Piecdesmit gadus uz samiem

Mazliet neparasti — samu matadors B. Spaskovs ar līdakas trofeju

Mazliet neparasti — samu matadors B. Spaskovs ar līdakas trofeju

Pildot darba pienākumus nācās intervēt Latvijā pazīstamo samu ķērāju jēkabpilieti Borisu Spaskovu. Intervija gan pārsvarā bija ne par copi, bet citā sakarā — Boriss un viņa kundze Anna svinēja zelta kāzas. Tomēr, tā kā viņu dzīvē makšķerēšana ieņem ļoti svarīgu vietu, bez runām par copi neiztikām. Šajā rakstiņā daļa no tā, kas intervijā avīzei iegāja un tas, kas palika ārpus tās – tāda neliela skicīte par rūdīto spiningotāju.

Ne tas gadījums

Lielāku atpazīstamību Boriss kā makšķernieks ieguva 2003. gadā, kad savu vārdu ierakstīja Latvijas zivju rekordu tabulā, no Daugavas izvilinot 58,2 kg smagu samu. Ilgi gan tas nenoturējās, jo to pārspēja cits jēkabpilietis Jānis Luksts.

Borisa rekords nebija tas gadījums – atnācu, uz dullo iemetu, izvilku —, jo samus viņš mērķtiecīgi ķēris no pagājušā gadsimta 60. gadiem, bet vispār makšķerēt sācis no divu gada vecuma.

Šī bilde iegājusi ne tikai Spaskovu ģimenes, bet arī Latvijas makšķerēšanas vēsturē. Sams 58,2 kg

Šī 2003. gada bilde iegājusi ne tikai Spaskovu ģimenes, bet arī Latvijas makšķerēšanas vēsturē. Sams 58,2 kg

Tēvs ar velosipēdu brauca makšķerēt uz Laukezeru un mani ņēma līdzi. Viņam bija vācu trofejas gumijas laiva, un mani piesēja, lai neizveļos no tās ūdenī. Mēs ar draugu pirms piecdesmit gadiem bijām pirmie, kas tā nopietni samus sāka copēt posmā no Līvāniem līdz Pļaviņām. Agrāk pārsvarā vietējie te vilka līdakas. To posmu mēs izpētījām pamatīgi – katru bedri. Kad copmaņi redzēja mūs nākam mājās ar samiem pār plecu, arī viņi sāka pētīt, kur mēs īsti ķeram. Vēlāk jau mūsu bedres citi arī atklāja, un ķer tajās, bet ne tik daudz kā es, — stāsta B. Spaskovs.
Lai ūsaini izvilktu, laikam tomēr ar bedru zināšanu vien nepietiek, sava gudrība vajadzīga arī mānekļa izvēlē, tā vadīšanā un citos smalkumos. Boriss stāsta par gadījumiem, kad pārbaudījis Andra Felsa (arī zināms Jēkabpils copmanis) bedri Prižos, pēc tam, kad tās “saimnieks” metis tai mieru un paziņojis, ka šodien sama tur nav, un Andra deguna galā no tās zivis tomēr izvilcis.
Atgriežoties pie 60. gadiem, Boriss uzskata, ka samiem par labu nākusi Pļaviņu HES uzcelšana. Kad radās ūdenskrātuve, pie aizsprosta vīri ar gruntenēm vilkuši mazus samēnus simtiem, kamēr to aizliedza. Lielie ūsaiņi mīt tieši ūdenskrātuvē, bet uz augšu pa Daugavu ceļas uz nārstu.

Kā dabūt laivā sievu?

spaskovs3

— Sami galdā mums ir gan vasarā, gan ziemā, — saka Anna. — Sieva gatavo unikāli garšīgi, — piebalso Boriss.

Nereti Boriss makšķerē viens, bet bieži laivā ir arī viņa kundze Anna, tā teikt, abi kopā ne tikai dzīves laivā, bet arī gumijniecē.
— Vienam samus ķert ir grūti. Ja pieķeras kārtīgs eksemplārs, spēj tik kātu turēt. Kādam ir jāpaceļ enkurs, jāairē uz krastu. Tad Anna ir labs palīgs. Viņa pati arī makšķerē, — saka Boriss.
Anna piebilst, ka pirms apprecēšanās nav zvejojusi. Kamēr bērni bijuši mazi, vīrs uz upi gāja viens. Gājis bieži, bet Anna neiebildusi — ja jau cilvēkam tā patīk, lai iet. Zivis arī vienmēr bijušas galdā, un tas toreiz bijis labs atspaids saimniecībā. Kad meitas paaugušās sākuši ar motoreni braukāt piknikos. Pamazām arī Anna sākusi makšķerēt, piedalīties sacensībās. Pirmo vietu bija daudz, bet toreiz dāmas vērtēja atsevišķā konkurencē.
Borisam balvu ir pat vairāk, tomēr vērtīgākā gadījusies sievai. Pirms gadiem piecpadsmit Kāla ezera mačos viņai ticis laivas motors. Lomu rekordu ziņā Anna gan no vīra atpaliek ievērojami – viņas lielākais izvilktais sams ir tikai 8 kg smags.
— Anna arī zina visas samu bedres manā posmā, ja ar mani kas notiktu, jaunu “mužiku” makšķernieku viņa varētu ātri dabūt – smejas Boriss.

Rekordi

Aizpagājušā gadā Borisa Spasova Daugavā noķertais sams.  Foto no "Brīvās Daugavas"  arhīva.

Liekas, viens no 2012 gada lomiem.  Foto no “Brīvās Daugavas” arhīva.

Šogad Borisa lomā bijuši jau 27 sami, bet piecdesmit gados kopā ar Annu pa abiem savilkuši apmēram 2350. Makšķernieks ir pārliecināts, ka neviens Latvijā šim ciparam nav ne tuvu ticis klāt. Spaskovam pieder vēl viens nereģistrēts rekords, kas, iespējams, tomēr kaut kur un kaut kad ir ticis pārspēts — dienas laikā noķerts 100 kg līdaku. Tas Lubāna ezerā gadījies nu jau stipri pasen, kad tur vēl bija zaļsvārču “eldorado”.
Tā kā ģimene ne tikai kopā makšķerē, bet arī ogo un sēņo, tad ir arī daži rekordi, kas nav saistīti ar copi. Tā pirms pāris gadiem rudenī abi salasījuši un no purva iznesuši 700 litru dzērveņu. Spaskovu pāra sēņu rekords savukārt ir 670 iztīrītas baravikas vienā vakarā.
— Man tas rekordu stādīšanas trakums ir no jaunības, kad nodarbojos ar svarcelšanu un cīņas sportu. Cīņā tiku līdz Latvijas izlasei. Bet, kad Jēkabpils cukurfabrikā vienu brīdi strādāju par krāvēju, vienā dienā iekrāvu vagonā 180 tonnas cukura, ierasto 90 vietā. Lai vagonu varētu piekraut līdz jumtam, maisi bija jānes uz galvas, — stāsta copes lielmeistars.
Vaicāts, vai gados pēc rekorda uzstādīšanas viņam ir pieķēries arī lielāks sams par 2003. gadā iespēto, Boriss atbild apstiprinoši. Tikai izvilkt nav spējis – aukla trūkusi.

Meistara inventārs

Kausi, diplomi, medaļas - tās Spaskovu dzīvoklī ir visur.

Kausi, diplomi, medaļas – tās Spaskovu dzīvoklī ir visur.

Intervējot pāri, tā starp citu iejautājos, vai sieva nekad nav burkšķējusi, ka laulātais draugs atkal sapircis kādus copes štrumentus. Anna to smejoties noliedza, sakot, ka arī viņa zivis ķer ar vīra makšķerēm. Boriss, savukārt, pastāstīja, ka pašlaik viņš zvejo ar visdārgāko spiningu savā mūžā – tas maksājis 30 eiro. Copmanis savu inventāru arī parādīja, un man, kas pieradis pie stāstiem par vairāku simtu vērtiem spiningiem un spolēm, tas tiešām pamatīgi izbrīnīja. Kāts – pamatīgs bomis, kas tievākajā galā ir bērna pirksta resnumā, pie tam samērā smags. Tests 100 – 220 grami, lai gan vienam spiningam esot pat  350. Spole — vecā padomju laika “Ņeva” par 3 rubļiem 90 kapeikām (cena vēl otrā pusē redzama), tiesa tā papildināta ar pāris gultņiem. Aukla – pamatīgs monofīlais striķis.

Samiem šādi dzelži garšo!

Samiem šādi dzelži garšo!

— Ar šo kātu es arī līdakas sacensībās velku, ne tikai samus Daugavā. Pirms mačiem veči smīkņā, sak, ko tu ar šitādu koka gabalu taisies izvilkt. Pēc sacensībām par viņiem smīkņāju es… Agrāk ķēru ar vēl lētākiem kātiem – par 3 un 5 latiem. Pensija man maza, neko dārgāku nevaru atļauties, bet, kā redziet, arī ar šādiem rīkiem var ķert veiksmīgi, — tā B. Spaskovs. — Ja būs laba vieta, ar tādu komplektu arī 80 kg samu var izvilkt, bet krācēs pret straumi arī piecinieku grūti vilkt.
Arī Borisa mānekļu arsenāls no pirmā acu uzmetiena ir, teiksim, pat diezgan primitīvs — kapara krāsas bleķi. Daži rūpnieciski ražoti, daži vietējā meistara darināti. Pats Boriss mānekļus netaisa, tikai sērijveidā ražotos mazliet pa savam prātam pieloka.

Tikai ar airiem, tikai mētājot

20 kg mugursoma plecos, spiningi rokā un uz Daugavu. Tā ir Borisa ikdiena.

20 kg mugursoma ar laivu plecos, spiningi rokā un uz Daugavu. Tā ir Borisa ikdiena.

— Jaunībā man bija divas motorlaivas. Abas tika “veiksmīgi” nozagtas. No tā laika lietoju tikai gumijas laivas. Savā mūžā esmu nolietojis kādas divpadsmit. Nav laika pēc copes ar tām ņemties – mazgāt un žāvēt. Kāda ir, lieku somā un nākošajā dienā velku ārā. Tā lietojot, laiva 2 — 3 gadus iztur, tad jāpērk jauna. Pēdējā man ir ķīniešu — materiāls savādāks, liekas, kalpos ilgāk, – stāsta B. Spaskovs.

Advertisements