Saukas ezera zandartu vilinājums

Par copes īpatnībām un ezera apsaimniekošanu stāsta Juris Lūsis

Juris ne tikai laivu izīrēs, bet arī pastāstīs, kur un kā tikt pie zivīm

Ar laivu bāzes «Ezera Gravāni» saimnieku un «Saukas dabas parka biedrības» valdes locekli Juri Lūsi tiekamies vējainā un lietainā pievakarē pirms Jāņiem. Ezera viļņu galotnes klāj baltas putas, un ūdenī redzama tikai viena laiva, bet tāds klusums te ir ļoti reti. 

1. jūnijā kā tirgus placī

Kas visvairāk makšķerniekus velk pie Saukas ezera, labi redzams 1. jūnijā, kad ir zandartu sezonas atklāšanas diena. Šogad bijušas 70 laivas, savukārt 1. maijā, kad beidzas līdaku liegums, – tikai 20. Juris stāsta, ka apmēram puse no Saukas zandartu kārotājiem ir no Daugavpils. Kā saka paši daugavpilieši, tad šīs pilsētas apkārtnē visi ezeri esot izkāsti ar tīkliem Reģionālās vides pārvaldes degungalā, un Latgalē atlicis maz vietu, kur zandarts noķerams. Brauc arī copmaņi no Rīgas, Bauskas, samērā daudz lietuviešu, pat no patālajiem Paņevežiem. Brauc makšķernieki arī no zivju Eldorado, Burtnieka ezera, apkārtnes. Līdaku ziņā Sauka zaudē Burtniekam vienos vārtos, taču zandartu cope te esot pat labāka. Makšķerniekus neatbaida pat samērā augstā licences cena — 4 eiro.
— Mūsu ezers ir Latvijas ezeru pieciniekā pēc ieņemtās naudas no licencētās makšķerēšanas. Treknajos gados ienākumi no tās sasniedza pat 20 tūkstošus latu, bet arī pēdējos gados nevar sūdzēties — 6 līdz 7 tūkstoši latu tiek ieņemts, un lielākā daļa no šīs summas tiek atdota ezeram atpakaļ, papildinot zivju krājumus, algojot in­spektoru un sakopjot krastu — stāsta J. Lūsis.

Katrai sezonai sava taktika

Juris pie Saukas ezera dzī­vo teju 50 gadus un pa šo laiku to ir «izkodis», un ar savām zināšanām gatavs dalīties ar ikvienu makšķernieku.
— Jūnijā Saukā uz zandartiem labi strādā džigs. Gumijas mānekļi jāizvēlas 10 — 11 cm gari, džiga galvu izmantoju 10 — 12 gr smagu. Ejošākā krāsa ir zaļa, arī dzeltenīga. Nesen kāds lietuvietis pamatīgu zandartu noķēra uz melnas gumijas, bet tas gan drīzāk ir izņēmums. Zivis jāmeklē uz kantīm, kur sēkļu malās dziļums no 3 metriem aiziet uz 6 — 7. Tādi sēkļi ezerā ir vairāki — viens gandrīz iepretim «Ezera Gravāniem». Džigojot izmantoju 0,1 mm pīto auklu ar apmēram 2 m garu 0,25 — 0,30 mm fluorokarbona pavadu, kas ūdenī ir neredzama. Me­tāla pavadiņu zandartam nelieto, tādēļ, ja trāpās līdaka, mānekli nākas zaudēt. Var jau likt pīteni arī resnāku, bet nekādus dižos striķus zandartam nevajag, jo tas sveces nemet kā līdaka, bet spiežas pie grunts — stāsta pieredzējušais makšķernieks. — Vasaras vidū — jūlijā, augustā — veiksmīgākā metode ir ķeršana uz dzīvās ēsmas. Pie niedrēm viegli var saķert raudiņas, bet ēsmai der arī vīķes, pliči un karūsas. Šajā laikā zandarti jau ir izklīduši pa visu ezeru, tādēļ tos var mēģināt ķert jebkur, bet vissekmīgāk — vietās, kur dziļums ir no 7 līdz 9 metriem. Makšķere jānoregulē tā, lai ēsmas zivtiņa at­ra­stos vienu metru virs grunts. Pēc paša pieredzes spriežot, vislabākais ir 4 nu­mura vienžubura asaru āķis, kuru spraužu zem mu­guras spuras. Tādu āķi zandarts mutē nejūt un ierij droši.

Mēŗķzivs Nr. 1 Saukā ir zandarts

Juris iesaka vienlaicīgi ķert zandartus un brekšus. Pēdējie labi ķeras uz ziemas makšķerītēm no laivas. Kad pie iebarotās vietas pienāk mieloties brekši, drīz tuvumā parādīsies arī plēsoņas. Tā var nošaut divus zaķus reizē — tikt pie zandarta un laba brekšu loma. Šī metode ir īpaši iecienīta vietējo makšķernieku vidū un arī atbraucējiem J. Lūsis to silti iesaka. Ja tā tomēr dažreiz nedarbojas, ļoti iespējams, ka tobrīd plēsoņa barojas, lasot ēda­mo no grunts. Tad var likt lietā gruntsmakšķeri ar zivs filejas gabaliņiem, bet metode Nr. 1 jūlijā tomēr ir cope «uz dzīvās».
Rudens pusē atkal jāatgriežas pie džiga, tikai silikona zivtiņas jāizvēlas jau ne­daudz lielākas — līdz 15 cm garumā.
Ezera pazinējs stāsta, ka pirmos gadus pēc zandartu ielaišanas ezerā tie ļoti labi ķērušies arī uz velci. Vel­cētājiem zelta laiki beigušies pēc 2 — 3 gadiem. Pašlaik šī metode vairs nav tik efektīva, lai gan kaut ko izvelcēt protams var. Kāpēc tas tā, J. Lūsis īsti nezin, iespējams, ka «kauluģīmji» pieraduši pie visādiem vobleriem un zina, ka no tiem gaidāmas tikai nepatikšanas.
Ziemā zandartus var ķert gan ar ūdām, gan balansieriem. Tad tie jāmeklē bedrēs. Juris pats ar šo metodi gan nemakšķerē, taču ir novērojis, ka vislabāk strādā 5 — 7 cm lieli mānekļi zaļā un dzeltenā krāsā. Uz balansieriem samērā veiksmīgi makšķerē lietuvieši. Viņi darbojās pa pāriem — viens tikai urbj caurumus, bet otrs strādā ar makšķerīti, no urbēja turoties 4 — 5 caurumu attālumā. Vairāk copes gan ir pārbaudot caurumus otro reizi.
Vaicāts par teorētiski ie­spējamajiem lomu izmēriem, Juris stāsta, ka lielākie noķertie zandarti ir ap 8 kg svarā. Samērā bieži gadās četrinieki, bet pārsvarā ķeras 1,5 — 3 kg smagi.

Zandarts izmaina ezeru

Ne jau vienmēr Saukas ezers ir bijis zandartu paradīze. Padomju laikā šeit iek­šā laistas citas sugas — līdakas, zuši, plauži, sudrabkarūsas un karpas, un zandartu vispār nebija. Spožā ideja par to ieviešanu pieder tagadējam Jēkabpils domes priekšsēdētāja vietniekam Jānim Raščevskim. Pirmos zandartus pagājušā gadsimta beigās ielaida pagasta padome, bet kad «Saukas dabas parka biedrība» ezeru paņēma ap­saimniekošanā, tas tika turpināts. Šo lēmumu ne reizi nav nācies nožēlot. Zandartu krājumi ar Ziv­ju fonda atbalstu tiek papildināti gandrīz kat­ru gadu.

Daži vecie vietējie makšķernieki žēlojas, ka ezerā vairs nav asaru. Tam Juris nepiekrīt, un arī viņa pieredze liecina pretējo.
— Pērnajā ziemā no viena veca āliņģa vienu pēc otra izvilku 30 asarus, katru ap 300 gramiem. Sieva un dēls pieurbās viena metra attālumā no manis, bet viņiem nekā. Man ir trāpījušies arī eksemplāri pāri kilo­gramam. Visticamāk, ka zan­darts ir izspiedis asari no ierastajām dzīvesvietām, un tie tagad jāmeklē citur, ne tur, kur vietējie gadu desmitiem tos vilkuši. No tiem ciest dabū arī brekši — nereti var redzēt ūdenī kūļājoties prāvus plakanos portfeļus ar nokostām astēm. Tas arī ir lielo zandartu darbs, — spriež J. Lūsis.
Makšķernieks nepiekrīt interneta portālos izskanējušām domām, ka zandarti ir pie vainas zušu iešanai mazumā. Pēc Jura domām, tie vienkārši ir izķerti. Zuši labi ķērušies 60. gadu beigās, kad, grēkojot pret makšķerēšanas noteikumiem, ezera iztekā Dūņupē kopā ar vēlāk pazīstamo hokeja speciālistu Evaldu Grabovski licis zušu naktsšņores. Uz 200 āķiem pa nakti varējis noķert 40 zivis. Tagad šī garšīgā zivs tiek tikai no ezera ārā, bet mazuļi atpakaļ neienāk, jo ceļu no jūras caur Lielupi, Mēmeli un Dienvid­susēju tiem aizšķērso Ēr­berģes HES.
— Savulaik gribēju to HES sūdzēt tiesā, lai samaksā Saukas ezeram radītos zaudējumus, bet mani atrunāja. Papīri jau droši vien viņiem ir tīri. Bet pēc analoģijas — ja «Latvenergo» par savu naudu ielaiž lašveidīgos Daugavā, lai kompensētu lielo HES nodarīto postu, Ērberģes HES saimniekiem būtu jālaiž Saukā par savu naudu zuši, — spriež ezera patriots. — Tā HES dēļ nevaram piedalīties arī konkursos par zušu krājumu papildināšanu. Tas ir uzskatāms piemērs, kā viens nepārdomāts lēmums var ietekmēt dabu vairāku desmitu kilometru attālumā. Un cik daudz šādu sabojātu upju ir Latvijā…

Zivis biezā slānī

Lai zandarts augtu un vairotos tam ir jābarojas, bet ēdamā Saukas ezerā ir papilnam. J. Lūsis stāsta, ka makšķernieki žēlojas par eholotu nepārtraukto pīkstēšanu. Zivis ir daudz un visos ūdens slāņos. Cita lieta, ka tām ne vienmēr ir apetīte. Ezeru pētījuši arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā  institūta BIOR zinātnieki, un viņu atzinums bijis, ka balto zivju ir par daudz, tādēļ to krājumi nav jāpapildina, bet iekšā jālaiž plēsoņas.
— 2007. gadā ezerā ielaidām puskilogramīgus samēnus. Vēlāk gan sākām bažīties, vai neesam pieļāvuši kļūdu, jo ir dzirdēti stāsti par piemājās dīķos ielaistajiem ūsaiņiem, kas pāris gadu laikā tos izēduši tukšus. Pēc vispārpieņemtiem uzskatiem sama svara pieaugums ir kilograms ga­dā, tāpēc tagad būtu jāķeras ap 7 — 8 kg smagām zivīm, bet pagājušogad viena kompānija noķēra 17 kg sma­gu, tādēļ iespējams, ka Saukas ezerā tie aug 2 reizes ātrāk, nekā citur, — smejas J. Lūsis. Jurim arī šķiet, ka sami šeit nevairojas, jo mazu izmēra ūsaiņu lomos neesot. Arī zivju daudzums nesamazinās, tāpēc bažas, ka sami izēdīs Sauku, esot atmestas.

Ir arī problēmas

Lielākā no tām — balto zivju lenteņi. Savulaik Saukas ezers bija populāra brekšu jeb plaužu copes vieta. Tagad ezera kā plakano portfeļu paradīzes popularitāte mazinājusies. J. Lūsis zina stāstīt, ka šī problēma parādās periodiski — citu gadu parazītu ir mazāk, citu – vairāk. Zinātnieki skaidro, ka lenteņus ezeros ievazā putni — kaijas un gārņi. Cilvēkam tas nav kaitīgs, ja nebāž mutē, bet tādu zivi, kurai zarnas aptītas ar balto tārpu pārtikā lietot negribās, ja vien neesi pie bada. Pieredzējis makšķernieks sli­mu plaudi gan var uzreiz atpazīt — tas ir kaulains kā Holivudas aktrise. Kā pret lenteņiem cīnīties padoma nav arī mācītiem vīriem. Zivīm jau nevar iedot tableti, kā kaķiem pretcērmju līdzekli. Tomēr galīgi atmest ar roku brekšu copei Saukā nevajadzētu, jo tie ķeras labi — divnieki un par trijnieki nav nekāds lielais retums, un ne visi ir slimi, uzskata «Ezera Gra­vānu» saimnieks.
Otra lieta, par ko lauza galvas gan ezera apsaimniekotāji, gan makšķernieki, gan zinātnieki, ir noķerto līdaku mazais izmērs. Nav jau tā, ka ķertos tikai zemmēri, pieredzējuši copmaņi velk pat astoņnieces, tomēr pārsvarā uz āķa trāpās nelielas zaļsvārces.
— Līdakas 40 — 50 cm garumā ezerā iepriekšējos gados laistas regulāri. Tagad tām būtu jābūt jau krietnas trofejas izmērā, jo izdzīvošana tādām ir ap 90 %. Kur viņas ir, ka neķeras? — neziņā ir J. Lūsis. — Man pašam lielākā ir 4 kg, sievai — 5. Īsti par trofejām tās nenosauksi, un bieži arī citiem tādas negadās. BIOR šogad par saviem līdzekļiem ielaidīs iezīmētas līdakas. Mak­šķerniekiem par tādām būs jāziņo, lai zinātnieki varētu pētīt, kā tās barojas un attīstās. Varbūt tad kaut kāda skaidrība radīsies. Daudzas zivis dzīvo plašajā meldrājā, iespējams tur arī tās lielās līdakas sēž. Kad aizpagājušā pavasarī ledus meldrus nogrieza, vīri tur smukus lomus dabūja.

Licencētā makšķerēšana nākusi par labu ne tikai ezeram

— Licencēto makšķerēšanu ieviesām 2004. gadā, un tā bija biedrības valdes priekšsēdētājas Gitas Kļa­viņas un mana ideja. Gri­bējām izbeigt tās nejēdzības, kas notika ezerā. Ziemās visi brauca virsū ar mašīnām — daždien pat 100 autiņi stāvēja uz ledus. Aiz makšķerniekiem palika milzīgas atkritumu kaudzes — pavasara talkās pielasījām līdz 50 — 60 maisu. Bez grēka jau nebija arī vietējie iedzīvotāji — gandrīz katrs, kam māja pie ezera, par pašsaprotamu lietu uzskatīja kādā tīkla ielikšanu. Sākumā vietējo pretestība bija liela, bet pamazām viņi sāka redzēt ieguvumus no licencētās makšķerēšanas ieviešanas. Lielais makšķernieku pieplūdums ļauj arī viņiem šo to nopelnīt iznomājot laivas, pārdodot lauku labumus un izīrējot naktsmājas. Savs labums arī veikalniekiem, krodziniekiem un viesu māju īpašniekiem, — stāsta Juris.
Vaicāts par viņa biznesu ezera krastā, Juris atsaka, ka ir pensionārs un mājiņu uzcēlis un vietu iekopis vairāk savam priekam un radu atpūtai. Arī 10 laivas pārsvarā domātas ģimenes locekļiem un draugiem, tomēr arī citi gribētāji pie viņa var tās sarunāt.
— Esmu ieinteresēts, lai makšķernieki aizbrauc ap­mierināti, lai viņi vēlāk atgrieztos, jo no tā iegūst gan biedrība, gan ezers, gan vietējie iedzīvotāji — rezumē kaislīgs makšķernieks un «Saukas dabas parka biedrības» valdes loceklis Juris Lūsis.

Licencētās makšķerēšanas nolikums un kontaktinformācija atrodama ŠEIT

Saukas ezers

Ezeri un upes

Saukas ezers

Raksts publicēts laikrakstā “Brīvā Daugava” 27. jūnijā