Makšķernieku sāpe – lenteņi

Parazīti ir ūdens ekosistēmas daļa, tāpat kā zivis — ar to makšķerniekiem  jāsamierinās. Velns, izrādās, nav tik melns, kā to mālē.

Pēdējo nedēļu man pa prātu jaucas lenteņi (runa, atbilstoši šī bloga specifikai, protams, iet par zivju lenteņiem). Tas parazīts nav ieperinājies manā galvā un pat ne zarnu traktā – vienkārši ir ienācis “sociālais pasūtījums” no makšķerniekiem dot kādu skaidrojumu par tiem – kāpēc un kā tie izplatās, vai tie ir bīstami cilvēkam, kā ar tiem cīnīties utt.

Personīgi ar šiem mošķiem esmu saskāries, makšķerējot Klaucāna un Kāla ezerā, Vīķezerā un citur. Ziņas par šo sērgu regulāri pienāk no Saukas ezera, nupat arī no Laukezera. Var jau saprast makšķernieku sāpi – tu cilvēks esi saķēris pilnu kasti ar smukām zivīm, bet  lenteņu dēļ puse jāmet ārā. Bet vai to tiešām vajag darīt, mēģināšu noskaidrot šajā rakstā. 

Ievadā rakstīju, ka runa šeit iet par zivju lenteņiem. Tas gan īsti neatbilst patiesībai, jo lentenis ir tāds zvērs, kam dzīves ciklā nepieciešami vairāki starpsaimnieki, papildsaimnieki un īstais saimnieks. Vienai lenteņa sugai zivis ir tikai starpsaimnieks, citai – saimnieks. Vieniem lenteņiem attīstības laikā nepieciešami tikai airkājvēži un zivis, citiem vēzīši, zivis un putni, vēl citiem vēzīši, zivis un gaļēdāji (arī cilvēks).

Visbiežāk makšķernieki lenteņus atrod plaužu, pliču un raudu vēderos. Pieredzējuši copmaņi jau pat zivis neuzšķēržot pēc piepūstā vēdera var atšķirt, kura ir slima. Reiz, kamēr vēl nebiju šo parazītu dzīvē redzējis, prasīju pieredzējušam makšķerniekam, kā lentenis izskatās. Atbilde bija – ja lentenis zivij būs, tu to uzreiz pazīsi. Un tiešām – balta vai iedzeltena krokota lente ap zivs zarnām ne ar ko citu nav sajaucama.

Kopumā Latvijā reģistrētas 107 lenteņu sugas, no tiem vairāki desmiti, kas atrodami zivīs. To izmēri ir sākot no 1 – 2 cm līdz vairākiem desmitiem centimetru.
Neviens pieaudzis lentenis, kas ir zivīs, cilvēkam nav bīstams.
Ja noķer zivi, kuras zarnās atrodas šāds parazīts, to izņem un zivi, termiski apstrādājot, var droši ēst. Dažādos informācijas resursos minēts, ka plakanajiem tārpiem nepatīk arī temperatūras zemākas par -20 grādiem un sāls. Tātad, loģiski spriežot, no tādām zivīm gatavotas voblas arī nevarētu būt veselībai bīstamas.

Lentenis parastais

Foto no interneta – pašam nav dūšas ritināt šitādus tārpus, lai gan zivīs tos bieži esmu atradis.

Bildīte kā no manas pamatskolas laika zooloģijas mācību grāmatas (toreiz bija tāds priekšmets). Ligula intestinalis dzīves cikls. Kā redzams, cilvēks tajā neietilpst.

Visticamāk, tas, ko jūs ieraugāt tīrot plaužus, pličus un raudas, ir Ligula intestinalis. Latvisku nosaukumu šai sugai neatradu, bet krieviski tas saucās обыкновенный ранец, tātad – parastais lentenis. To garums sasniedz 50 — 80 cm un tas atrodams arī citu karpu dzimtas zivju ķermeņu dobumos. Tas vēl nav pilnībā izaudzis lentenis. Lai tas notiktu, tam jānokļūst putna vēderā. Tur dažu dienu laikā tas kļūst pieaudzis un sāk vairoties. Putniem nokārtojot savas dabiskās vajadzības, izdalās arī parazīta oliņas un lenteņa dzīves cikls sākas no jauna. Tādēļ ne bez pamata ir ūdeņu apsaimniekotāju viedoklis, ka pie lenteņu parādīšanās vienā vai otrā ūdenstilpē ir vainojami zivjēdāji putni. Kas vainīgs pie šo putnu savairošanās, nav šī raksta tēma…

Labā ziņa — šī lenteņa suga cilvēkam nav bīstama. Nokļūstot cilvēka organismā, tas iet bojā un zarnās nekāds tārps neizaugs. Saprotams, ka, izmetot šādas zivs, jūs veicināt lenteņa tālāku izplatību, jo putni miskastes jau sen uzskata par savām barotavām.
Kur ir labā ziņa, tur jābūt arī sliktajai — šī parazītu suga nodara postu zivīm. Tās slikti barojas, lēni pieņemas svarā un dažreiz var pat iet bojā. Masveida zivju nobeigšanos lenteņi parasti neizraisa, jo kurš gan nogalina sili, no kuras pats barojas.

Lentenis bīstamais

D. latum dzīves cikls.

Ja iepriekš aprakstītais parazīts cilvēkam pārsvarā izsauc tikai negatīvas emocijas, tad cits nezvērs, ko cilvēks var “saķert” no zivīm ir Diphyllobothrium latum (latviskais nosaukums – platais jeb zivju lentenis), un tas izraisa daudz ko nopietnāku – slimību, ko sauc par difilobotriozi.

Jau iepriekš uzsvēru, ka neviens pieaudzis lentenis, kas atrodas zivīs cilvēkam nav bīstams. Platais jeb zivju lentenis (atšķirībā no iepriekš aprakstītā Ligula intestinalis) zivīs dzīvo nevis pieaudzis, bet 2. paaudzes kāpura stadijā un gaida savu īsto saimnieku – cilvēku vai citu gaļēdaju dzīvnieku. Kāpuri neatgādina lenteņus, bet izskatās pēc pūslīšiem vai strutu perēkļiem. Ja šādu pūslīti pārplēš, var pamanīt mazu dažus milimetrus garu baltu, pelēku vai dzeltenīgu tārpiņu. Šie tārpiņi mīl apmesties līdakās, sīgās, ālantos, asaros, ķīšos, lašos, forelēs, pālijās, alatās, repšos, zandartos un vēdzelēs – tātad plēsīgajās zivīs. Līdakām tie pārsvarā sastopami vēdera muskulatūrā, ķīšiem un asariem – muguras daļā, bet var būt arī uz iekšējiem orgāniem ikriem līdzīgu pūslīšu formā.

Difilobotriozes pazīmes ir mazasinība, sālsskābes trūkums kuņģa sulā un dažādi nervu sistēmas darbības traucējumi. Ādas krāsa slimniekiem kļūst bāli dzeltena, rodas tūska un traucējumi kuņģa darbībā. Uz mēles spilgti sarkani plankumi un plaisas. Atsevišķos gadījumos slimība noris bez manāmiem traucējumiem. Slimību diagnosticē pēc parazīta olām slimā cilvēka izkārnījumos.

Pieaudzis platais lentenis parazitē cilvēka, suņa, retāk cūkas un kaķa, dažreiz arī savvaļas dzīvnieku tievajā zarnā. Lenteņa garums var sasniegt 10 un vairāk metrus, un cilvēka organismā tas var dzīvot līdz pat 25 gadiem. Izklausās briesmīgi… Par laimi šī slimība nav sevišķi izplatīta un tās ārstēšanai ir izgudroti pietiekami efektīvi medikamenti. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem visā Latvijā difilobotriozi gadā vidēji diagnosticē 10 cilvēkiem (publiski pieejamie dati par 2008. – 2014. gadu).
Profilakse pret šo slimību arī ir vienkārša – zivju termiska apstrāde. Jautājums ir par lašveidīgajiem, kurus mēdz lietot mazsālītus. Nekādus avotus neatradu, bet, saprotams,  ir kaut kāda sāls koncentrācija, pie kuras kāpuri tomēr izdzīvo. Kādā krievu saitā atradu norādi, ka ar difilobotriozi var saslimt, ēdot nepietiekami sālītus jēlus ikrus. Tad jau laikam pareizi būs to foreli vai alatu pasālīt mazliet vairāk, nekā par maz. Platais jeb zivju lentenis ir vienīgais, ko cilvēks var “saķert” no zivīm.

Kā ar tiem cīnīties?

BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Akvakultūras un ihtiopataloģijas nodaļas vadītāja Dr. med. vet. Ruta Medne skaidro, ka “parazītu izsauktās slimības sastopamas visās ūdenstilpēs, taču to intensitāte ir cieši saistīta ar zivju dzīves apstākļiem. Inficēto zivju skaits pieaug vietās, kur ir liela zivju apdzīvotība, kur ir slikti dzīves vai barošanās apstākļi vai kādi citi stresori. Tādēļ viens no pasākumiem, kas varētu samazināt lenteņu daudzumu ir intensīva zivju nozveja”.
Uzrakstīju pēdējo teikumu un prātā iešāvās doma – vai pie pēdējā laikā it kā arvien lielākās lenteņu izplatības nav vainojama sekmīgā cīņa ar maluzvejniekiem (vismaz apsaimniekotajos ezeros). Un kas būs tagad, kad ar tīkliem iekšējos ūdeņos vairs arī pašpatēriņam zvejot nedrīkst? Nozvejas intensitāte taču vēl vairāk samazināsies!

Pie lenteņu (tāpat kā citu zivju slimību) izplatības vainīgi ir arī makšķernieki, par ēsmu plēsoņām izmantojot citās ūdenstilpēs noķertas zivis. Ne jau velti Makšķerēšanas noteikumos ir tāds aizliegums. Tāpat makšķernieki, pašiem to varbūt nenojaušot, veicina lenteņa izplatību atstājot slimās zivis pie ūdeņiem vai izmetot tās kur pagadās. R. Medne pat iesaka tās novārīt ar visiem parazītiem un tikai tad izmest vai izbarot mājdzīvniekiem. Es gan nevaru iedomāties, ka manā virtuvē katlā vārītos lenteņi…
Ne cūku, ne vēršu lenteņi zivīs nav sastopami, tādēļ pie lenteņu parādīšanās kādā ezerā nevar vainot mēslu noplūdi no cūku vai liellopu fermām.

Lai lenteņus un citus parazītus neievazātu savā piemājas dīķī vai, vēl jo vairāk, dīķu saimniecībā, BIOR speciāliste iesaka dīķos nelaist iekšā ezeros noķertas zivis. Zivis ielaišanai dīķī vajadzētu pirkt tikai PVD atzītās saimniecībās, kur regulāri notiek slimību kontrole.
Dīķsaimniecībās lenteņu apkarošanai izmanto dīķu nolaišanu un attiecīgo medikamentu izbarošanu zivīm, bet šīs metodes nav pieļaujama dabiskā ūdenstilpē.
Lentenis arī ir dzīvs organisma ar savu dzīves laiku. Tam nobeidzoties, zivs kļūst vesela, bet tas nenozīmē, ka tā nevarētu inficēties vēlreiz, jo parazīts vēzīšos un citos starpsaimniekos ūdenī saglabājas.

Saistītie raksti: Pumpainās raudas

Avoti:
http://www.newreferat.com/ref-30457-2.html
http://www.medicine.lv/raksti/difilobotrioze_pme
en.wikipedia.org/wiki/Ligula_intestinalis
en.wikipedia.org/wiki/Diphyllobothrium
otvet.mail.ru/question/33317912
http://www.spkc.gov.lv/infekcijas-slimibu-statistika/
latvijas.daba.lv/dzivnieki/plakantaarpi/
dailyparasite.blogspot.com/2012/03/ligula-intestinalis.html
Lauku avīzes tematiskā avīze “Zivis un makšķerēšana”. 2012.