— Novembrī Gārsenes dīķī makšķerēšanas sezona ir praktiski beigusies – tikai pa retam kāds pamētā spiningu. Karpas beidz ķerties vēl ātrāk – septembrī, – stāsta P. Stalidzāns.
Ikviens makšķernieks visbiežāk copē tuvākajos ūdeņos, un tikai tad, ja ilgāku laiku galīgi nekas neķeras, lūkojas tālumā pēc zivīm bagātākiem ezeriem un upēm. Gārseniešiem, lai tiktu pie normāla loma, jānoiet turpat ciemata centrā līdz vietējam dzirnavezeram, kas uzpludināts uz Dienvidsusējas, un cope var sākties. Arī pieredzējušajam vietējam makšķerniekam Pēterim Stalidzānam tā ir iecienītākā vieta makšķerēšanas prieku baudīšanai.
Karpām patīk ziemeļvējš
Pēteris ir īsts karpinieks, un viņam ir sava teorija par šo zivju ķeršanu vietējā ezeriņā.
— Karpas vislabāk ķeras, kad pūš ziemelis. Baltajām zivīm patīk gan dienvidrietumu, gan dienvidaustrumu vējš, bet karpas tad neķeras. Par šo manu teoriju daudzi ir smējušies, bet praksē tā ir pierādījusi savu pareizību, vismaz Gārsenes dīķi. Bet austrumvējš ir bada vējš, tas visiem zināms. Vislabākā karpu cope ir no astoņiem rītā un līdz pusdienlaikam, un tas ir labi, jo nav jāceļas četros no rīta. Galvenais ir labi piebarot vietu, un kukurūza uz āķa, tad zivs būs, tikai jābūt ļoti pacietīgam. Sēdi krēslā un baudi copi! Makšķerkātam gan jābūt cietam. Šovasar divas reizes smukas karpas man pieķērās uz mīkstā kāta, bet ar tādu tās noturēt nevar — iegāja zālēs un norāvās, — stāsta makšķernieks.
Ar Pētera izvilkto spoguļkarpu pozē cits Gārsenes makšķernieks Georgijs Mikitovs.
Pētera iecienītā copes vieta ir uz ezera mākslīgās saliņas. Tur tālāk par 5 metriem makšķere nav jāmet, ja tik regulāri iebaro, karpas pienāks. Bet iebaro viņš ne jau ar kaut kādām putrām vai kombikormu, kā tas laukos dažviet ierasts, bet ar rūpnieciski ražotu iebarojamo barību. Pēc tās gārsenietis brauc uz Lietuvu, jo tur tā ir teju divreiz lētāka nekā Aknīstē. Vēl viens Pētera knifs — tā kā viņš ir pīpmanis, pēc ēsmas uzlikšanas tā jāpamērcē atraktorā, lai zivis nesajustu nikotīna smaku. Laikam taču Gārsenes karpas makšķernieks ir atkodis, jo viņa kontā ir lielākā zināmā noķertā šajā dīķī — deviņniece. Šogad noķēris arī divas 7 kg smagas — gan parasto, gan spoģuļkarpu. Bet pats dīvainākais – visas šīs trofejas Pēteris ir atlaidis! Līdz šim likās, ka «ķer un atlaid» principu pielieto tikai naudīgie Pierīgas kungi, bet, re, arī līdz Gārsenei šī mode ir nonākusi. Makšķernieks stāsta, ka viņš neesot vienīgais tāds dīvainis, bez viņa esot vēl daži, kas vismaz attiecībā uz karpām rīkojoties līdzīgi. Viņam karpas arī nez ko negaršojot, lai gan tās te ir bez dūņu piegaršas, kā jau caurtekošā ūdenī. Līdaka — tā cita lieta!
— Ir mums arī tādi kadri, kas atnāk uz dīķi, izvelk karpiņu un fiksi aizskrien to iemainīt pret kādu pudeli. No tiem tad arī ir tās tukšās plastmasenes ūdenī un krastā, — sūkstās P. Stalidzāns.
Tādi monstri mīt nelielajā ezerā.
Gārsenes dīķī mīt ne tikai karpas. Pēteris stāsta, ka ir arī smukas raudas, līņi līdz 2 kg, karūsas, asari, līdakas. Lielākā zaļsvārce, kas te noķerta, svērusi 5 kg. Savulaik vietējie ielaiduši arī puskilogramīgus samiņus. Tie labi barojušies, divos gados sasniedzot 6 kg, un pat nārstojuši, bet pēc negadījuma ar aizsprostu dīķī vairāk nav manīti. Pašam tomēr tuvāka esot pludiņmakšķerēšana — sirds trīs un iekšā viss vārās, kad zivs sāk pludiņu valkāt. Uh!
Gārsenē tradicionāli augusta priekšpēdējā svētdienā tiek rīkoti sporta svētki. To neiztrūkstoša sastāvdaļa ir makšķernieku sacensības, kuras organizē Pēteris Stalidzāns.
— Parasti piedalās ap 20 copmaņu. Protams, ka mači notiek Gārsenes dīķī. Augusta beigas gan nav tas ražīgākais laiks, bet vismaz kopējai zupai pa visiem kaut ko savelkam. Balvas saziedo gan paši vietējie makšķernieki, gan novada dome ko iedod, — stāsta sacensību organizētājs.
Nedienas ar HES
Gārsenes dzirnavas un līdz ar to arī uzpludinājums pastāv jau no baronu laikiem, līdz 1999. gadam problēmu nebija, bet tad te tika ierīkota mazā HES. P. Stalidzāns stāsta, ka ar tā pirmo īpašnieku makšķernieki nav varējuši atrast kopīgu valodu.
— Pašā nārsta maksimumā HES saimnieks nolaida ūdeni, un ikri zālēs gāja bojā. Vairākkārt saucām no Daugavpils inspektorus — tas cilvēks nebija izmācāms, — stāsta P. Stalidzāns.
2011. gadā dzirnavu aizsprosts pavasara plūdos «aizgāja pa pieskari» un smukais dīķis uz pusotru gadu pārvērtās par nelielu upīti. Nākamajā gadā novads aizsprostu gan atjaunoja, bet zivis bija projām.
— Pēc aizsprosta sagrūšanas zivis aizgāja pa Dienvidsusēju uz leju. Aknīstē tās ķēra nejēgā daudz. Daļa, iespējams, tomēr aizpeldēja uz augšu un pēc aizsprosta atjaunošanas atgriezās atpakaļ, — spriež Gārsenes copmanis. HESam pēc šī negadījuma nomainījās īpašnieks, un ar jauno copmaņi nu jau saprotas labi.
— Esam vienojušies, ka vairāk par 5 centimetriem ūdens netiek pazemināts, līdz ar to zivis dzirnavezerā jūtas labi un arī upīte aiz aizsprosta nav sausa, — tā P. Stalidzāns.
Apjausma atnāk pati
Savulaik likt tīklus nelielajā 5 ha ezeriņā vietējo acīs nebijis nekāds grēks. Arī Pēteris neslēpj, ka pats to darījis. Tomēr kādu dienu atnākusi kolektīva apjausma, ka ilgi tā turpināties nevar — makšķernieki salasījušies kopā un nolēmuši, ka tīkliem jādara gals. Viens tīklinieks gan spītīgi turējies pie vecā niķa, bet arī to galu galā piespieduši pie sienas. Tad jau arī sākuši domāt par zivju ielaišanu ezeriņā.
Copmanis stāsta, ka pirms diviem gadiem novads ezerā ielaida 5000 karpu mazuļu, šogad – apmēram tikpat par makšķernieku saziedotajiem 500 eiro. Plānos ir ielaist arī zandartus.
Pēteris un citi vietējie makšķernieki sākuši domāt par biedrības izveidi, kas, iespējams, ar laiku varētu uzņemties Gārsenes dzirnavezera apsaimniekošanu. Makšķernieks cer, ka arī šo iniciatīvu, tāpat kā citas, kas attiecas uz makšķerēšanu, atbalstīs Aknīste novada dome un pagasta pārvaldnieks Jānis Bondars. Pēdējais daudz darījis, lai copmaņiem būtu patīkami atrasties Gārsenes dzirnavezera krastā.
Juris Šteinbergs
Ne asakas! 