Mazs ezeriņš ar smagu raksturu

Krustpils novadā ir vairāki lieli labi apsaimniekoti publiski ezeri, taču vēl vairāk ir mazu privātu ezeriņu, kas arī ir nozīmīgs dabas resurss. Viens no tiem ir Medņu jeb Ungurmuižas ezers Variešu pagastā. Ezers pieder apkārtējo zemju īpašniekiem. Kā tas ir, kad tev pieder ezers, stāsta viens no viņiem – «Ezerkalnu» saimnieks Osvalds Driķis.

– Ezeram esam vairāki īpašnieki. Zemesgrāmatā to ierakstījām tikai pirms pāris gadiem. Zeme pieiet pie ezera, kāpēc lai nepaņemam arī ezeru īpašumā? No īpašniekiem es vienīgais esmu tāds pa īstam kaislīgs makšķernieks. Nekādas kopīgas programmas, kā ezeru ap­saimniekot, pagaidām mums nav, – saka O. Driķis.

Par zivīm saimnieks stāsta, ka tās ezerā iekšā ir, bet neķeras. Sevišķi slikti esot bijuši pēdējie divi gadi. Arī makšķernieku esot mazāk nekā agrāk, kad brauca copmaņi no Variešiem un pat no Jēkabpils. Tagad, ja kāds arī piestāj, tad tikai pāris stundas pamakšķerē un aizbrauc. Vairāk zivju kārotāju esot ziemās, kad ir ledus. Pagājušajā ziemā uz ledus varēts uziet tikai trīs dienas. Pirmajā bijuši pat kādi 15 zemledus copmaņi. Ezera krasts vairākās vietās pret mājām izpļauts, bet tagad daudzviet tik ierastās zīmes «Privātīpa­šums» un aizliegumu makšķerēt nekur neredz.

– Pret makšķerniekiem izturamies liberāli. Mēs jau te visi nospriedām: kurš jau nu stāvēs klāt un visus trenkās. Projām nevienu nedzenam. Protams, gadās, ka aiz tiem palikusi arī kāda pudele vai citi atkritumi, bet tos tad arī savācam. Katram jau līdzi neizskriesi. Mēs gan vienmēr savu ezeru esam pieskatījuši, arī tad, kad tas vēl nebija mūsu īpašumā. Ja manījām, ka kāds liek tīklus, paši apkārtējie ņēmām vainīgos pie dziesmas, – stāsta «Ezerkalnu» saimnieks.

Pieredzējušais makšķernieks zina stāstīt, ka ezerā mīt asari, līdakas, raudas, līņi, karūsas. Agrāk no Saukas ezera esot vedis un ielaidis plaužus. Daudz esot arī sīko zivju, kuru sugu gan tā īsti nemaz nezinot no­saukt. Pagājušogad ielaiduši arī mazus baltos amūrus, bet pagaidām nekāds efekts no tā neesot pamanīts. Mazais ezeriņš savulaik iegājis vēsturē ar to, ka te izvilkta Latvijas rekorda sudrabkarūsa. Re­kords gan sen kā labots, bet karūsas ezerā esot. Osvalds stāsta, ka pērn ticis pie 1,6 kg smaga eksemplāra. Sa­vulaik makšķerējot neesot bijis glābiņa no plaukstas lieluma karūsiņām, bet pēdējā laikā ķeras švaki. Nez kur esot pazudušas. Pērn ķērušies arī līņi – pusotra, divus vai pat divarpus kilogramus smagi. Bet ne šo­gad… Vienu mazliet virs kilograma 7. maijā gan esot izvilcis.

– Es te zvejoju no bērna kājas, bet tā arī ezeru neesmu «atkodis». Neko ar to nevar saprast – ne pēc vējiem, ne pēc temperatūras nekad nevar zināt, kad zivīm būs apetīte. Zivis jau iekšā ir, bet neķeras. Varbūt kaut kas ezerā arī ir mainījies, jo pēdējos divos gados ūdens kļuvis ļoti skaidrs. Agrāk tas bija tumši brūns, bet tagad visu līdz pašam dibenam var skaidri saskatīt. Iepriekš visa ezermala bija nosēta ar beb­ru alām, bet tagad tie nez kur pazuduši. Ķimikālijas te neviens apkārtnē uz laukiem traki negāž. Jādomā, ka ezerā arī daudz neietek, lai gan zāļu ir vairāk nekā agrāk, – stāsta O. Driķis. Vaicāts, vai kādreiz te redzēts arī kāds zivju inspektors, copmanis zina stāstīt, ka aizpagājušo ziemu bijuši gan – pašu Krustpils novada puiši. Pārbaudījuši makšķerēšanas kartes, lomus, ūdu skaitu.

Nelielajā ezerā zivis ziemās vairākkārt slāpušas. Stāstītājs atceras, kā kolhoza laikos glābuši raudas un ar piena mašīnu veduši uz Timsmales ezeru. Bebru alās salīdušas līdakas, un tās varējuši ar rokām izvilkt. Arī salīdzinoši nesen, šķiet, pirms gadiem septiņiem, zivis stipri slāpušas – tā, ka pavasarī viss ezera dibens bijis balts.

– Zivis ar katru gadu uzvedas arvien dīvaināk. Varbūt tās iespaido siltais laiks ziemās. Vienu gadu janvāra beigās labi uz bļitkas ņēma līdakas. Noķēru vienu, aiznesu mājās un skatos – tai jau ikri dalās ārā. Kur tas dzirdēts, ka līdaka janvārī nārsto! – brīnās O. Driķis. Runājot par līdakām, «Ezerkalnu» saimnieks pa­stāsta, ka pagājušogad viņa radagabals Ilmārs šepat ticis pie deviņnieces. Ilgi esot cīnījies, kamēr dabūjis ārā. Pamatīgas zaļsvārces Med­ņu ezerā esot bijušas vienmēr – kolhozu laikos pat tādas, ka gumijas zābaku rīklē bez grūtībām varēts iebāzt. Līdakām labs nārsts bijis pērn, jo mazo līdaciņu esot ļoti daudz.

– Pēdējos gados veselība vairs nav tik stipra un makšķerēju retāk, bet agrāk četros no rīta jau sēdēju laivā uz ezera. Tas man bija kā likums. Diennakti varēja man ēst nedot, lai tik tieku zvejot. Kādreiz braucu makšķerēt arī uz Sāvienu, Lu­bānu, Aivieksti pie Ļau­donas. Variešnieki vairāk copē Aiviekstē zem Kriev­ciema HESa. Dažreiz tur līmenis ir tā kā zemāks, nekā vajadzētu, bet zivis tomēr arī ir. Vienu ziemu bijām ar draugu Marinzejas ezerā. Tur tā pati nelaime, kas mūsu ezerā – eholote rāda, ka zivju daudz, bet iz­vilkt nevar, – pukojas O. Dri­ķis.

Tā, pēc Osvalda stāstītā, notiek mazā ezeriņa, kas iespiests starp apkārtējiem pauguriem un ir labi pa­manāms, braucot pa Jē­kabpils–Ļaudonas ceļu, apsaimniekošana.

Mazliet citādākās do­mās ir Osvalda kaimiņš Alvis Beinarovičs. – Kopumā ezeram ir septiņi īpašnieki. Esam mazliet apspriedušies un kaut kādas domas par ezera ap­saimniekošanu ir. Kaut vai par simboliskas makšķerēšanas maksas iekasēšanu, – saka Alvis.

Pagaidām gan katrs kopjot savu krasta daļu un vācot makšķernieku atstātos mēslus, un to ne­esot maz. Šogad savākuši desmit 200-litrīgos maisus tikai ar plast­masas pudelēm vien. Ie­spējams, ka tomēr dibināšot apsaimniekošanas biedrību. Vēl neesot skaidri arī visi juridiskie jautājumi, ko īpašnieki var darīt savā ezera daļā un ko – nē. Pagaidām nav arī domāts par zivju ielaišanu Medņu ezerā. Tur vajag palielu naudu, un vispirms būtu mazliet jāatsperas, lai varētu darboties šajā virzienā.

Tur gan Alvis piekrīt Osvaldam, ka pagaidām mak­šķerniekus prom no ezera nedzīs. Taču lielā mērā tieši makšķernieku uzvedība bieži ir tā, kas īpašniekiem liek izšķirties par ūdenstilpju vai piebraucamo ceļu slēgšanu publiskai lietošanai. Medņu ezeriņā pagaidām valda līdzsvars starp abām pusēm. Jāpiezīmē, ka savulaik tik populārajā datubāzē ezeri.lv par Medņu jeb Ungur­muižas ezeru ziņas ir visai skopas. Minēts vien, ka tā spoguļa laukuma platība ir 7,9 ha, lielākais dziļums – 7,4 metri, apkārtējā ap­būve – viensētas, ezera hidroloģiskais režīms – caurteces, un tas atrodas Dau­ga­vas lielbaseinā. Par sastopamajām zivju sugām datu bāze klusē. 

About Juris Šteinbergs

Makšķernieks, maketētājs, mājas lapas administrators, IT pusspeciālists, grafomāns
Šis ieraksts tika publicēts apsaimniekošana, ezeri ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.