tāpat kā iepriekšējās divās reizēs iros no laipas pa labi gar niedrēm, apmētājot to malu. Sāku ar kapara Mepps rotiņu. Pēc minūtēm divdesmit – pirmā cope.  Piecirtiens tā īsti neizdevās, tāpēc diezgan ātri zaļsvārci stūrēju uz laivas pusi. Pienākusi metrus  piecus no laivas, šī cirtās uz zāļu pusi, bet es vilku tuvāk. Likās, mammīte uz 2+ kg. Diemžēl, kad jau pie sevis sāku fantazēt par mana loma kulinārām pārvērtībām,  tas pateica man čau un prom bija. Kā kulturāls un inteliģents cilvēks ilgāk par sekundēm 30 sevi nelamāju. Bez īsta entuziasma vēl brīdi turpat pamētāju un īros tālāk.  Kad kādu brīdi nekas nenotika, savu rotiņu nomainīju pret tās pašas firmas šūpiņu. Pirmajā metienā paņēma jaunkundze – smuka, bet augumā ne visai padevusies (47 cm). Nu ok, tomēr kaut kāds ekšens ir.  Braucu tālāk un turpinājuu apmētāt zāļu malu, pa reizēm metot arī tālāk no niedrēm. Netālu no manis dziļāk ezerā nostājās laiva ar diviem večiem, kuri stāvot laivā kājās tvičoja. Man tā raustīšana ne visai padodas, tādēļ tos, kas to piekopj, skaitu mazliet meistarīgākus par sevi.  Veči piebrauca jau pavisam tuvu , un man godkārības velniņš klāt. Domāju – cik forši būt, ja tagad pieķertos zivs. Spečuki (vismaz tā es viņus novērtēju) redzētu, ka arī opis no gumijas pūšļa kaut ko var noķert. Jāpadomā, ko likt auklas galā. Uzliku palielu tumši zaļu tvisteri, kas jau kādu laiku kastē mētājās bez darba un kam tikai iepriekšējā vakarā biju iebāzis džiga āķi puncī. Palaidu savu slepeno ieroci uz veču pusi un lēnām ietinu. Irrrrr! Stabils mērs! Prieki, lepnums un uz brīdi aizmirsās pat slapjā pakaļa. Veči drīz notinās uz otru ezera galu, bet es vēl kādu brīdi paspiningoju. Pāris zemmēru pieteicās, bet jutu, ka diez vai vairāk kas nopietns būs. Kad prātā iezagās doma par apsaldētu urīnpūsli un citām medicīniska rakstura ligām, laidos uz krastu. Mans pūslis (laiva, ne jau urīnpuslis) arī bija palicis stipri mīksts – atkal esmu neuzmanīgi darbojies ar cigaretēm.  Nebūtu aizgājuši pirmā līdaka, varētu būt ļoti apmierināts ar copi, bet bija  arī labi tā kā bija – pēc ilgiem laikiem varēju ko mājās  aizvest. 

20171014_150045

Pielietojot anestēziju, esmu nedaudz pārcenties un acis līdakai sanākušas ne visai estētiskas.


16. septembris. Šai dienā diezgan kuriozā veidā tiku pie sava pirmā kausa copes mačos. Abi ar dēlu sešos no rīta bijām Dunavā pie pārceltuves, jo tur notika Jēkabpils novada mači spiningošanā, kas bija trešais posms Jēkabpils novada makšķerēšanas sacensību seriālā. Pirmajos divos posmos man nebija visai labi klājies. Pirmajā posmā februārī, ķerot no ledus, biju kaut kur pa vidu, bet otrajā paliku uz nulles. Dēls gan tur bija trešais, bet ziemā viņš nepiedalījās, tā kā uz kaut kādām balvām kopvērtējumā nemaz necerējām. Copmaņu Dunavā bija pamaz – tikai 13. Laikam visi glāba lietavās slīkstošos kartupeļus. Sacensību diena gan bija izdevusies no laika apstākļu viedokļa, jo nelija, spīdēja saule un bija neliels vējelis. No zivju ķeršanās viedokļa tās gan bija katastrofa, pie kuras vainojams, iespējams, uzlekušais ūdens līmenis un visādas citas dabas kataklizmas – vējš, spiediens utt.  Sākumā gan veicās cerīgi. Juniors uz baltas gumijzivs ar sarkanu galvu dabūja divas zemmēra līdakas.

janis2

Ja kāda līdaka kaut ko gribēja ēst šai dienā, tad tā iespējams bija balta gumijzivs ar sarkaniem akcentiem.

Pārbraucām uz nākošo, mūsuprāt, perspektīvo vietiņu.  Turpat pie laivas uzleca smuka mēra līdaka. Pabolījās uz mums un tā arī vairāk neatrādījās, lai gan cītīgi šo vietu apmētājām ar visādiem bleķiem un un gumijām.  Garām pabrauca organizatoru laiva un ziņoja, ka nevienam nekā neesot. tas mūs reizē gan skumdināja, gan priecēja.

Pabraucām vēl uz augšu pret straumi, un nostājāmies starp divām saliņām. Nelielā atstraumē atkal  visu izmēģinājām. Mans pārinieks uzlika savu slepeno viļņoto bleķi un tika pie asara, kas vēlāk izrādījās 220 gramus smags. Likās, ka nu tik asari leks paši laivā, bet nekā nebija… Turpinājumā tukšpadsmit. Vēlreiz nobrauca tiesnešu laiva un ziņoja ka Jānis pagaidām ar vienīgo asari ir līderis. Tas atkal tā kā spārnoja. Pārbraucām pretējā, Jersikas,  krastā, kur kā teica kāds vietējais esot labākas copes vietas, bet arī tur nekas vairāk neķērās.

janis1

Labi, ka copes mači vismaz iekrita dienā, kad nebija tā nolāpītā lietus….

Tā nemanot pienāca maču beigas un vajadzēja braukt krastā. Dēlam tad vismaz viens asaris, bet es tukšā. Diezgan muļķīga sajūta.

selfijs

Emocijas, emocijas…

Citiem gan nebija veicies daudz labāk – pieciem tikai bija zivis un tikai pirmajai vietai bija līdaciņa un vēl arī zandarts bonusā. Abas zivis  tikai knapi līdz mēram izaugušas.  Diviem večiem bija kāds nelielu bariņš asaru. Tie ar lielāko galvu skaitu ieņēma 2. vietu, bet kam asaru bija mazāk, tie palika ceturtie. Starp viņiem iespraucās un 3. vietu izcīnīja  vīrs ar  vienu, bet cienījamu  440 gramu strīpaini. Mans airētājs ar vienīgo savu ašuku palika 5. vietā.

kaussBet joki tādi, ka, rēķinot kopvērtējumu pa trim posmiem, es izrādījos otrajā vietā. Šoreiz punktu skaitīšanas sistēma bija tāda, ka ļoti svarīgi bija piedalīties visos trijos posmos, un, tā kā cītīgi uz šiem mačiem braucu, izrādījās, ka kauss par 2. vietu kopvērtējumā ir mans. Neteikšu, ka man tas sagādātu lielu prieku, bet kā nu ir tā ir, vai tad atteikšos un zemē metīšu. Drīzāk gan to bija pelnījis juniors, jo tomēr divos posmos bija cienījamās vietās (3. un 5.). Viņam gan dalīta 3. – 4. vieta kopvērtējumā, bet kauss  lozējot tika citam.  Par pārējo makšķernieku veiksmēm šajos mačos var izlasīt ŠEIT


29. augusts. Pēc lielā karstuma nāca lietavas, bet pēc lietavām bija jāpļauj kartupeļu laksti un trekni saaugusī zāle, tā kā uz copi varēju iztaisīties tikai pašās augusta beigās. Vakarā pēc darba aizskrēju uz pāris stundām pasēdēt Klaucāna ezerā uz laipiņas. Tur priekšā bija jau man pazīstamā vietējā tante, kas vienmēr ķer zivis kaķiem. Viņa jau taisījās prom un teica, ka copes neesot. Pirmajā iemetienā uz pludiņmakšķeres uzreiz paņēma raudiņas, bet tā laikam bija pēdējā izsalkusī. Tālāk viss notika daudz lēnāk – copītes bija, zivis ņēma kūtri, un labi vien, ka tā, jo pārsvarā par maniem tārpiņiem interesi izrādīja tikai sarkanacainās mazulītes. Vienu brīdi gan kaut kas pavilka stingrāk, un, lai skaisto zivi dabūtu uz laipas, nācās izmantot pat uztveramo tīkliņu. Tik lielu raudu es vēl Klaucānā noķēris nebiju…

Kā aklai vistai grauds…

Cerībā uz breksēniem biju iemetis arī fīderi. Tas spicīti tricināja tikai trīs reizes un tikai vienā gadījumā tiku pie pusauga plakanā. Tas atbilda manas pannas standartiem un aizceļoja uz pilsētu līdz ar smuko raudu.


19. augusts. Sieviņai šai dienā bija velobrauciens apkārt Lubāna ezeram un es taisījos līdzi. Ne jau pedāļus mīt, bet zivis ķert.  Pasākums sākās plkst. 10 – pavēlu priekš copes, ja vēl ņem vērā, ka dienā solīja 30 grādus .  Šai vasarai nenormāls karstums. Tātad, ezerā  iebraucu pie Aiviekstes slūžām. Ne gluži mana vieta Lubānā, bet izvēle bija pakārtota sievas hobijam, jo tieši no turienes sākās velobrauciens.  Pirmā stunda pagāja bez piesitiena, līdz sajutu sitienu pa kātu. Pēc tā spēka un pretošanās likās, ka vismaz mēram jābūt, taču līdaciņa, man par nožēlu, līdz tam vēl nebija izaugusi. Nācās atlaist. Turpinājums bija vēl švakāks – divi asari atnāca līdz laivai, bet līst ārā karstajā saulē negribēja, bet līdakas vispār, liekas, tai dienā sauļojās un par košanos nedomāja. Karsts gan pārāk nelikās, jo pūta spirgts vējiņš. Ka kaut kas nav labi, sajutu ap diviem pēcpusdienā – kaut kā ceļi iesūrstējās. Paskatījos uz tiem un nobijos – sarkani, kā PSRS karogs. Tā ir, ka šortos copē. Laidos ar savu pūsli malā, lai stāvokli nepadarītu vēl sliktāku.  

Vienīgais mans tās dienas guvums – pirmās pakāpes ceļu apdegums.

Mana riteņbraucēja vēl nebija atgriezusies, tāpēc atlikušo laiku, viņu gaidīdams izlēmu pamētāt spiningu turpat zem slūžām Aiviekstē. Tur pie vienas zivs tiku – nosprāgušas mežavimbas, kuru intereses pēc izķeksēju no atstraumītes. Rokā paturēju un atlaidu. Šoreiz no bučošanas higiēnisku iemeslu dēļ atturējos. Ap četriem velapēdisti bija klāt un copi beidzu. Tā kā šiem bija vēl paredzēta zivju ēšana, ar prieku viņiem pievienojos un “na haļavu”  paēdu Īdeņas zvejnieku kūpinātos brekšus. Bija labi, ko nevar teikt par manu copi.  Arī noslēguma pelde Lubāna pludmalē bija super – sajūta kā jūrā: smiltis, viļņi, kaijas. 

27. jūlijs.  Nedēļas nogalē bija paredzēts ar copi nesaistīts ceļojums uz Kurzemi, tādēļ otrajā izbraucienā pēc Baļotes līdakām taisījos ceturtdienā. Sešos  piecelties nespēju, bet pusastoņos no gultas tomēr iztaisījos. Copes sākt 9.00 tā kā mazliet par vēlu, bet labāk vēlāk, nekā nekad.  Inspektors Ilmārs jau bija pie ezera. Sasveicinājāmies, un viņš pavēstīja, ka iepriekšējās dienās ķērušies tikai zemmēri. Nu neko, jāmēģina noķert mērs man. Divi spiningotāji treniņbiksēs darbojās uz laipas un, man kārtojot laivu un sienot spiningus, tika pie diviem zemmēriem. Vai tiešām atkal tikai mazās līdaciņas grib ēst!? Braucu tāpat kā iepriekšējā reizē no laipas pa labi. Diena likās gara un bija cerība, ja ne apbraukāt visu ezeru, tad vismaz vienu galu krustu šķērsu.  Pirmajā līcīti pieteicās pirmais zemmērs, un dūša mazliet saplaka. Nākamajā niedru līcīti tomēr mani iepriecināja mēra zaļsvārce. Daudz ko rakstīt jau nav, jo neba kāda trofeja. 56 cm līdaķele ātri tika uztveramajā tīkliņā un pēc tam veiksmīgi anestezēta, jo šī bija tā diena, kad man zivi pusdienās kārojās.

baloteslidaka

Kārtējais zemmērs

Vēl pēc brīža pieteicās neliels asaris, kas arī tika ierakstīts ēdienkartē, bet turpinājumā sekoja trīs mazizmēra zobaines.

Nobraucu gar aizliegtās zonas malu un pamazām stūrēju uz niedru puduri, kas rēgojās tuvu pretējam krastam. Brīdi pamētājis un ticis pie kārtējā, nu jau piektā zemmēra, izdzirdēju aizdomīgu šņākoņu. Kā tad – laivā no cigaretes oglītes kārtējais caurums. Štrunts, ja būtu grīdā (tā man tāpat vienos ielāpos un gaisu švaki tur), bet šoreiz lieta nopietnāka – caurums balonā. Tā nu esmu spiests irties uz krasta pusi un copi beigt. Pulkstenis tikai viens dienā un tā kā par agru beigt, taču no otras puses – pusdienas sagādātas un ēst arī gribās. Laidu mājās un, pateicoties sieviņai, līdaciņa tika arī notiesāta.

baloteslidaka2

Kā teica mans paziņa, trīs lietas – labas lietas: līdaka, asaris un caurums…

Laivu lāpīt tā kā negribējās, tāpēc izdomāju vēl vakarā aizskriet uz šo pašu ezeru pasēdēt ar fīderi un pludiņu. Klusībā protams cerēju uz kādu karpu, bet tiku tikai pie maziem breksēniem un sīkām raudiņām.  Tās gan tika atlaistas. Vakarā mājās taisījos tikai ar tumsiņu, un mani izbrīnīja lielā rosība šajā laikā pie ezera. Stāvvietā bija kādas 15 mašīnas, un veči gruntējās uz nakts karpu copi.


22. un 23. jūlijs. Man ir divi hobiji un abi neveselīgi. Pirmais ir makšķerēšana, un otrs – rakstīšana.  Kur te neveselīgums? Abus piekopjot, es daudz un nekontrolēti smēķēju. Copējot ļuļķēju gan, kad ķeras, gan, kad neķeras. Pirmajā gadījumā aiz priekiem, otrajā – aiz kreņķiem. Bet rakstot – lai apdomātu nākamo teikumu. Sev par attaisnojumu varu teikt, ka  tikko vienā blogā izlasīju, kā uzrakstīt labu stāstu. Galvenā doma –  daudz  jādzer un jāpīpē. Tā nu es, ielējis paštaisīto pagājušā gada aveņu vīnu atšķaidītu ar minerālūdeni un apdomājot izpīpējis pāris cigarešu, ķeros pie nedēļas nogales copes apraksta.

Sestdien sieva sataisījās uz Līvāniem piedalīties MTB maratonā. Pa ceļam paņēma arī mani un izmeta pie Neretas upītes. Ne jau nu īsti izmeta – pats izprasījos. Sākumā bija divi varianti – vai nu copēt ar pludiņmakšķeri  vai fīderi Dubnā, vai spiningot Neretā un Daugavā. Izvēlējos otro. Īsti prāta darbs tas nebija, par ko pārliecinājos visai drīz. Upītei krasti aizauguši, zāle pāri galvai, straume paliela, krasti slideni,  vietas,  kur normāli iemest,  pamaz. Nostājos aiz paprāva akmens un metu atstraumītē. Kādā trešajā metienā galā tirinājās asaris. Līdz ietekai Daugavā atradu vēl vienu vietiņu , kur pamētāt, un arī tur atstraumē tiku pie svītrainā. Saule sāka neraksturīgi šim gadam cepināt, brikšņi palika arvien neizbrienamāki, bet visvairāk kaitināja straumē lēkājošie sapali. Šo to jau pamētāju viņu virzienā, bet bez rezultātiem.

nereta2

Viena no daudzajām Latvijas upītēm, kuras sacūkojis mazais HES. Kādreiz pa to uz augšu no Daugavas līdz pat Marinzejas ezeram gājušas  zivis. Tagad  kādu kilometru no ietekas Daugavā priekšā aizsprosts.

Nobridu līdz Daugavai, bet arī tur vietu, kur iemest spiningu, maz. Krasti noauguši krūmiem, bet kur mazāks apaugums, tur applūdis, un es ar saviem īsajiem gumijniekiem netieku klāt.  Daugavas attekā, kas apliec Bungas salu (kartēs gan tā tiek saukta par Pungu), tieku pie vēl viena, šoreiz, mikro asara. Vēl viena vietiņa, kur pamētāt, man tomēr bija prātā. Uz ilgāku laiku nogruntējos nelielā līcītī, kur reiz vienā šausmīgi draņķīgā rudens vakarā, kad visu laiku lija, bet pa reizei arī sniga, tiku pie trim normāla izmēra vēdzelēm. Pirmais pieteicās nu jau šīsdienas ceturtais asaris, bet pēc laiciņa arī līdaciņa. Diemžēl man, bet zaļsvārcei par laimi, izmērs tāds, ka līdz 50 cm vilkdams neizvilksi. Atlaidu vieglu sirdi, tāpat kā tos iepriekšējos četrus asarus.

nereta1

Daugavas līdaciņa – maza, bet skaista.

Bet ko darīt tālāk, kur mest? Sadomāju iet uz augšu pa Neretiņu līdz hesam. Doma atkal izrādījās varen stulba. Zāles nekur nebija pazudušas, kājas slīdēja un pinās,  vietās, kur rīta pusē kaut ko noķēru, vairs nekas necopēja. Beigu beigās apnika iet gar krastu, un turpinājumā vilkos līdz hesam pa pļavu. Izcēlu zaķi, bet tas aizskrēja tādā ātrumā, ka nepaspēju spiningu metienam sariktēt. Uz 4. numura rotiņa varbūt būtu paņēmis… Žēl, izskatījās pēc mēra… Aizsteberēju līdz hesam, bet spēka un patikas mētāt vairs nebija.  Pāris reižu, izmēģinājis laimi uz aizsargzonas robežas, kas izskatījās visperspektīvākā vieta, metu mieru un vilkos uz šoseju, kur drīzumā vajadzēja parādīties manam važonim.  Mazliet spēku iedeva mežiņā salasītās zemenītes… Šajā dienā biju tā nomocījies, ka mājās uz pāris stundām atkritu dīvānā kā baļķis. Mana velobraucēja pēc 35 km pieveikšanas izskatījās žirgtāka. 

Nākamā diena (svētdiena) izrādījās no zivju ķeršanas viedokļa vēl neveiksmīgāka, taču to kompensēja patīkamā kompānija  un saulainais laiks.  Ģimenes pikniks Zvejnieklīcī Sēlpilī kopā ar sieviņu, dēlu, viņa draudzeni un suņiem no makšķerēšanas izvērtās par ģimenisko saišu stiprināšanas pasākumu. Neķērās gandrīz nekas. Dace gan tika pie asara, dēls pie ķīša, bet es paliku uz nulles. Vislabāk veicās sievai, kuras salasīja zāļu tējas, un bezšķirnes taksim Arejam, kas divām dāmām veiksmīgi nocopēja karbonādi. Makšķernieki mums kaimiņos mainījās ik pa laikam, bet visi palika ar garu degunu. 

zvejnieklicis2

Uz salas mums pretī darbojās viens puspliks vīrs. Izskatījās pēc Robinsona Krūzo. Pēc laika parādījās arī Piektdienis. Ko viņi tur darīja, īsti saprotams nebija, bet, iespējams, ka makšķerēja, lai gan neizskatījās, ka kaut ko vilktu.

Kamēr šito nelielo tekstiņu uzrakstīju, izpīpēju četras cigaretes. Neveselīgi…  Rīt no rīta, ja nelīs,  mēģināšu aizšaut uz vēl vienu neveselīgu pasākumu – gribās Baļotē spiningu pamētāt. Cigaretes nopirkšu “Viršos”…


20. jūlijs. Divu nedēļu atvaļinājums jau gandrīz pusē, bet copēt biju tikai pirmajā dienā. Vakarā aizšāvu uz Lubāna kanāliem. Izvēlējos vietiņu Īdeņas kanālā, kur dziļāks. Otrā pusē bija iekārtojusies rīdzinieku kompānija, kas kaut ko nelielu šad tad staipīja uz gruntenēm. Es arī iemetu fīderi, bet lielākās cerības liku uz raudu ķeršanu ar pludiņmakšķeri. Uzliku pušķīti  balto tārpiņu, dziļumu uzstellēju uz 2 metriem un atiet. Pēc neliela brītiņa cope un pirmā nelielā raudiņa tīkliņā. Pēc minūtēm piecām vēl viena. Izmērs ne visai, tādēļ pārgāju uz kukurūzu. Vispār man kukurūza kā ēsma ļoti patīk , jo ja, neķeras, pats to var uzkost. Slieku jau neēdīsi, bet kukurūzu var iemest mutē. Nu jā, uzreiz izmērs raudām lielāks. Cope ik pēc piecām minūtēm un nāk ārā arvien lielāks. Par nelaimi apmēram pēc stundas viens frukts no rīdzinieku kompānijas sadomāja pabraukt ar motoreni un paspiningot. Kā šis nobrauca, tā cope pārtrūka un vairs neatjaunojās. Varbūt pie vainas bija arī uznākušais lietus. Tā līdz tumsiņai vairāk neko uz pluda nedabūju, ja neskaita dažus sīkus rudulīšus un treknu vīķi, bet uz fīdera pieteicās tikai divi plaudēni un viens mikroplicis. Tā nu līdz copes beigām dabūju klausīties rīdzinieku sarunas. Tagad par to ģimeni zinu visu – galvenā grāmatvede firmā X ir maita, Sintija ir parasta  pelēka pele, Sanita  Londonā cer uz algas pielikumu,  ģimenes galva patiesībā ir Kaspars, ome ir cemmīga, ka Inita nav ravējusi dārzu, bet tai laikā mazgājusi traukus, 10 olas Austrijā maksā 1,1 eiro utt.


25. maijs. Ātrā vakara copīte Baļotes ezerā. Lai gan no pilsētas tuvu, vasarā ar spiningu un laivu tajā nekad vēl nebiju bijis. Iebraucu pēc sešiem un lēnām virzījos gar zāļu malu uz seklo galu.  Pēc pusstundas kaut kā jocīgi tas rotiņš likās nāk pie manis. Pie laivas tikai redzu, ka tam sekojusi līdaciņa un iespējams pa laikam uzsitusi ar purnu. Nu jā, līdz laivai atnāca, man sevi parādīja un projām jūriņā…  Likās, ka varētu būt bijis arī mērs. Katrā ziņā kaut kur ap 50 cm.  Enkuru nepaceļu, bet metu tagad pār otru laivas bortu. Pēc minūtēm piecām kāts kratās un ezera skaistule, tiesa vēl tāda ne visai kupla, nāk ārā spītīgi klusēdama. 53 cm ir un tiek paturēta. Galu galā kādreiz arī makšķerniekam zivis jāēd. Vēl pēc neilga brīža pieteicās zemmēriņš un tas arī līdz astoņiem bija viss.

selfijsSacēlās vējš, sākās lietus un es laidos krastā. Nu ne ko jau Baļote, citreiz būs jāpatestē nopietnāk. Par līdaciņu prieks, jo iepriekšējā sestdienā mačos Klaucānā paliku uz nulles.  Bet dēls gan tika uz goda pjedestāla ar 3. vietu. Mana skola! Tikai skolotājam todien neķērās….


17. maijs. Vakara copīte Klaucāna ezerā ar dēlu. Vispirms pamēģinājām līcītī, kur iepriekšējā reizē juniors noķēra divnieci. Pa tukšo, tikai zemmērs pieteicās. Asari interesi izrāda, tikai uz āķa nesēžas – iet līdzi māneklim  un bolās uz to.  Gar otra zemes raga pusi arī nekā, pat ne uzsitiena. Beidzot nolemjam braukt škērsām pāri ezeram uz vietu, kur parasti ziemā veči ūdas liek. Vieta jau izskatās ļoti perspektīva – blakus niedres un  pasekls līcis. Nepaiet ilgs laiciņš un man piesakās ašuks, bet pēc brīža vēl viens  zemmērs. Arī dēls izvelk sprīdi garu līdaciņu. Sāk mazliet līņāt, bet nu pavisam smalks lietutiņš, un tas laikam nāk par labu zivju apatītei. Man uz kapara krāsas 4. numura rotiņa piesakās mērs – 53 cm zaļsvārce.

Kamēr nofočēju un pinos ar uztveramo tīkliņu, arī dēlam uz līdzīga rotiņa piesakās zobainā. Mazliet mazāka, bet arī mēriņš. Nu jau vakars abiem izdevies, lai gan vairāk neko neizvelkam. Junioram gan kaut kas vēl piekožas, bet ieskrien zālēs un nost ir. Iespējams, ka tas bija paliels asaris.


11. maijs. Vienas nedēļas atvaļinājums iet uz beigām, tādēļ pēcpusdienā skrienu uz Priekulāna ezeru. 20. maijā tur spiningošanas mači – jāpamēģina vai tur vispār ko var noķert. Tajā ezerā bija pirms kādiem četriem gadiem rudenī un toreiz neko nedabūju. Līdakas it kā esot daudz, katrā ziņā vairāk nekā blakusesošajā un man daudzmaz pazīstamajā Klaucāna ezerā.  Ezerā iebraucu caur Podvāzes upīti garām vienīgajam makšķerniekam, kas tur ar garo makšķeri, kas aprīkota ar sānu sardziņu,  kaut ko nelielu velk. Es te ar pludiņu arī  pirms  3 nedēļām sēdēju. Ezerā nevienas laivas nav, jo ir darbdiena.  Zāles ka mudž. Vēl jau virs ūdens tikai pērnā, bet no apakšas jau lien pamazām augšā jaunā.  Sākumā visi mani mānekļi bezcerīgi ķeras  tajās nolāpītajās ūdenszālēs. Kamēr peros pa zālēm, esmu nemanot piebraucis tuvu gulbju ligzdai. Tas putns, kas sēž uz olām (mātīte, vai?) tramīgi sāk cilāt galvu. Netālu ir arī otrs, un es, atcerējies briesmu stāstus par gulbju noslīcinātiem peldētājiem, laižos ātri no turienes prom. Nav nekādas patikas iesaistīties gāganu karos ar šiem.

Braucu apkārt ezeram gar krastu, mētādams uz vidu un gar zālēm. Pēc kādas pusotras stundas mētāšanas beidzot kaut kas piesakās. Līdaciņa uz aci ir mērs. Mājās tikai nomērīju – 53 cm. Tā kā tā bija šogad pirmā, biju gandrīz vai pilnībā apmierināts.  Vēl pēc laiciņa pieteicās  siļķīte uz centimetriem 25, bet viens asaris āķi izspļāva pie pašas ūdens virsmas, atrādot man savu ģīmi ar plato badakāša muti. Un ar to viss arī beidzās.  Vairāk ne uzsitiena. Jautrībai mazliet pasniga, bet tas jau šajā maijā nav nekas neparasts.

lidaka


4. maijs. Pēc aplaušanās 1. maijā Lubānā (pārsalu kā suņa kakucis, laiva izlaida gaisu un līdaku neredzēju)  nākamajos svētkos padevos ar fīderi un grunteni uz Zvejnieklīci. Tur biju pirmo reizi un īsti kur makšķerēt nesapratu. Laikam tomēr vietu biju izvēlējies pareizo (netālu no estrādes), jo pārējie, kas sēdēja lielākos dziļumos, palika bez zivīm. Man tomēr kaut kas bija. Nekas liels, bet tomēr. Fīderis parastajai gruntenei ielika ar 7:2.

plici

Netālu no manis viens makšķernieks tomēr kaut ko interesantu no ūdens izķeselēja. Nāca rādīt, un sākumā pa gabalu domāju, ka tas ir zutis (dzīvē gan to neesmu redzējis). Tuvāk apskatot  izrādījās zalktis, bet nu resns, garš un diezgan dusmīgs.  Tas tika atlaists ūdenī un vēl ilgi peldēja turpat netālu no manis.

zalktis


Aprīlis. Aprīļa copi var nosaukt vien par tādu niekošanos. Trīs reizes uz pāris stundām izskrēju, katrreiz ar dažādiem rīkiem. Vispirms paniekojos ar pludiņmakšķeri nelielā upītē pie tās iztekas no ezera. Ķērās tikai smalkas raudiņas un rudulīši, kas tika atdotas vietējai tantei, kas arī kaut ko vilka kaķiem. Man kaķa nav.

20170407_184044_000

Nākamajā reizē iemēģināju fīderi Daugavā. ‘Trīs copītes  no kurām viena realizēta. Sapaliņš mēru neturēja un tika atlaists.

20170417_184247

Trešā reize bija kopā ar dēlu un ar spiningu Daugavā lejpus Jēkabpilij. Divas copes redzēju, lai gan sākumā domāju, ka gumijas zivtiņa vienkārši iet pa akmeņiem. Nokostā aste tomēr laikam liecināja, ka ap to grābstījies zandarts.

20170409_115917


26. februāris.  Nākamajā nedēļā sola līdz pat +8, un ej nu sazini, kā turpmāk varēs tikt uz ezera virsū, tādēļ svētdien uz copi. Vieta – Baļotes ezers, laiks – 10.00 līdz 16.00.  Laikam tomēr vajadzēja iztaisīties ātrāk, jo no rīta puses brekšuki ķērās raiti, ap pusdienlaiku piebremzēja, bet pēcpusdienā gandrīz var teikt , ka neķērās.   Nekādi lielie jau nebija, bet 3 kg salasīju.  Pārāk ar mormenes tirināšanu nevajadzēja noņemties, jo plakanie ņēma arī stāvošu tārpu. Baļotes standarta izmēra raudiņas gan ķērās līdz pašām copes beigām , taču mazā izmēra dēļ pārsvarā tika  amnestētas.

breksuki

Tas gan nav viss loms. Bija vēl apmēram tikpat citā kuļķenē.

Laiks gan bija riebīgs – sākumā putenis, tad lietus. No jostas vietas uz leju izmirku līdz ādai. Nez kur man tas ūdens tecēja aiz biksēm…

zivtina

Tā tomēr nav  Baļotei  raksturīgākais izmērs.   Standartiņš  tomēr ir maķīt lielāks.


18. februāris. Šajā nedēļas nogalē pēc piedalīšanās divās zemledus makšķerēšanas sacensībās bija nolēmis pievērsties praktiskajai copei, taču mani iepriekšējie kompanjoni pierunāja aizbraukt uz mačiem Viesītes ezerā. Kā tur gāja, var lasīt šeit. Piebildīšu ka pats paliku 12. vietā. Ķērās jau nu gauži slikti – pa četrām stundā salasīju tikai 0,5 kg mikroskopisku asarīšu. Nu, bet 12. vieta tomēr arī nav zemē metama.

000maci

Tādas nu tās zivtiņas tur ķērās…


12. februāris. Šodien sarunāju rīdzinieku junioru par kompanjonu. Svārstījāmies, uz kuru ezeru braukt – Baļotes vai Vārzgūnes. Laikam skopums nostrādāja un izvēlējos otro, kur par licenci   nav jāmaksā. Par skopumu, protams, nācās samaksāt – cope štruntīga, tikai kādi 20 zupas asarīši un pāris raudas. Karodziņi nogulēja visu dienu, lai gan blakusesošā jauktā ekipāža (čalis ar dāmu) vienu līdaku izvilka. Cilvēku bija pamaz, iespējams visi pa Baļoti tusē. Tā jau vienmēr ir, ka citos ezeros, ne tajos, kur pats sēdi, ķeras labāk.


28. janvāris un 4. februāris. Kaut kāds jocīgs stulbings piemetās, un divas sestdienas pēc kārtas nodauzījos pa apkārtnes copes mačiem un nevis kā fotogrāfs un korespondents, kā dažkārt mēdzu darīt, bet kā dalībnieks. Pirmās sacensības  bija  janvāra pēdējā sestdienā Krustpils novada Baļotes ezerā. Ar 1,950 kg paliku 36. no 59, bet tā kā laiciņš bija foršs, ledus labs un kaut kas arī ķērās, ar rezultātu paliku apmierināts. Vairāk par šīm sacensībām aprakstīts  un arī uzvarētāji nosaukti un sabildēti ŠEIT.

Uz Klaucānu!

Uz Klaucānu!

Otrie mači bija Jēkabpils novada Klaucāna ezerā pēc nedēļas. Ezers man it kā zināms – uz turieni vasarā braucu, kad sagribās pavilkt bereksēnus. Tie nav lieli, bet toties daudz un samēr labi ķeras. Ziemā tur gājis visādi – ir bijušas reizes, kad tikai ķīši un špickkastītes asarīši ķeras. Visu šo apdomājot, sākumā izlēmu pasēdēt apmēram 4 metros cerībā uz plakanajiem. Līdzīgs plāns bija arī lielākajai daļai pārējo copmaņu. Pasēdēja, pasēdēja un visi pārvācās pie niedrēm. Es arī, ar ķīsi ticis nost no nulles,  slaidā riksī laidu pāri visam ezeram uz attālo stūri pie krūmiem, kur nelieli izbadējušies  ašuki ir gandrīz vienmēr. Dziļums 70 – 80 cm. Pirmajā  lunkā metru no niedrēm pieteicās strīpainis, kas balansēja uz pannas un zupenieka robežas. Tad ilgu laiku klusums. Pieurbos vēl tuvāk. Beidzot no kādiem pieciem caurumiem vienā kaut kas parādījās.  Dažs asarītis lielāks,  cits kā kaķu barība, bet bija. Maisiņš pamazām sāka pildīties. Zivteles ņēma nevis pie grunts, bet gandrīz jau āliņģī, un ārā izšāvās kā tādas drebošas lapiņas. Un tad ap pusdienlaiku cope gandrīz beidzās. Ar mokām vēl izmānīju pa kādam, bet tas vairs nebija tas.  Tuvojoties trijiem pēcpusdienā un sacensību beigām, aizgāju vēlreiz uz lielāku dziļumu un pamēģināju iepriekšējā dienā  urbtos āliņģos vēl  ko saķert. Līdz maču fināltaurei pieteicās vēl četras raudiņas.  Finišēju ar  1,080 kg. Kura vieta no 45, vēl līdz šim laikam neesmu uzzinājis.  Pirmajai vietai bija 6,2 kg. Manuprāt, lai pielasītu šādu daudzumu ašuku, jāstrādā mērkaķa ātrumā. Man tāds pagaidām nav pa spēkam un diez vai arī kādreiz būs. Otrā vieta atpalika par gandrīz 2 kg, bet trešajai bija ap 2,5 kg (oficiālie rezultāti un bildes  ŠEIT).  Savus čomus, ar kuriem reizē braucām, apķēru gandrīz par 0,5 kg. Pārspēju arī paziņu vietējo makšķernieci,  ar kuru bieži uz Klaucāna laipiņas esam sēdējuši un copējuši kopā.  Gan tikai par 80 gramiem. Iespējams, ka tās  četras pēdējās raudiņas deva izšķirošo pārsvaru. Kopumā ieņēmu “godpilno” 20. vietu. Nu, visumā laba diena – kaut kur makšķerēt jau tāpat bija jābrauc, bet te – mači par velti, beigās vēl  zupa. Kāpēc nepiedalīties?! Tagad gan sportam metīšu mieru un pievērsīšos praktiskajai copei līdz ledus to ļaus. Bet kas to zin, ja parādīsies tuvumā vēl kādi mači, varbūt tomēr…


21. janvāris. Gada pirmā cope izvērtās ne visai laba. Atkušņa dēļ neriskēju kaut kur dauzīties pa lauku ceļiem, nebija arī vēlēšanās agri no rīta celties un kaut kur skriet, tādēļ izvēlējos Bancānu ezeru, līdz kuram var aizbraukt pa šoseju. Galā biju ap 10, papļāpāju ar pazīstamu makšķernieci (nejaukt ar flirtu) un ķēros klāt. Kādu stundu nekas neķērās, ne copes neredzēju. Tad apmēram pusstundu virs ledus gribēja tikt un arī tika sīki asarīši, pāris raudiņas un brekšuks mazliet lielāks par plaukstu.  Kad apnika sīkuļus staipīt, uzliku ūdas. Divreiz karogs noplīvoja vējā, bet āķis bija pliks. Zivtiņas, arī breksis ar lenteni,  tika kaimiņu kaķiem.bancans

Iepriekšējie gadi: 201620152014

Nākamie gadi: 2018

Advertisements