Radžu ūdenskrātuves saimnieks makšķerē citur

Jau gandrīz gadu Jēkabpils lielākās ūdenstilpes inspektors ir Aivars Druvenieks

DSC_0020

Pašam inspektoram savos pārraudzītajos ūde­ņos tā arī gada laikā nav iznācis āķi iemērkt. Viņam kā makšķerniekam to­mēr tuvāki Daugavas ūdeņi.

No policista par zivju sargu

Inspektoram nav sveša ne kārtības sargāšana (viņš ir bijušais policists), ne makšķerēšana. Vaicāts, kura no šīm nodarbēm viņu novedusi jaunajā amatā, Aivars bilst, ka ne viena, ne otra. Viņš ir orientēšanās sporta entuziasts un veterānu sa­censībās Jēkabpils komandas sastāvā Latvijas kausā ieguvis pat otro vietu — tātad sportistu aprindās pazīstams. Kā izdienas pensionāram viņam bijis daudz brīva laika, un Sporta centra vadība pagājušoziem paaicinājusi pārdot biļetes slēpošanas kalnā. Kad sniega sezona beigusies, atbrīvojusies arī inspektora vieta, jo amatu pametis iepriekšējais ūdenskrātuves uzraugs. Tā arī kļuvis par Radžu inspektoru.  

Makšķernieki ir dažādi

— Visvairāk ūdenskrātuvi iecienījuši makšķernieki pensionāri — nekur tālu nav jā­brauc, bet no Nameja vai Viestura ielas var atnākt kājām. Zinu trīs, kas nāk gandrīz katru dienu. Ir ga­dījumi, kad pensionāram nav naudas, par ko nopirkt licenci, bet makšķerēt gribas. Tādos gadījumos atļauju viņiem norēķināties, kad saņems pensiju, un parasti tā arī notiek. Jaunie ir ne­kaunīgāki — nerāda do­ku­mentus, draud ar tiesāšanos. Kad piedraudu ar protokola sastādīšanu, tad gan paklusām «notinas». Bez­kau­nīgi ir arī daži autovadītāji, kas, ignorējot aizlieguma zīmes, savas atvases pieved pie paša bērnu rotaļlaukuma, aizbildinoties, ka izkrauj kravu, — stāsta A. Dru­ve­nieks. Inspektora pienākumos ietilpst ne tikai licenču un makšķerēšanas karšu pārbaudīšana — licences jātirgo arī pašam, vasarā jāiznomā laivas, jācīnās ar malu­zvej­niekiem un jārūpējas par tīrību. Ar pēdējo visvairāk darba bijis pēc Jāņu svinībām. Par laimi, dome atsūtījusi talkā skolēnus, kas mēslus salasījuši. Copmaņi ar gadiem esot iemācīti, ka uz ledus neko atstāt nevar, bet viņi atkritumus sabāž sniegā saliņu krastos. Kad sniegs no­kūst, atklājas atstātie maisiņi, bundžas un tukšie kortelīši.

Ziemā vieglāk

DSC_0006Ziema inspektoram ir brīvāks laiks — apmeklētāju ūdenskrātuvē mazāk, un arī maluzvejnieki nav pārāk aktīvi. Tiklīdz ledus būs no malas atkusis, parādīsies tīkli, ku­rus iebrienot pamanās ielikt gar pašu ledus malu. Vasarā gan iznācis norauties — dienas garākas, atpūtnieku daudz, maluzvejnieki var darboties arī pa tumsu. Vis­vairāk tīklus liek Brodu pusē un aiz tā saucamā Ķīnas mūra — jo tālāk no inspektora namiņa, jo ma­luzvejnieki nekaunīgāki. Do­me do­mājot par vēl viena inspektora štata vietu, jo vienatnē izkontrolēt plašo ūdenskrātuvi nav pa spēkam. Vaicāts, kā viņš pārvietojas, kontrolējot karjeru, Ai­vars stāsta, ka vasarā ar laivu, velosipēdu vai PPK2, kas atšifrējas kā «paša personīgās kājas». Šoziem braucot ar kvadraciklu, jo sniega motocikls bez sniega nav lietojams. Inspektoram ir gatavībā arī slēpes, bet pēdējās dienās pārbaudēs pa ledu devies uz slidām. Daži makšķernieki uzreiz neesot noticējuši, ka slidotājs ir oficiāla amatpersona. Vēl Aivara rī­cībā ir peldošais kombinezons, kas ļauj pašam atrasties uz ūdenskrātuves bīstama ledus periodā.

Zivis ķeras

Līdaku galvaskausu kolekcija inspektora namiņā vēl no iepriekšējā uzrauda laikiem

Līdaku galvaskausu kolekcija inspektora namiņā vēl no iepriekšējā uzrauga laikiem

Protams, ka A. Druve­nieks zina arī par Radžos noķertajiem lomiem. Šoziem lielākā līdaka bijusi 7 kg svarā, bet lielāko raudu «noķērusi» tā pati zaļsvārce un paglabājusi savā vēderā. Tāds, lūk, duplets, gadījies veiksmīgajam makšķerniekam! Īstajiem Radžu copmaņiem ir savas iebarotas vietas, parasti starp saliņām vai to līčos. Tur tad arī varot kaut ko noķert. Spiningotāju lomos līdakas gadās retāk, tās labāk ķeras ziemā uz ūdām. Breksēnus, raudas vai kādu līni gan varot izvilināt arī vasarā. Pašam inspektoram savos pārraudzītajos ūde­ņos tā arī gada laikā nav iznācis āķi iemērkt. Viņam kā makšķerniekam to­mēr tuvāki Daugavas ūdeņi. Tur kopā ar savu «copes skolotāju» Mihailu Devjatņikovu sev vien zināmās vietās Aivars uz dzīvās ēsmas ķer līdakas un samus. Nekādas trofejas, ar ko palielīties, gan ne­esot gadījušās.

Vēžošanai piekrišana nav liela

— Sākot ar pagājušo ga­du, Radžu ūdenskrātuvē at­ļauts nodarboties ar licencētu vēžošanu. Nevar teikt, ka interese par to bija ļoti lie­la — pārdotas 18 licences. Bija atbraukuši arī vēžošanas speciālisti no Rīgas. Pēc viņu teiktā, tāda lieluma eksemplārus, kādi te ķeras, varot noķert arī Daugavā netālu no galvaspilsētas. Tad jau redzēs, kā ar tiem vēžiem būs šogad. Kas par sugu te mīt, nevaru pateikt, jo vēl tos īsti nepazīstu, bet platspīļu vēži tie nav, — stāsta A. Druvenieks. Pagaidām karjerā nav atļauts lomā paturēt tur savulaik ielaistos baltos amūrus un platpieres. Vaicāts, kad to varēs darīt, Aivars atbild, ka, visticamāk, ne­kad, jo šīs sugas, kas pārtiek no ūdenszālēm, ielaistas, lai ūdenstilpe neaizaugtu. Sa­vulaik ielaistas arī stores. Par lieliem eksemplāriem, kas redzēti tīklos, stāstījuši zemūdens mednieki, bet kādam makšķerniekam uz āķa trāpījusies arī maza izmēra storīte. Vai lielās te būtu iznārstojušas — tas arī inspektoram ir liela mīkla.

Mītiem ir zināms pamats

Radžu dižakmens pirms karjera appludināšanas. Foto no dabasretumi.lv

Radžu dižakmens pirms karjera appludināšanas. Foto no dabasretumi.lv

Par katru ezeru latviešiem ir kāda teika, arī par Radžu ūdenskrātuvi, lai arī tā nav dabīgas izcelsmes. Runā, ka, karjeram applūstot, zem ūdens esot palicis krāns, stāsta arī par ēkām un betona stabiem, ap kuriem līdakas aptin un pārrauj makšķer­auklas. Aivars par to iesaka interesēties pie nirējiem. Starp citu, to arī izdarījām, un labākais ūdenskrātuves pazinējs Anatolijs Fjo­dorovs pastāstīja, ka nekāda krāna gan zem ūdens nav. Ir trīs betona stabi, kuru gali pie zema ūdens līmeņa atrodas apmēram pusmetru līdz virsmai. Tie ir tā sauktajā «Brīnumu laukā» pretī peld­vietai. Uz grunts ir arī dažas no­lauztas stabu pamatnes, dzelzsbetona siju gabali un metāla caurules.

Noteikumi jāievēro

Vēlreiz atgriežoties pie licencētās makšķerēšanas, Radžu copmaņu pieskatītājs atgādina — noteikumi ir, lai tos ievērotu, tādēļ pēc licences derīguma termiņa beigām tās otra puse, kur tiek uzskaitīti lomi, jāaizpilda un jāatdod viņam vai jāiemet kastītē pie inspektora namiņa pludmalē. Cik nu kurš precīzi tos lomus uzskaita, lai paliek uz pašu copmaņu sirdsapziņas… Un vēl — gada licenču īpašniekiem jāatceras, ka līdzīgi kā makšķernieka gada karte tā ir derīga līdz 31. decembrim, nevis 365 dienas kopš iegādes brīža.

D. Gagunova un A. Druvenieka personīgā arhīva foto

Uzziņai: Radžu ūdenskrātuve radusies 1987. gadā, applūstot agrākajam dolomīta karjeram. Pirms Otrā pasaules kara te bijušas ganības, bet kara laikā un pēc tā — lidlauks. Karjera izstrādāšana sākusies 60. gadu vidū. Platība — 158 ha, salas — 8, lielākais dziļums — 10 m. Licencēto makšķerēšanu organizē Jēkabpils Sporta centrs. Dienas licences cena — 1,42 EUR, gada licences cena — 42,69 EUR (pensionāriem un invalīdiem — 7,11 EUR). Vēžošanas dienas licence — 4,27 EUR + 0,71 EUR par katru krītiņu.

Advertisements

About Juris Šteinbergs

Makšķernieks, maketētājs, mājas lapas administrators, IT pusspeciālists, grafomāns
Šis ieraksts tika publicēts Apraksts, ezeri, Inspektori, Zivju aizsardzība ar birkām , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.