Par zemūdens medībām stāsta Anatolijs Fjodorovs
— Cik sen jau esat zemūdens mednieks?
— Kopš 80. gadu vidus. Toreiz tas bija ļoti populāri. Jēkabpilī bija zemūdens mednieku klubs, braucām pat uz Melno jūru. Tagad esam kādi desmit aktīvi mednieki, pārsvarā visi 50+ vecuma kategorijā. Jaunieši atnāk, pamēģina, pirmajā reizē sarijās ūdeni un saka «priekš kam man tas». Nav jau arī lēts hobijs. Hidrotērps maksā ap 200 latiem, šautene, pleznas — ap 100 un vairāk. Vienu brīdi zemūdens medības Latvijā vispār bija aizliegtas, bet tagad tās atļautas dažās licencētās makšķerēšanas vietās. Jēkabpils apkaimē tāda ir Radžu ūdenskrātuve. Dažreiz braucu uz Sīveru vai Drīdzi, jo tur ir skaidrs ūdens un laba redzamība.
Foto no personīgā arhīva: Anatolijs Fjodorovs savulaik kopā ar domubiedriem pats uz savu roku ir laidis iekšā Radžu ūdenskrātuvē mazus samēnus. Varbūt šis arī ir viens no tiem.
— Cik bieži nodarbojaties ar savu vaļasprieku?
— Pāris reizes nedēļā no 1. maija (Radžu ūdenskrātuvē — no 1. jūnija) līdz ledum. Pārsvarā ne jau zivju iegūšanai, bet savas fiziskās formas saglabāšanai. Vienu medību laikā, kas ilgst 6 — 8 stundas, zaudēju 3 — 4 kg svara.
— Cik ilgi pavadāt zem ūdens, neiznirstot, lai ieelpotu?
— Ne vairāk par 2 minūtēm, lai gan varētu arī 3 līdz 4, bet tad ātrāk uznāk fiziskais nogurums.
— Ar akvalangu nemedījat?
— Nē. Tā būtu maluzvejniecība.
— Parastie makšķernieki par saviem ienaidniekiem Nr. 1 uzskata nelegālo tīklu licējus, bet par Nr. 2 — zemūdens medniekus.
— Toties «tīklinieki» mūs uzskata par lielākajiem ienaidniekiem, jo mēs labi redzam viņu tīklus. Makšķernieks sēž laivā, bet blakus tai ielikts «rūtainais». No krasta to nemana, bet no dziļuma labi redzams. Bieži zvanu gan inspektoram, gan arī pats zivis atbrīvoju no tīkliem. Šogad redzamība Radžos bija slikta — labi ja kādi 50 — 60 cm. Dažreiz pa visu dienu vienu karūsu nošāvu. Ja es gribu kādu zivi apēst, tad šauju, bet, ja nē, tikai skatos. Dažreiz kādu var arī paglaudīt. Man galvenais ir iegūt trofeju. Zemmērus bieži nošauj iesācēji, jo ūdenī zivs izskatās par kādu trešdaļu lielāka.
— Bet zemūdens medībās princips «ķer un atlaid» nedarbojas?
— Tas gan. Tādēļ rūpīgi apsveru, vai gribu redzamo zivi iegūt. Šogad noķēru lielāko samu mūžā. Izvilku krastā, bet sieva saka: «Nu kam tev to vajadzēja šaut». Bet kas izdarīts, izdarīts. Pēc kāda laika redzēju vēl vienu tikpat lielu, bet nešāvu. Varbūt vēl lielāks bija par pirmo…
— Cik liels bija tas rekordsams?
— 21,5 kg. Medīju 4 — 5 metru dziļumā. Kad tam trāpīju, sams aizgāja dziļumā, bet harpūnai aukla tikai 3 metri. Man sāka trūkt gaisa. Labi, ka iedomājos harpūnas auklu piesiet pie bojas auklas (medniekam jābūt bojai, kas redzama virs ūdens — J. Š.). Pēc tam jau lēnām peldēju uz krastu un «vedu» samu sev līdzi.
— Kur tad tādam jāšauj? Galvā?
— Samam labāk astē, citām zivīm — galvā. Tas monstrs stāvēja izstiepies kā cilvēks, ar galvu uz augšu.
— Kāpēc tā?
— Viņi barojas ar kaijām un pīlēm. Skatās uz ūdens virsmu, kad tur parādīsies kāds putns. Manējam arī bija divi pīlēni vēderā.
— Vai tādi makani nirējiem neuzbrūk?
— Dažreiz strauji nopeld garām, lai atbaidītu. Kost gan nekož.
— Citu zivju trofejas arī ir bijušas?
— Līdaka 9 kg Sīvera ezerā, asaris 1,5 kg tepat Radžu ūdenskrātuvē, zutis virs 2 kg. Radžos ir trāpījušies brekši ap 3,5 kg. Līdakas ap 5 — 6 kg esmu noķēris arī ar parasto makšķeri.
— No cik liela attāluma zivis šauj?
— To nosaka redzamība un auklas garums, ar kuru harpūna savienota ar šauteni. Man tā ir 3 metri.
— Kādas retākas zivis Radžos esat redzējis?
— Amūrus, karpas, platpieres — tās, kuras tur ielaistas. Zuši arī ir. Pirms vairākiem gadiem redzēju tīklā ieķērušās stores. Pēdējā laikā gan tās neesmu manījis.
— Cik lielas tās karpas bija?
— Virs 10 kg noteikti. Viena varēja būt arī ap 15, varbūt visiem 20 kg.
— Zivju tur ir daudz, no apakšā droši vien labāk redzams?
— Citu dienu ir, citu — visas pazudušas. Tur apakšā ir ap pusotru metru garas zāles. Iespējams, ka tajās sēž, varbūt vējš barību aizpūš uz citu krastu un zivis aiziet tai līdzi. Es vairāk medīju karjera vidu, lai nevienam netraucētu.
— Vēži arī ir?
— Ir un ļoti daudz, bet visi mazi — invazīvie «amerikāņi» . Tādus kārtīgus platspīļu vēžus neesmu redzējis.
— Kā jums liekās, vai Radžu ūdenskrātuve tiek pareizi apsaimniekota?
— Es jau reiz Jurim Bobrovam (Sporta centrs direktors — J. Š) teicu, ka tos līdzekļus, kas tiek tērēti zivju ielaišanai, labāk būtu novirzīt esošo aizsardzībai. Zivis pašas savairosies, ja tās nekontrolēti neizķers. Ar vienu inspektoru tur ir par maz.
— Cik ir lielākais dziļums, kurā esat ieniris?
— Bez akvalanga 24 m Sarkanajā jūrā. Uz turieni braucu nodarboties ar daivingu.
— Vai zem ūdens gadās arī kāda nepatīkama situācija?
— Pāris reizes ir gadījies. Dažreiz ūdenszāles ir sagūlušas kā jumts un zem tām var labi peldēt. Liekas, ka tur tālāk ūdens ir brīvs un varēs uzpeldēt. Bet izrādās, ka tas ir māns. Jāceļas augšā, bet virs galvas — zāļu mežs, tam jālaužas cauri, bet sāk trūkt skābekļa. Tādos gadījumos galvenais ir neļauties panikai. Sarkanajā jūrā reiz uz koraļļa savainoju pirkstu un sāka tecēt asinis, bet tur ir pilns haizivju. Labi, ka todien tām nebija apetītes. Jā, un asinis 40 m dziļumā izskatās tumši zaļas…
— Sarkanajā jūrā esat arī medījis?
— Nē, tur nodarbojos tikai ar daivingu. Arī Baltijas jūrā man nav interesanti tās butes šaut.
— Zemūdens medniekiem notiek arī sacensības?
— Jā. Agrāk šad tad piedalījos, taču man nav tādu ambīciju citiem pierādīt, ka esmu stiprākais. Man galvenais ir trofejas un aktīva atpūta.
Juris Šteinbergs
Ne asakas! 