Jānis Grīnfelds – makšķernieks, zvejnieks un ķecerīgu domu domātājs
Zīlānietis Jānis Grīnfelds makšķerē no 1945. gada. Pirmo vīru ar makšķeri viņš Daugavā atceras redzējis vēl gadu iepriekš, kad jau bija dzirdama lielgabalu šaušana kaut kur ap Atašieni. Makšķernieka darbošanās toreiz puiku stipri ietekmējusi, un pašam arī sagribējies sākt ķert zivis.
Ar dakšiņu pa Dārzupīti
— Pie pirmajām zivtiņām tiku nākamajā gadā, kad ganīju ciema govis Dārzupītes krastos. Tā upīte ir tepat pie mājas, lejā pa kalnu uz Laukezera pusi. Padomju laikos tā tika izbagarēta, un tagad ir aizaudzis grāvis, bet manā bērnībā tā bija normāla sekla upīte ar dziļākām vietām. Zivis ķēru ne jau ar makšķeri, bet dūru ar dakšiņu. Pārsvarā tādā veidā tiku pie sīkām zivtiņām, bet tur bija arī lielākas. Vīri ķēra ar divbridi, un es palīdzēju. Vecāki man nelabprāt ļāva iet pie ūdeņiem un vienmēr baidīja, ka labu galu es tur neņemšu. Biju uz zivju duršanu kā traks un pa upīti nobradāju līdz vēlam septembrim. Tas nepalika bez sekām — apsaldēju kājas un vēlāk saslimu ar reimatismu. Tēvs no kāda jūrnieka sadabūja man pirmos āķus, un tad jau varēju sākt ķert ar makšķeri. Tie āķi bija milzīgi, un ar tādiem ko noķert bija grūti. Sāku makšķerēt arī Baļotes ezerā. Par kātu derēja turpat augošo alkšņu zars, auklas vietā — zīda diegs, bet pludiņš — no korķa, — atceras J. Grīnfelds.
Dārzupīte padomju laikos izbagarēta, un tagad ir tikai aizaudzis grāvis.
Pāris gadus pēc kara šis tas no makšķerēšanas lietām parādījies arī saimniecības preču veikalā Krustpilī pie pārceltuves. Tur varējis nopirkt āķus, bet tie bijuši vēl sliktāki par Jāņa pirmajiem — lieli, greizi, ar resnām žilkas pavadām, bet galvenais — neasi. Žilka tiem bijusi balta necaurspīdīga, un to sauca par «piena žilku». Pamazām tomēr sajēga par makšķerēšanu radusies.
Zivju toreiz bija daudz, tās ķēruši arī ar tīkliem un divbrižiem. Jānis atceras, ka lielie vīri staigājuši naktī ar lukturiem pa pirmo ledu Laukezerā un skaidrajā ūdenī skatījušies, kur guļ līdaka. Kad atraduši, klusiņām izzāģējuši ledu un dūruši zaļsvārces ar žebērkļiem. Viņš gan uz tādu riskantu pasākumu neesot ņemts līdzi. Arī toreiz tā skaitījusies maluzvejniecība, taču inspektoru bijis maz un visi šādu, no mūsdienu viedokļa, barbarisku zivju ieguves veidu uzskatījuši par normālu. Jāņa tēvs, lai gan nebijis makšķernieks, no klūgām pītu murdiņu mēdzis ielikt no Baļotes iztekošajā Līčupītē, un bieži tā ticis pie smukiem līņiem.
Spoles dēļ paliek bez mūža zivs
Spiningošanu ierādījis kaimiņš 50. gados. Vēl tad spininga spoles veikalā nav bijušas nopērkamas, bet tās taisījis vīrs, uzvārdā Sulainis, kas uz dzelzceļa strādājis par virpotāju. Viņš tās pārdevis Krustpils tirgū, kur tagad ir «Supernetto». Spole bijusi bez bremzes, un tas bijis par iemeslu, kā dēļ Jānis palicis bez savas mūža zivs.
— Toreiz, 60. gadu sākumā, ar draugu no laivas spiningojām Krustpilī apmēram tur, kur tagad ir tilts. Toreiz tas vēl nebija uzcelts. Pieķērās pamatīgs sams, liekas, ap kilogramiem divdesmit. Pāris reižu to pacēlu līdz ūdens virsai, bet, ieraugot laivu, tas skrēja prom. Spoles rokturi spēcīgi sita pa pirkstiem, jo noturēt to nevarēju. Izturēja gan kāts, gan 0,8 mm žilka, taču zivs atlieca riņķīti, kas savienoja vizuli ar trīsžuburi. Tā es palaidu zivi, ar kuru varētu lielīties visu mūžu, — stāsta makšķernieks.
11 kg sams makšķernieka rēķinā gan ir, tāpat 4,5 kg līdaka, 2 kg plaudis un 10 kg karpa, kas noķerta netālajā dīķī, kuru saimnieks Jāni palūdzis mazliet patīrīt no zivīm.
Divpadsmit gadus Grīnfelda kungs strādājis Daugavpilī, un tad ar draugu spiningojuši Daugavā un apkārtējos ezeros. Makšķerēt braukuši ar motociklu bez blakusvāģa. No mūsdienu viedokļa diezgan ekstrēms pasākums, jo līdzi vesti ne tikai kāti, bet arī piepūšamā laiva. Ziemās copējuši arī Baltkrievijā. Tur bijis kāds ezers ar tik dzidru ūdeni, ka varēts saskatīt zivis pat piecu metru dziļumā. Bijis interesanti skatīties, kā asari, sastājušies ap mormišku, to vēro un pamazām sāk par to interesēties. Dažreiz mājās pārveduši pat 16 kg zivju. Asarus Jānis laidis vannā, tie atdzīvojušies un, baroti ar ķikuriem, vēl vairākas dienas gaidījuši savu kārtu uz pannas.
Ar tīklu, mudru un naktsšņorēm
Grīnfelda kungs atzīst, ka senajos padomju laikos nekāds likumpaklausīgais makšķernieks nav bijis. Pats taisījis tinas jeb tīklus un bieži licis lietā. Kad strādājis par elektriķi un bijis jābrauc remontēt līnijas, vienmēr līdzi paķēris arī tīklu, sak, varbūt patrāpīsies kāda upīte, kur to iemērkt.
Vēl Daugavpils laikos piedzīvots komisks notikums. Pēc algas bijis jābrauc uz Rīgu. Jānis ar darba «moskviču» izbraucis jau vakarā, lai saķertu un pa ceļam radiem ievestu zivis. Pie Jersikas pārģērbies, labās drēbes ieslēdzis autiņā, ielaidis laivu un salicis naktsšņores. Atslēgu makšķernieks ielicis «trenušku» aizmugurējā kabatā. Kad izbraucis krastā, atklājis, ka kabata caura un mašīnas atslēgas pazudušas. Zivis gan toreiz savilcis kā nekad — samēnus, plaužus, zušus, bet mašīnas durvis bija jāatlauž ar cirvi un vadi jāsavieno «pa taisno». Kopš tā laika Jānis vienmēr īpaši piedomā, kur liek autiņa atslēgas.
Aiviekstes ālantu noslēpumi
Deviņdesmitajos gados Jānis strādājis Aiviekstes HES. Agrāk Aiviekste bijusi bagāta ar ālantiem. Kāds makšķernieks viņam stāstījis, ka varējis dienā saķert pat vairāk nekā 50 kg. Knifs bijis tāds, ka no Lubāna ezera pa Aivieksti pludināti baļķi un zivis no ezera tiem sekojuši, jo no baļķiem lēnām līduši ārā gardie mizgrauži. Pirms HES plostnieki atpūtušies, un tad no plosta gala ālanti varen ķērušies. Pats Jānis gan tā arī ālantu tur nenoķēra, bet smuki sami ap 5 kg trāpījušies.
Ne tikai makšķernieks, bet arī zvejnieks
Gadiem ritot, Jāņa attieksme pret zivīm ir mainījusies, un nu jau kur tie gadi, ka ar tādām lietām kā tīklu un naktsšņoru likšana viņš vairs nenodarbojas. Mainījušies jau arī likumi, un tagad ir nopērkamas licences zvejai ar tīklu vai murdu. Pirms desmit gadiem oficiāli ar tīklu zvejojis Baļotes ezerā. — Mēs tur bijām desmit zvejnieki. Katrs varēja zvejot ar 30 m garu tīklu, bet daži no apkārtējo māju zvejniekiem pa nakti ielika arī 300 m garus. Zivis tur, loģiski, ātri beidzās, un es pārvācos uz Laukezeru. Tur veicās tīri labi — galvenokārt lomā bija līņi, bet trāpījās arī 2 kg vēdzele, 4 kg līdaka un 2 kg asaris. Trīs gadus zvejoju tur, bet pagastā izcēlās liels tracis, ka mēs, zvejnieki, iznīcinām kaut kādus aizsargājamus augus un apdraudam peldētājus. Tā arī Laukezerā zveja beidzās. Tagad esmu nopircis licenci un zivis ar murdu ķeru Daugavā pie Rogāļiem, tā saucamajā Gļiņaukas straumē. Tur padomju gados ar murdu oficiāli zušus ķēra par zušu karali dēvētais Voldemārs Ozoliņš. Tagad gan tur to vairs nav, — stāsta zvejnieks un makšķernieks J. Grīnfelds.
Visbiežāk gan murds esot tukšs, pa retam gadās kāds līnis, bet, ja dienā divi, tad tas jau esot ļoti labi. Tikai vienu reizi pa šiem gadiem, zvejojot ar murdu, bijis izcils loms — toreiz diennakts laikā noķerti seši līņi un sešiniece līdaka. Daugavā Jānis arī spiningo, bet ar pludiņu gan viņam tur neveicas. Pēdējos gados makšķernieks vairāk iecienījis ezerus, it sevišķi Saukas ezeru. Pirms pāris gadiem copes biedrus braucienam uz turieni viņš meklējis pat ar avīzes sludinājuma palīdzību. Pieteikušies daudzi, taču visi kandidāti kaut kādu iemeslu dēļ atkrituši — palicis vien slavenais Jēkabpils samu ķērājs Boriss Spaskovs. Daugavas lielmeistaram arī tur veicoties labāk, un, kāpēc tā, Jānim vēl joprojām nav izdevies atkost.
Ķecerīgie uzskati
Grīnfelda kungam ir savs viedoklis par makšķerēšanu mūsdienās, kas, iespējams, nesakrīt ar lielākās daļas makšķernieku domām. Piemēram, viņš neatzīst makšķernieku-sportistu iecienīto «ķer un atlaid» principu, uzskatot to par zivju mocīšanu. Tāpat pieredzējušais copmanis domā, ka būtu jānosaka asaru un plaužu minimālais lomā paturamais izmērs, kā arī maksimālais lielums plēsējiem, bet tīklu pārdošana būtu jāierobežo līdzīgi medību ieroču pārdošanai. Greizi Jānis skatās arī uz dažādām sacensībām, kas tiek rīkotas ledus periodā.
— Sacensībās ziemā lielākoties ķer sīkas zivtiņas, kas ātri iet bojā. Katrs dalībnieks savelk kilogramiem šādu zivju, bet mājās diez vai tās kaut kā gatavo. Visticamāk, tās vienkārši tiek izmestas ārā. Tā ir necieņa pret dzīvu radību, — spriež J. Grīnfelds. Pats viņš ziemā parasti izurbj divus āliņģus, un sīkās zivis atlaiž tajā, kurā nemakšķerē. Savulaik savus priekšlikumus J. Grīnfelds iesniedzis arī valdības vīriem, bet tie nav guvuši atsaucību.
Jānis arī savos 77 gados ir ne tikai aktīvs makšķernieks, bet vēl arī mednieks. — Savā mūžā astoņas reizes esmu pabijis uz operāciju galda. Kas tikai nav bijis — avārija, elektrotrauma un visādas slimības! Visvairāk es nožēloju, ka jaunībā neizmācījos par mežsaimnieku. Mežs un ūdeņi ir tas, kas man vienmēr dod spēku, — saka zīlānietis Jānis Grīnfelds.
Raksts publicēts laikrakstā Brīvā Daugava 30.07.2015.
Juris Šteinbergs
Ne asakas! 