Iespējams, pozitīvākais makšķernieks Daugavas krastos

Dignājietis Aivars Dimitrijevs no «Jaunkaļvāru» mājām ne tikai makšķerē, bet arī piedalās sacensībās, liek murdus, auž tīklus, būvē laivas, audzē gurķus un tamborē. Par savu hobiju viņš ir gatavs stāstīt stundām, atklājot visus copes noslēpumus.

Aivars pie sava makšķeru stenda

Rudenī prāts pie vēdzelēm

— Makšķerēt sāku 11 gadu vecumā, kad tēvs bija paņēmis līdzi uz Vārzgūnes ezeru. Sākumā nekas neķērās, bet tad sāka nākt smukas raudas, un āķis bija lūpā. Pirmā makšķere bija alumīnija spinings ar «Ņe­vas» spoli. To vēl joprojām izmantoju vēdzeļu co­pē, — atceras A. Di­mitrijevs.

Jau no novembra Aivara prātu pārņēmusi šī nakts plēsoņa, un, ja parasti viņš uz upi dodas 2 — 3 reizes nedēļā, tad rudenī uz vēdzelēm ir bijis arī trīs nedēļas no vietas katru nakti. «Ļurbu» sezona viņam ilgst līdz pat pavasarim, jo vēdzele labi ķeras arī no ledus. Šogad lomos bijušas ap 150 šo garšīgo un skaisto zivju, no kurām 70 — mēra. Vienas nakts rekords ir 22 vēdzeles, bet lielākā šo­gad — 1,170 kg smaga un 53 cm gara. Lielākā visās copmaņa gaitās bijusi tuvu pie 2 kg. Aivars piekrīt viedoklim, ka Daugavā vēdzeļu izmērs ir mazāks nekā Aiviekstē, Gaujā vai Liel­upē — pāri diviem kilogramiem gadās reti, bet par trijniecēm nav pat dzirdēts.

— Tās ir muļķības, ka vēdzeles neķeras skaidrās naktīs, kad spīd mēness. Man arī tādā laikā bijuši labi lomi.

Lielākā sezonas vēdzele

Parasti makšķerēt sāku ap četriem pēcpusdienā, kad sāk satumst, un līdz diviem trijiem naktī. Dažreiz sāk ķerties uzreiz, dažreiz tikai ap septiņiem, bet ir reizes, kad cope ilgst no deviņiem vakarā līdz trijiem naktī. To nevar paredzēt, — savos vērojumos dalās makšķernieks.

Ēsmai Aivars visvairāk izmanto dzīvu mailīti, kuras astes daļai divas reizes cauri izdur āķi. Tad zivtiņa labi peld un galva tai ir brīva, bet, kā zināms, plēsoņa upuri kampj aiz galvas. Ja mailīte būs aizkabināta aiz galvas, vēdzele pienāks, pasūkās, sajutīs āķi un ēsmu neņems. Var jau ķert arī uz raudas filejas, sliekām vai vardītēm, bet iebojātu ēsmu gan vēdzele neņems. Dzīvās zivtiņas tiek glabātas «dārziņā» piemājās dīķī un vienmēr ir pie rokas.

— Man ir divas vēdzeļošanas vietas: bedre pretī Dub­nas ietekai un atvars augstāk pa straumi. Ja ūdens līmenis augsts, labāk ķeras pie atvara, ja zems — pie bedres ieejas. Jāmeklē vietas ar mainīgu gultnes reljefu — tur ķeras labāk ne­kā līdzenā smilšainā vietā, — stāsta A. Dimitrijevs.

Aivaram noslēpumu nav — viņš gatavs dalīties gan ar ēsmas zivtiņu uzglabāšanas pieredzi, gan izrādīt makšķerēšanas vietas, gan pastāstīt, kā izliet svina atsvarus. Reiz viņš jau bija saķēris atļauto skaitu, kad pienākuši divi rīdzinieki. Viņiem uz nēģa gabaliņa nekas neķeroties. Tad nu iedevis viņiem savas dzīvās zivtiņas, parādījis, kā tās uzvērt uz āķa, un drīz jau arī atbraucēji tikuši pie loma. Slīdošā svina atsvarus un signalizatora zvaniņus Ai­vars gatavo pats. Ne jau nabadzības, bet ķimerēšanās prieka pēc. Viņam ir arī vērtīgs ieteikums nakts makšķerniekiem — uguni nevajag kurināt uz zemes, bet gan spainī, kuram sānos izdurti caurumi. Tā malkas patēriņš būs trīs reizes mazāks, bet siltuma tikpat. Aizsargam pret rudens vējiem Aivars izmanto starp trim kārtīm iestiprinātu plēvi, kuru viegli sarullēt un transportēt, un, krastā V veidā nostiprināta, tā neļauj aizplūst siltumam, ko dod uguns.

Ar murdiem Daugavu neizkāst

Murdus Aivars taisa pats. Ar inspektoriem problēmu nav bijis – viss atbilstoši noteikumiem.

A. Dimitrijevs ir izņēmis licenci arī zvejošanai ar murdu pašpatēriņam. Viņš tāds Dignājā ir vienīgais. Jautāts, kāpēc tā, Aivars spriež, ka, iespējams, tāpēc, ka visu laiku jāsēž murdam klāt, lai kāds to nenočieptu. Citiem laikam nav tik daudz laika vai arī nav laivas. Murdus Aivars taisa pats, un viens izmaksā ap 80 latiem. Lomi tiek uzskaitīti, kā jau to prasa noteikumi.

— Pagājušogad ar mur­du es­mu noķēris ap 300 kg, pārsvarā līņus un līdakas. Lielākais loms ir bijis 10 kg, bet ir reizes, kad ieskrējusi tikai viena līdaciņa vai vispār nav nekā.  Mani murdi ir ar maksimāli atļauto atvērumu, un zivis tajā tiek iekšā no visām pusēm. Inspek­torus pagājušogad esmu redzējis reizes desmit, bet mani viņi jau pazīst un pat nepārbauda — zina, ka viss atbilst noteikumiem. Ar atļautajiem murdiem Dau­gavu izkāst nevar. Ar tīkliem gan varbūt, — spriež Aivars.

Ja zivju tomēr saķēries pārāk daudz, tās tiek ielaistas piemājas dīķītī. Kad «Jaunkaļvārēs» tiek rīkoti pikniki draugiem, bieži tie ņem rokās makšķeres un pārbauda dīķa iemītnieču apetīti. Rudenī dīķis gan tiek iztukšots, lai zivis pa ziemu nenosmok. Aivaram arī pašam patīk piedalīties sacensībās. Jē­kabpils novadā viņš nelaiž garām nevienas, vai tās būtu pludiņmakšķerēšanā, spiningošanā vai zemledus makšķerēšanā. Tikai viena nelaime — allaž paliekot 2. vietā. Bet pagājušogad La­šos beidzot izcīnīta uzvara.

Trofejas

Mežavimba

Kā jau kārtīgam copmanim Aivaram ir savs rekordu reģistrs. Visaugstāk vērtējama pagājušogad izvilktā mežavimba 4,9 kg svarā. Lielākā līdaka (8,2 kg) trāpījusies Zasas centrā upītē ziemā uz ūdas. Savu pirmo samu A. Dimitrijevs noķēris, spiningojot no krasta trešajā tās dienas metienā. Ūsainis bijis ap 12 kg svarā. Bet lielākais, kas svēris tieši pudu, paņēmis maziņu silikona tvisterīti.

— Agrāk vairāk spiningoju ar silikona mānekļiem, bet tagad man tuvāki ir nelieli «Lucky John» un «Rapala» voblerīši, kas neiet dziļāk par 2 — 3 metriem. Vienas dienas rekords uz tiem ir 15 līdakas, 11 asari un 1 sams, — pieredzē da­lās makšķernieks. Viņa lomā nereti bijuši arī krietni sapali un brekši, arī ālants. Uz «gruntenes» trāpījušies zuši.

24 stundu nonstops

Aivars darbojas arī kā makšķernieku pavadonis jeb jēgers. Copmaņu kompānijas pie viņa brauc gan no Lietuvas, gan Rīgas, gan Jēkabpils.

— Parasti sarunājam, kur no rīta tiksimies, es tad viņus ar laivu aizvedu uz zināmām labas copes vietām. Makšķerējam līdz pusdienlaikam, tad ieturamies un atpūšamies uz kādas saliņas. Tad seko pēcpusdienas cope līdz krēslai. Pēc vakariņām — samu ķeršana līdz saullēktam. Praktiski 24 stundas nepārtraukta co­pe, — par savām pavadoņa gaitām stāsta dignājietis.

Ja kādam trūkst kas no inventāra, Aivars labprāt aizdod, parāda arī, kā un kur makšķerēt, kā uzlikt ēsmu un citus knifus. Laiva Dimitrijeviem Dau­gavā ir sava, Aivara tēva taisīta. Viņš savā mūžā tādu uztaisījis ap 50. Arī šogad pavasarī pašiem tikšot taisīta jauna — egles dēļi jau kalst siltumnīcā. Tāda «kocene» kalpo apmēram 12 gadus. Pēc koka laivām pieprasījums vēl esot, un cena tai ir no 180 līdz 200 latiem.

Laukos darba pietiek

Nav jau tā, ka visu laiku Aivaram paņem tikai makšķerēšana. Viņš iet arī medībās, lai gan pats nešauj, un nav jau arī ar ko, bet par dzinēju būt patīk, jo tad var atrasties mežā. Dimitrijevi audzē dārzeņus pārdošanai. Top aizžogo­jums Latvijā vēl reti sastopamiem mājlopiem — meža un mājas cūku krustojumam —, kas drīzumā tiks te audzēti. Vakaros tiek sieti liekači un gatavoti zvejas tīkli, pēc kuriem ir liels pieprasījums no privāto ūdeņu īpašniekiem. Un ja nu galīgi nekas cits nav darāms, Aivars ņem un uztamborē mazajam dēlēnam Rober­tam istabas čības.

— Brauciet vasarā ciemos, aizvedīšu jūs uz viszivīgākajām vietām, — atvadoties aicina Aivars Dimitrijevs, smaidot tik platu un optimistisku smaidu, ka raksta virsrakstā liktais nebūt neliekas pārspīlējums, bet balta patiesība.

P.S. Paldies «Jaunkaļ­vāru» saimniecei par līdzi doto garšīgo līdaku, vilnas zeķēm un laba vēlēju­m­ie­m­.

Jaunkļavārēm garām pabraukt nevar

Aivara rekordlīdaka māsas rokās

Dzīvo zivtiņu glabātuve

Ziemā Dimitrijevi taisa tīklus

Vēdzele

Balvas

Aivars Dimitrijevs

A. Dimitrijeva personīgā arhīva un D. Gagunova foto