Normunds un Roberts Draško
Daugava starp Balto krāci un Liepkalniem ir tas posms, kurā makšķerē Draško ģimenes vīrieši. Ģimene apdzīvo senu ēku Krustpils pagasta Spuņģēnos Prižu avēnijas sākumā, kas ir tikai pārsimts metru no Daugavas, tādēļ, loģiski, ka makšķerēšana aizņem lielāko daļu brīvā laika. Šoreiz saruna ar diviem no viņiem — tēvu un dēlu Robertu un Normundu Draško.
Sarunas formālais iemesls ir Normunda piedalīšanās Daugavas savienības mačos Krustpils novada komandas sastāvā.
— Palikām pēdējā vietā, — smej Normunds. — Līdz šim regulāri esmu piedalījies sacensībās, kas notiek Daugavas svētkos Zvejnieklīcī, un labākā vieta bija ceturtā. Kaut kā iepatikās tas sacensību gars. Tēvs ir rūdīts makšķernieks, tāds bija arī vectēvs, dabīgi, ka arī es tāds esmu kļuvis.
Ar šo 2,55 kg smago zuti Normunds vinnēja Copes Lietu konkursu nu jau tālajā 2003. gadā
Sams ir tā zivs, kas pievelk copmaņus Daugavai. Ūsaiņu vilinājums nedod mieru arī Draško ģimenes copmaņiem. Pirms vairāk nekā desmit gadiem kopīgiem pūliņiem pievārēts 27 kg smags makans, taču no tā laika nekas ievērības cienīgs nav vairs gadījies.
— Samiņus uz 2 — 3 kg noķeru samērā regulāri, bet lielāki pēdējā laikā nav trāpījušies. Vislabāk tādi ķeras uz «gruntenes», bet arī uz spininga ir gadījušies. Pārsvarā uz smaga karotes tipa šūpiņa. Mēs ar velci nenodarbojamies, iespējams, tāpēc arī lielie neķeras. Mana sapņu zivs pašlaik ir sams ap 10 kilogramiem, — stāsta N. Draško.
Ķerot uz gruntsmakšķeres, pirmajā vietā no ēsmām viņam ir akmeņgrauzis. Tos itin viegli varot saķert tepat zālēm apaugušajās Daugavas sērēs. Vajag tikai mazliet patrokšņot pa akmeņiem, un tie paši saskrienot maiļu ķeramajā tīkliņā. Uz akmeņgraužiem ķeras gan sami, gan zandarti, gan asari. Tikai otrajā vietā — naktstārpi. Uz tiem vairāk copes ir pavasarī.
— Populārākā samu vieta netālu no mūsu mājām ir Mālkalnu bedre. To pazīst visi nopietnie Jēkabpils copmaņi. Vietējie to sauc par Felsa bedri, jo pie tās bieži sēž Andris Felss (uzņēmējs, saimniecības «Vīnkalni» īpašnieks — aut.). Viņam tur ķeras, bet mums ne visai, — stāsta Normunds. — Nostiprinot Prižu krauju, bedrē trāpījuši dolomīta akmeņi un tā vieta ir izmainījusies, varbūt pat savā ziņā «sačakarēta». Spiningojam līdz pat Aiviekstes ietekai, un mums ir savas vietas, kuras regulāri pārbaudām. Cik dzirdēts, šogad lielākais ūsainis trāpījies jau pieminētajam A. Felsam — 17,5 kg.
Ziemā Normunds brauc pasēdēt uz brekšiem pie Liepkalniem aiz Pļaviņām. Šoziem ķēries ļoti slikti — brekši stāvējuši četros metros vietās, kur ir 8 metri dziļums, un nav ņēmuši, ne sitami. Pa visu ziemu tikai trīs reizes esot bijusi normāla cope, kad ķērušies 700 — 1500 g smagi eksemplāri. Makšķernieks to izskaidro ar zemo ūdens līmeni. Viņš arī novērojis, ka gados, kad nav bijuši kārtīgi pali, brekši arī pavasarī ķeras slikti. Pēdējie divi gadi tam ir pierādījums. Turpretim, pirms trim gadiem, kad Pļaviņās bija lielie plūdi, plakanie ņēmuši kā traki. Pavasarī brekšus Normunds ķer turpat netālu no mājām, līcī pirms garākās Latvijas krāces — Baltās krāces.
— Regulāri sazvanos ar visiem copmaņiem posmā no Baltās krāces līdz Pļaviņām. Arī šopavasar brekši neņem. Stāv 11 — 15 metru dziļumā ka biezs, bet neņem, un uz kantīm baroties arī nenāk. Nesen makšķernieku veikalā dzirdēju runas, ka noķerts 5 kg smags eksemplārs, bet es taču zinu, ka breksis neņem. Vēlāk izrādījās, ka tas aizķerts velcējot, — sarunā iesaistās ģimenes galva Roberts.
Šis 27 kg sams arī noķerts pirms vairāk nekā 10 gadiem
Lai arī ne vienmēr ķeras, Draško vīri tomēr turas pie Daugavas, kuras zivis, viņuprāt, ir visgaršīgākās, un uz ezeriem nebrauc vispār.
— Ņemsim kaut vai to pašu plici. Daugavas plicim ir pavisam cita garša, nekā ezerā noķertam. Ir pabūts Peipusā, bet nav jēgas tik tālu braukt pēc tiem asarēniem. Trakajos deviņdesmitajos gados Daugava palīdzēja izdzīvot. Biju nopircis licenci zvejošanai ar tīklu, un tas palīdzēja savilkt galus kopā. Bet, kas toreiz darījās uz upes, tas bija vājprāts! Tagad varbūt zivju ir mazāk, bet kārtība uz Daugavas lielāka — nav vairs tik daudz to «maliķu», kā toreiz, — teic R. Draško.
Pēc Roberta domām, tur liels nopelns arī Krustpils novada inspektoram Ilmāram Lukstam.
— Man liekas, ka brīžiem Ilmārs ir pārāk bargs, it sevišķi, ja kāds pensionārs ielicis pāris ūdas un vēl ar makšķerīti ķer raudiņas. Bet, varbūt, ka tā arī vajag — likums paliek likums. Starp citu, pirms daudziem gadiem viņa tēvs Jānis Luksts sacentās ar Borisu Spaskovu par lielākā sama rekordu. Tas bija īsts duelis, kam sekojām līdzi ar lielu interesi, — stāsta R. Draško.
Šolaiku ģimenes iztikas avots ir pavisam cits — guļbūvju izgatavošana un viesu māja. Pie tās savam priekam izrakts neliels dīķis, kurā salaisti sami, karpas, karūsas, līņi, asari un citas zivis. Pie karpu mazuļiem tikuši nejauši — kāds zivju audzētājs tos vedis uz Latgali un iebraucis painteresēties par guļbūvēm.
— Dažreiz Daugavā noķertās zivis krātiņā ieliekam dīķī, lai, kad sagribas, būtu pa rokai. Reiz tā bija ielikts pāris kilogramus smags breksis. Kāda viesu mājas apmeklētāja, naktī peldoties dīķī, krātiņam bija uzdūrusies un aiz lielas labestības zivi atlaidusi, — stāsta Roberts Draško.
Vaicāts par savām makšķernieka gaitām, ģimenes galva stāsta, ka ir uzaudzis Gravānos pie Sakas. Tur zinājis katru akmeni, aiz kura slēpusies vēdzele, un katru zāļu kušķi, aiz kura gaidījis sapals. Mazajā Pelītes upītē pavasaros mēgušas ienākt smukas raudas, un ar visai primitīviem tolaik pieejamiem makšķerrīkiem tās veiksmīgi esot ķertas. Tagad Saka, pēc Roberta domām, ir aizsērējusi, tādēļ arī zivju tur mazāk.
Ik pa laikam saruna tomēr atgriežas pie samiem. Uz to populācijas nākotni Daugavā abi copmaņi skatās ar bažām.
— Ja kaut nedaudz neierobežos velcētājus, lielos samus Daugavā galu galā izsitīs. Vajadzētu tomēr atļaut velcēt tikai ar vienu kātu, bet, manuprāt, velcētājiem ir liels lobijs Rīgā. Viengad mūsu viesu mājā bija apmetusies kāda Rīgas kompānija, kas rīkoja savus mačus. Bija ko paskatīties uz tām laivām, motoriem un aprīkojumu! Tur grozās milzīga nauda, un kur tad tie «biezie» liks tos neskaitāmos velces voblerus un eholotes, ja šo copes veidu aizliegs? — spriež abi makšķernieki.
Par eholotēm Robertam ir savs stāsts. Kvokotāji, kas ar tām ekipēti, stāsta, ka tajās varot redzēt, kā sami, uz kvoka skaņām atsaucoties, paceļas līdz pusūdenim, bet tad atgriežas dziļumā. Iespējams, ka tie sajūt eholotes starus. Vai tas tā ir, Draško vīri vēl nav pārbaudījuši, jo viņiem nav ne eholotes, ne kvoku.
Kur ir saruna ar copmaņiem, tur jābūt arī kādam makšķernieku stāstam. Arī tas ir par samiem. Reiz, copējot no laivas, toreiz vēl mazajam Normundam kaut kas pamatīgs pieķēries. Tēvs teicis, lai velk, cik spēka. Dēls tā arī darījis, līdz laivā novēlies augšpēdus, bet no ūdens izlidojis un laivā iekritis krietns sapals, pie kam pilnīgi bez zvīņām, kā notīrīts, liec vai tūlīt uz pannas. Pieredzējušākajam no abiem bija skaidrs, ka pieķērušos zivi paņēmis pamatīgs sams, un Normunds ar spēku to ūsainim izrāvis no mutes. Ejot «atpakaļgaitā» cauri sama zobiem, tas arī pazaudējis visas zvīņas.
Autora un N. Draško personīgā arhīva foto
Raksts publicēts laikrakstā “Brīvā Daugava” 30. jūnija numurā.
Juris Šteinbergs
Ne asakas! 