2019

4. augusts. Neplānota cope un vienlaicīgi paikas sagāde ar kolēģi kādā privātā karpu dīķi. Kolēģis ķēra ar parasto grunteni, es – ar fīderi, lietojot barotavu. Rezultāts pa 3,5 stundām 4:1 manā labā. Karpiņas gan nebija neko lielas – tādas ap kilogramu. Lielākā, kā parasti, aizgāja – nevarējām dabūt uztveramajā tīkliņā , un tā mūsu čammāšanos izmantoja savā labā, tādējādi izbēgot no pannas.

karpas


23. jūlijs. Šodien bija zīmīga diena, varbūt vēlāk izrādīsies, ka pat vēsturiska, jo pirmo reizi aizvedu mazbērnus uz copi. Ja nu viņi kādreiz pievērsīsies makšķerēšanai, tad iespējams, atcerēsies šo dienu kā ķēra zivis kopā ar Opi. Lai pirmā cope nekļūtu par vilšanos, nācās atrisināt vairākas problēmas. Pirmā – copes laiks. Diez vai būtu prāta darbs mazos celt augšā rīta agrumā, tādēļ nolēmām braukt uz ezeru pēc pieciem pēcpusdienā. Otrā problēma – uz kurieni braukt. Sapratu, kā jābrauc uz turieni, kur kaut kādas zivtiņas ķersies ar 100% garantiju un lai varētu makšķerēt no laipiņas. Viens variants bija Klaucāa ezers, bet tur iespējams vakarā būs peldētāji, un tad cope nesanāks. Tādēļ izvēlējos Baļotes ezeru. Zivteles tur ir, laipa arī un peldētāju, visticamāk, nebūs. Vienīgais tūkums – man jāpērk licence. Trešā problēma – piemēroti rīki mazajiem ķipariem. Lielākajam (Felicitai) izvēlējos 2,70 m garu Salmo Taifun, kas tomēr bija kļūda, jo kāts  arī 9 gadus meitenei izrādījās pasmags. Mārtiņam, kam 4 gadi, tika 2,70 m garais Salmo Jig spininga kāts, un tas viņam bija tieši laikā. Sliekas nācās sarakt pašam, jo sīči uz to neparakstījās, bet baltos tārpiņus nopirku. Paņēmām arī kaut kādu smalku barību, ko pabērt un tā pievilināt mazās zivteles. 

feliBaļotes ezera laipiņa bija daļēji aizņemta – no tās makšķerēja māmiņa ar diviem puikām, no kuriem viens vēl gulēja ratiņos. Taisnības labad jāsaka, pāsvarā makšķerēja lielais puika, bet māmiņa lauzīja galvu, kāpēc dēlam nekas neķerās. Iebēru barību pie zālītēm un drīz vien mūsu pludiņi sakustējās. Pirmo zivteli nācās izvilkt Opim, bet bērnu prieki bij tādi, it kā būtu pieveicis nez kādu trofeju. Iemest pārsvarā nācās man, bet zivis ārā vilka abi mani mazie makšķernieki. Felicitai tomēr ķērās labāk. Sliekas uzlikšana uz āķa un zivs noņemšana tomēr tā arī visu copes laiku palika manā ziņā.

feli2Pa pāris stundām dzeltenajā spainīti kaut kas  sakrājās – tur spirinājās sīki asarīši, raudiņas, pāris rudulīši un divi plaukstas lieluma breksēni. Tieši pēdējie izsauca  bērnu vislielāko sajūsmu, jo bija vislielākie. Sīči bija gatavi vakarā tos pat  apēst, ja Ome izceptu. Nācās tomēr atrunāt no šāda soļa un zivteles tika kaimiņu kaķiem.  Pēc pāris stundu “intensīvas” zivtiņu ķeršanās, līdz ar lietus atnākšanu cope beidzās, un nācās doties mājās. Zivteles spainītī līdz tam laikam bija pagriezušas vēderus pret sauli, bet mazbērniem tas nelikās nekas ārkārtējs – kā jau lauksaimnieka un mednieka bērniem.  Liekas, ka pasākums bija izdevies, jo pie vakariņu galda, pārrunājot dienas notikumus, mazie par labāko atzina makšķerēšanu. Sarunājām nedēļas nogalē mēģināt vēlreiz, šoreiz jau Lubāna kanālos.


7. jūlijs. Ja kāds man agrāk būtu sacījis, ka pirmo spiningošanas reizi šajā gadā piedzīvošu tikai 7. jūlijā, nekad nebūtu ticējis. Bet tā nu ir sanācis, ka citas aktivitātes pašlaik ņēmušas virsroku. Pēcpusdienā aizkūlāmies uz Viesītes ezeru, lai gan izlūks rīta copē jau bija piedzīvojis aplauzienu.  Cope sākās ar pamatīgu lietusgāzi, pēc kuras kompanjonam nācās meklēt sausas drēbes, bet mani paglāba apmetnis. Bijām velti  cerējuši, ka zivīm sagribēsies ēst vakarā. Man un pāriniekam pieteicās tikai  2-3 zemmēra līdaciņas. Tomēr  situāciju no galīgas izgāšanās paglāba mani trīs asari, no kuriem divi bija foto vērti.  Licences protams neviens nepārbaudīja, bet kādreiz slavenais kempings “Pērlīte” tagad jūlija vidū bija tukšs un kluss. 20190707_201500-1


19. aprīlis. Aizbraucu uz pirmo atklāto ūdeņu copi pēc zivīm, bet mājās atvedu desu. Tā sanāca… Tradicionāli sezonu atklāju Klaucānā. Zivis ķērās kūtri, bet pa kādam breksēnam sanāca izvilkt. Bet patīkamākais šajā pasākumā bija kopābūšana ar diviem citiem copmaņiem – Judīti un Gustavu, kuri sēdēja uz tās pašas laipiņas. Gustava tēvs tad arī iešķieba to desu. Paldies viņam par to! Visas manas zivis tika Judītes kaķim. Kad mazliet saradās mākoņi, apkārt saulei parādījās aplis, t. s. halo efekts. Žēl, ka neiedomājos nofotografēt.


16. februāris. Ar junioru Radžu ūdenskrātuvē līcītī pretī pludmales namiņam likām ūdas. Saķērām ēsmas zivtiņas un es, atstājis uzraugu pie makšķerrīkiem, aizvilkos tuvāk  krastam savai darba devējai avīzei  un blogam pafotografēt Latvijas veterānu čempionāta dalībniekus (skatīt sākumlapā!). Kamēr  fočēju, dēls vienu līdaku bija dabūjis. Diemžēl līdz mēram  mazliet pietrūka – tikai 48 cm. Pēc kādas stundas, kad jau arī sēdēju uz kastes, vēl viens karodziņš pacēlās. Arī šoreiz nācās atlaist – 47 cm. Vēlāk  inspektoram Aivaram stāstīju par zemmēriem, un šis tā starp citu izmeta, ka varēju jau pastiept mazliet garāku. Pēc tam gan piemetināja, ka vienam badakāsim par trim zemmēriem uzrakstījis protokolu. 49 cm līdaciņu Daugavpils reģionālā vides pārvalde (laikam tā to kantori sauc) šim piedevusi, bet par 30 un 40 cm strimalām izrakstījuši 174 eiro sodu. Dārgas zivis šim sanākušas. Mums nebija nodoma pārbaudīt šīs iestādes žēlsirdīgumu, tādēļ abas zaļsvārces aug tālāk.lidaka


9. februāris. Ups, jau 9. februāris, un man vēl neviena ieraksta šeit nav.  Tas gan nenozīmē, ka šogad neesmu copējis. Pāris reižu biju šur tur, bet ķērās, patiesību sakot, sūdīgi. Nav pat pieminēšanas vērtas tās reizes. Bet 9. februārī savīkšķījos uz Krustpils novada sacensībām Baļotē. Nepaslinkoju un satinu uz dažām makšķerītēm svaigu 0,10 mm auklu, uzsēju mazas mormišķas, jo pēdējo gadu pieredze rāda, ka mačos Baļotē vai nu jāķer sīkzivis, vai jāsēž ar tukšu kuli. Vajadzētu jau varbūt 0,08 uztīt, bet actiņas ta vairs nerāda tik labi kā jaunībā – nevar to mormišku uzsiet un viss….  Nobruņojos ar 4 svaigām makšķerītēm un divām pagājušā gadā sietām rezervē.  Konkurence šogad bija ne pa jokam. Ja sākumā biju izvirzījis mērķi iekļūt pirmajā 30-niekā, tad ieraugot konkurentus, savus sapņus piezemēju. Izrādās ka 23. un 24. februārī Baļotē būs Latvijas čempionāta posms un piebraukuši bija tā nākamie dalībnieki ar Normundu Grabovski, Vlasdislavu Tolmačovu un Arti Vārnu priekšgalā un  vēl vesels bars labu copmaņu, kurus es uzreiz neatpaziņu.  Ieurbos pašā tālākajā sacensībām atvēlētā sektora malā. Četrus caurumus uztaisīju un no tiem arī mēģināju kaut ko izvilkt. Iebaroju ar plaužiem paredzēto barību. Visos caurumos kaut kas ķērās, bet vislabāk – krastam vistuvākajā un no tā vistālākajā.  Padomju laikā bija tādi konservi – sņitka. Tajos bija sīkas jo sīkas  zivteles ar visām iekšām. Nu tādas apmēra raudiņas arī ķērās. Pa laikam kāds plicēns un breksēns. Nu apmēram uz to arī biju gatavs. Copēja nonstopā un spēj tik vilkt aŗā. Daudz tukšo copju – sīkās perdeles raudeles  tur apakšā , šķiet, spēlējās ar tārpu.  Plicīši un breksēni ņēma nopietni klusējot un daudz sardziņu netirinot. Viss bija labi – cik ātri spēju, tik arī zivteles valkāju, klusībā cerot uz kādu lielāku breksi. Asari neķērās nemaz, un nebija arī kaitinošo caurspīdīgo ķīšu. kad līdz sacensību beigām bija palikusi apmēram stunda, sapinās pēdējā jaunuzsietā makšķerīte. Paņēmu no rezerves ar veco auklu. Izvildu vēl pāris raudiņas, un sapiņķējās arī šī copenīte. Savilku auklu un turpināju copēt ar mezglu. Vēl pāris zivteļu no āliņģa pārceļoja uz kuli, un tad nāca arī  tas ilgi gaidītais brīdis, kad lielais breksis bija galā. Lēnām velku, jau galva spīd ūdenī un … protams, aukla mezgla vietā pušu, un mans sapņu breksis prom. Ak tavu māti…!!!! Apkārtējie makšķernieki pablenž uz mani nosodoši. Pardon!!!  Varēja būt virs  puskilograma. Šādos copes apstākļos tas būtu labs bonuss.

Jā aizmirsu piebilst, ka ieliku arī vienu ūdu, un pēc neilga brīža dabūju arī mēra līdaciņu. Tā sirdi mazliet sildīja, jo bija skaidrs, ka sacensībās pieķertās zivis nāksies ziedot patversmes kaķiem, bet mājās jau arī kādreiz kaut kas jāaizved.

Tā nu izrādās biju savilcis 2 kg strimalu, kas man deva 46. vietu 79 copmaņu konkurencē.  Būtu tas breksis izvilkts, būtu vietas desmit augstāk, bet ko gan tas daudz mainītu. Liels gandarījums pa to, ka apķēru visus Jēkabpils veterānu komandas dalībniekus. Varbūt tomēr nemaz neesmu tik sūdīgs copmanis.

P.S.  Oficiālais sacensību apraksts ar bildēm un uzvarētājiem ŠEIT!

2018. gads     2017. gads     2016. gads      2015. gads        2014. gads

 

Advertisements