Dāma ar makšķeri

ruta1

Tuvojoties Starptautiskajai sieviešu dienai, dabīgi, ka arī copei veltītajā lapā jāparādās kādai dāmai. Rutu Alensoni satiku uz Radžu ūdenskrātuves ledus pie atpūtas bāzes. Todien nekas neķērās, tādēļ Rutas kundze varēja veltīt kādu laiciņu sarunai par savu iemīļoto nodarbošanos. Raitā un pašapzinīgā valoda liecināja, ka pretī man stāv lietpratīga zivju kacinātāja.

— Makšķerēju praktiski katru dienu. Ziemā no ledus, bet kad tas nokusis — no krasta. Šitā slimība man ir vairāk nekā 50 gadus. Kad biju 18 gadu veca jaunkundze, noķēru pirmo zivteli — mazmazītiņu karūsiņu. Nu tādu kā mazais pirkstiņš, bet ar to arī pietika — «saslimu» uz visu mūžu. Esmu no Ma­donas puses, bet pirms astoņiem gadiem pārcēlos uz Jēkabpili un dzīvoju šeit, kempingā, pie viena to arī pieskatot. Pilsētā dēlam ir dzīvoklis, un varētu dzīvot arī pie viņa, taču man labāk patīk te, Radžos — pie ūdens, pie dabas, — stāsta R. Alensone.

Vēl no senām dienām Rutai Alensonei mīļa ir Ai­viekste. Tagad pa retam ar dēlu aizbrauc uz Saukas vai Kāla ezeru, bet pārsvarā viņa makšķerē Radžu ūdenskrātuvē.
Dienā, kad tikāmies februāra nogalē, Rutas kundze bija ielikusi ūdas cerībā uz līdaku, kamēr tās vēl atļauts ķert, taču karodziņi spītīgi klusēja. Viņa žēlojās, ka šoziem līdakas Radžos slikti ķērušās — mēra zaļsvārces izdevies izmānīt tikai četras. Reiz gan pieķēries kaut kas ļoti liels — līdz āliņģim līdaku atvilkusi, bet tajā iekšā milzene nav gājusi un metusies prom. Aukla pārgriezusi roku, bet līdaka pārkodusi metāla pavadiņu un aizgājusi. Tā noteikti bijusi lielāka par personīgo rekordu — 5 kg zaļsvārci, kas noķerta vasarā uz dzīvās ēsmas. Tagad tajā vietā esot pat bail ūdu likt, ja nu atkal kāds briesmonis pieķeras. Raudas gan sarunas dienā ķērušās smukas, bet tās atdevusi copmanim, kas turpat blakus sēdējis.

— Ziemā no rīta saķeru ēsmas zivtiņas. Pastāvīgie makšķernieki jau zina, ka man tās vienmēr ir, un nāk kādu izprasīt, lai pašiem nevajadzētu ķēpāties ar to ķeršanu. Man nav žēl, labprāt arī iedodu. Tad arī mazliet papļāpājam, kā ķeras, bet makšķerēt gan man vislabāk patīk vienai, — stāsta Rutas kundze.
Vaicāta, kā tad ziemā kundze savā cienījamā vecumā tiek pie caurumiem ledū, Ruta atsmej, ka galvenais ir labs urbis. Nedaudz gan traucējot nelielais augums, bet spēka, neskatoties uz 70 gadiem, vēl esot gana.

Vasarā viņa savas copes vietiņas atpūtas bāzes teritorijā regulāri iebaro un nevienu citu tur iekšā nelaiž. Kad ir īstā atpūtas sezona un sāk braukāt laivas un katamarāni, nākas celties pat trijos, lai varētu mierīgi pacopēt. Vaicāta, ar ko tad viņa tās zivtiņas piesaista, Rutas kundze stāsta, ka vasarā pārsvarā ķerot uz grūbām, tādēļ ar tām arī piebaro, piejaucot veikalā nopērkamo universālo zivju barību.
— Grūbas sautēju termosā, bet svarīgi ir tās apliet ar vārītu ūdeni, kas ņemts no tā paša ezera, kur notiks cope, ar to pašu ūdeni arī gatavās grūbas jānoskalo. Bez iebarošanas Radžos kaut ko nopietnu noķert ir grūti. Ja sestdien paredzēta makšķerēšana, iebarot jāsāk jau no trešdienas, ceturtdienas. Ja cope būs vakarā, va­karos arī jāiebaro. No rītiem te labāk ķeras raudas un ka­rūsas, vakaros — līņi, plauži un karpas, — savos noslēpumos dalās lietpratēja.

Lai būtu kur vasarā makšķeri iemest, jau ziemā Rutas kundze savās copes vietās izpļauj vecās niedres, arī siltajā laikā nākas ņemt izkapti un brist ūdenī, citādi pie līņa netikt.
— Man tāpēc arī makšķe­rēt labāk patīk vasarā, jo tad var līņus dabūt. Tie ķeras arī ļoti seklās vietās. Lie­lā­kajam, ko esmu izvilkusi, bija 3,7 kg. Vai, cik tas bija garšīgs! Līņiem karjerā nav dū­ņu piegaršas. Zivis man vislabāk garšo marinētas ceptas uz grila. Pa reizei pa kā­dam līnim iedodu arī bāzes šefam. Viņš uz tiem ir kā traks, — smejas R. Alen­sone.

Pieredzējusī makšķerniece spriež, ka karjers pamazām aug ciet, un nevis no krasta, bet no dibena. Agrāk līcīšos varējis smuki ķert ar pludiņu, bet tagad vasarā tur zāles ir līdz pašai ūdens virsmai. Ar grunteni vispār neesot ko iesākt, visu zāles apraus. Savulaik Radžos ie­laisti amūri un platpieres, lai izēd ūdenszāles, bet nekādu efektu tas nav devis. Ielaistās zivis arī kaut kur pazudušas. Laikam nav iedzīvojušās. Aizauguma dēļ arī ar spiningošanu no krasta esot vājas sekmes, labāk ķert uz dzīvās zivtiņas.

Ar maluzvejniekiem kundzei ir īpašas attiecības.
— Tīklu licējus nevaru ciest. Ja kaut ko nelāgu manu, zvanu inspektoram Aivaram. Vasarā te dzīvoja kaut kādi strādnieki. Viņi vakaros ņēma laivu, un man bija aizdomas, ka liek tīklus. Es saku «Puiši, tīklus nelieciet, sanāks ziepes». Ne­klau­sīja mani, bet es piezvanīju inspektoram, lai pārbauda, un tas viņus pieķēra. Es pati makšķerēšanas noteikumus ievēroju un skatos, lai citi arī tos nepārkāpj, — strikti nosaka Radžu ūdenskrātuves patriote. Viņa pat nepieļauj domu, ka varētu atstāt savas ūdas uz brīdi, lai apsildītos mājiņā, kur nu vēl uz nakti. Kā tad varētu skatīsies inspektoram acīs?

Ne tikai vīriem, bet arī makšķerniecēm dāmām ir savi copes stāsti. Savu izstāsta arī mana sarunas biedre:
— Ķēru raudas uz pludiņmakšķeres. Jutu, ka pieķērusies liela zivs. Vilku uz malu, bet kaut kā smagi nāca. Izrādījās, ka raudā iekodusies pamatīga līdaka. Sapratu, ka ar to makšķerīti tās abas kopā izcelt nevarēšu, tādēļ lēnām atkāpos, zivis vilkdama krastā. Kad tās jau bija sausumā, līdaka raudu atlaida, apmeta kūleni un ielēca atpakaļ ūdenī. Reiz atkal paņēma pamatīga karpa. Lūdzos, lai tā pati nokabinās, jo manīju, ka ārā to šā vai tā nedabūšu un tikai pazaudēšu visu sistēmu. Šī mani arī uzklausīja un pati atbrīvojās no āķa…

Vaicāta, vai bez zivīm, iznāk arī citus dabas jaukumus vērot, Rutas kundzes stāsta, ka jau vairākus gadus mierīgi sadzīvojot ar zalkti, kas mitinās zem kādas no atpūtas bāzes mājiņām. Pa­vasarī esot interesanti vērot gulbju cīņas. Līcītī aiz kempinga pastāvīgi apmetas kāds gulbju pāris. Tēviņš tad dzen citus gulbjus prom, un dažubrīd turpat acu priekšā notiek īsti kautiņi. Līcīša pastāvīgais iemītnieks vienmēr uzvar. Kad mazuļi izperēti, tie nāk uz atpūtas bāzi diņģēt maizi, brīžiem pat pa kāpnītēm uzkāpjot līdz pašām mājiņām. Rutas kundze tad uzmana, lai atpūtnieki mazuļus nebaro, citādi tie vēlāk nemācēs paši baroties. Arī mēsli, ko tie bagātīgi atstāj pēc šādas viesošanās, nekāda patīkamā lieta nav. Rudenī savukārt viņa laiviņā brauc uz tuvējo saliņu, kur var salasīt smukas beciņas. Šad tad ieliek arī kādu krītiņu vēžiem, bet to ķeršana pārāk nesaista. Tomēr prieks ir par to, ka vēži Radžos ir, tas nozīmē, ka ūdens ir tīrs.

Taujāta, vai viņa makšķerēšanu uzskata par sievišķīgu nodarbi, Rutas kundze atsmej:
— Kāpēc nē?! Mam­ma gan man pirms daudziem gadiem teica: «Ko tu, meitiņ, kā tāds vecis visu dienu sēdi pie ezera?». Man tomēr liekas, ka arī sievietēm makšķerēšana piedien pat ļoti labi.

Jāpiekrīt — ja sieviete ir dāma, tad tāda viņa ir arī gumijas zābakos, ar ledusurbi vai «bada pātagu» ro­kās.

ruta2

Atpūtas bāzes runcis Vīruss zina, ja Ruta paņēmusi rokās ledusurbi, arī viņam pusdienām kas atlēks.

 

Publicēts Brīvajā Daugavā 2015.g. 5. martā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.