Uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par trim rukšiem, karpām un vilku

 

Šis nelāgais notikums, kas bēdīgi beidzās trim vīriem (sauksim viņus par Jāni, Pēteri un Ivanu, lai gan, jāatzīst, ka vārdi, izpildot Eiropas regulas, stipri mainīti), norisinājās pie pazīstamā Purva ezera (nosaukums mainīts, bet ne pārāk).

Tur četras dienas dīvaini cilvēki, sacenšoties vienam ar otru, bija bez mitas bagātīgi barojuši ezerā mītošās karpas, ķēruši tās, bučojuši un laiduši atpakaļ ūdenī. Beigās lielākie bučotāji pat saņēma medaļas. Viss šīs izdarības vēroja trīs rukši, kas tai brīdī nemaz vēl nebija rukši, bet gan pavecāki onkas, kas iztiek no valsts maksātā pabalsta, jeb, citiem vārdiem, — pensijas. Jānis, Pēteris un Vaņa ar pīpi uz jumta jeb ar makšķeri pie ezera nebija pirmo reizi. Šiem pat bija tās jocīgās un nebūt ne lētās licences, kas jāpērk, lai vispār varētu iemest savu badapātagu tai peļķē. Daždien bija ķēries ne pa jokam — pietika gan pašu ģimeni ko pabarot, gan kādu zvīņaino varēja uzsita gaisā arī kaimiņienēm. Šīs kādus kapeiku atmeta, un to, savukārt, varēja pārvērst glītās divniecēs. Ne jau karpās, bet «valterīšos»! Bet todien, vērojot dīvainīšu izdarības ezera krastā, trīs vīreļiem radās plāns — sagaidīt, kad jocīgās sacensības beigsies, pašiem iesēsties piebarotajā vietā un saķert zivis tik daudz, lai bizness ar kaimiņienēm paceltos vēl nebijušos augstumos.

Vēl karpu bučotāji nebija satinuši savas makšķeres, kā trīs vīreļi jau bija klāt un dīdījās ap noskatīto vietu. Īslaicīgus šermuļus šiem uzdzina turpat tuvumā esošais ezera inspektors Ilvars (vārds nedaudz mainīts). Trijotne jokojās un trieca blēņas gan ar copmaņiem, kas jau taisījās prom, gan ar zivju sargu, bet klusībā pie sevis štukojot, ka nez vai nu šis, četras dienas gar krastu noskraidījies, sabučotās zivis sverot, nāks vēl kādu reizi te ko baudīt. Un tad jau vīreļiem būs brīvas rokas — varēs katrs ne tikai atļautās trīs karpas paturēt, bet vēl pa kluso arī daudz vairāk… Ui, ja viņi būtu zinājuši, kas tobrīd prātā bija zivju sargam Ilvaram! Zvērīgs un necilvēcīgs plāns! Viņam jau no paša sākuma trijotne īpašu uzticību neviesa, tādēļ tika izperināta ļauna doma — kad zivis bučotāji būs saņēmuši medaļas un izvadīti uz mājām, atgriezties un uzmest aci, ko šie trīs te dara.

Kad Jānis, Pēteris un Ivans krastā bija palikuši vieni, viņi ķērās pie operācijas «i» pirmās daļas izpildes — atļauto trīs karpu noķeršanas. Uzdevums tika izpildīts ar mērkaķa ātrumu, jo zivis, četras dienas veksējušas iekšā dārgās boilas, bija tā noilgojušās pēc dienišķās kukurūzas, ka rija to lielā ātrumā, tikpat ātri pārceļojot uz copmaņu kulēm. Kad normu visi bija saķēruši, pēc likuma karpu ķeršanai bija jāmet miers, bet trijotne ne jau tāpēc te bija, lai ievērotu likumus, bet gan lai izpildītu operācijas otro daļu – saliktu visus punktus uz «i», vai, citiem vārdiem sakot, pieķertu karpas ja ne visam atlikušajam mūžam, tad vismaz kādam mēnesim.

Arī plāna otrā daļa pildījās nevainojami. Karpas turpināja ķerties. Katru izvilkto vīreļi veikli atbrīvoja no šīs zemes mokām un, stiepjot paslēpt krūmos, apmierināti ņurdēja. Ar katru izvilkto zivi ņurdēšana arvien vairāk sāka līdzināties rukšķēšanai. Jo dziļāk zivīm bagātais Purva ezers trijotni vilka iekšā likumu pārkāpumu purvā, jo vairāk tie līdzinājās pasakas «Trīs sivēntiņi un vilks» varoņiem, jo vairāk zivju no ūdens pārceļoja uz krūmiem, jo rukšķēšana kļuva līksmāka un skaļāka. Bet atbilstoši pasakas dramaturģijai, agru vai vēlu ir jāparādās arī vilkam. Tas tad nu arī ar skaļu rēcienu leca ārā no krūmiem, kur jau labu laiku bija sēdējis un rukšu izdarības vērojis. Godīgi sakot, tas nemaz nebija vilks, bet gan jau agrāk pieminētais inspektors Ilvars, un tikai cūciskie makšķernieki ar savām sivēnu ačelēm viņu redzēja kā plēsoņu un cepeša kārotāju. Turpmākie notikumi gan īsti pasakas sižetā neiederas, jo nebija ne pakaļdzīšanās, ne laimīgas izglābšanās. Sivēntiņiem tika sastādīts protokols par licencētās makšķerēšanas noteikumu neievērošanu, nācās šķirties arī no dārgajām licencēm, un trijotne, piekodināta nekad te vairs nerādīties, ar negodu no ezera aizraidīti.

Kopš aprakstītajiem notikumiem nu jau daudz ūdens Purva ezerā ietecējis. Sivēni atguvuši savu iepriekšējo izskatu, sods arī jau samaksāts, bet, pārspriežot tās dienas notikumus, Jānim, Pēterim un Ivanam vēl pa reizei izlaužas žēls «ruk, ruk!».

P.S. Pārāk maz presē un sociālajos tīklos nonāk informācijas par zivju sargu ikdienas cīņu ar maluzvejniekiem. Dažiem, mazāk zinošajiem, pat varbūt liekas, ka tāda vispār nenotiek. Lai kliedētu šādu maldīgu uzskatu, tapa šī panaivā moralizējošā pasaciņa. Tajā aprakstītie notikumi risinājās pie Krustpils novada Baļotes ezera, kurš tiek rūpīgi uzraudzīts, par ko var lasīt šī bloga iepriekšējos rakstos.

Advertisements

About Juris Šteinbergs

Makšķernieks, maketētājs, mājas lapas administrators, IT pusspeciālists, grafomāns
Šis ieraksts tika publicēts karpas, Zivju aizsardzība ar birkām , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.