Viens no simta

jr

Saruna Baļotes ezera krastā ar sēlpilieti Juri Rinču, karpu makšķerēšanas sporta komandas “Aigars & Juris” dalībnieku

Karpu makšķerēšana, ņemot vērā šīs zivs kulinārās īpašības ir samērā populāra nodarbe. Jēkabpils apkārtnē tā it sevišķi augstu vilni sit, kopš Krustpils novads Baļotes ezera apsaimniekošanā ir licis uzsvaru uz šo zivi. Šogad te ir notikuši jau divi Latvijas čempionāta posmi karpu makšķerēšanā. Tomēr karpu makšķerēšana kā sporta veids no ikdienas šo zivju copes atšķiras vēl vairāk nekā rauda no līdakas – tā prasa daudz vairāk laika, naudas un, galvenais, zināšanas un meistarību. Vienīgais mūspuses pārstāvis šajos mačos bija sēlpilietis Juris Rinčs no komandas «Aigars & Juris», ar kuru arī sarunājāmies ezera krastā, gaidot, kad pieķersies kārtējā zivs.

– Vai jau sen piedalāties karpu makšķerēšanas sacensībās?

– Ar karpu makšķerēšanu nodarbojos kādus desmit gadus, bet pēdējos piecos esmu nopietni pievērsies tai kā sporta veidam. Tas saistīts ar to, ka pirms pieciem gadiem kopā ar Aigaru Kozlovu izveidojām savu komandu un sākām nopietni piedalīties sacensībās. Trešais komandas da­lībnieks ir Aigara dēls Dāvis, kuram ir 15 gadi. Pārsvarā piedalāmies tā saucamajās komercsacensībās – «Ēs­mas kausā», amatieru līgā. Uz­skatījām, ka Latvijas čempionāts ir tāda kā augstākā līga, un tajā iekšā līdz šim nelīdām. Izkapājāmies pa amatieru līgu, bet pagājušajā gadā paņēmām nelielu pauzīti un kopīgi izbraucām tikai trenēties. Šogad nolēmām izmēģināt spēkus čem­pionātā.

– Kādi komandai līdz šim ir lielākie sasniegumi?

– Līdz šim ir gājis ļoti labi. Pa četriem aktīvajiem gadiem esam startējuši 13 sacensībās un mums ir 11 kausi: četri par pirmo vietu, četri – par otru un trīs – par trešo. Sezonā piedalāmies vidēji trīs sacensībās jeb «gonkās». Lielākais panākums ir uzvara Piecu nāciju kausā Lietuvā, kur piedalījās komandas no Krievijas, Polijas un Baltijas valstīm. Beidzamās sacensībās, kurās uzvarējām, bija «Copes pasaules» kauss. Tas ir bijis laimīgs gadījums, kas mani savedis kopā ar Aigaru.

– Jūsu pārinieks ir no Bauskas. Vai tad tuvāk nevienu nevarēja atrast?

– Pa šiem gadiem, braukājot pa sacensībām, nevienu no bijušā Jēkabpils rajona neesmu saticis. Kopumā Latvijā ir tikai nedaudz vairāk par 100 cilvēkiem, kas nodarbojas ar karpu makšķerēšanu kā sporta veidu.

– Ar kādu citu makšķerēšanas veidu arī nodarbojaties?

– Ziemā šad tad pasēžu uz ledus. Pāris gadus trijatā esam iesākuši braukt uz Saukas ezeru brekšus ķert. Bet savulaik, protams, esmu visu izmēģinājis – gan pludiņu, gan karūsu copi, gan makšķerēšanu no laivas. Neskatos uz ikdienas copmaņiem no augšas, jo ir labi, ja cilvēks kustas, no­darbojas ar savu hobiju, vienalga, vai tā būtu pludiņmakšķerēšana, ķeršana ar fīderi vai kāda cita aktivitāte. Šad tad pasēžu arī uz pličiem vai brekšiem Daugavā, bet vasara jau mums ir īsa, laika tam īsti nepietiek. Četras «gonkas» sezonā, ja sacensības ilgst četras dienas, nozīmē 16 dienas pie ūdeņiem. Ja vēl trīs reizes aizbraucam uz treniņiem, tas ir gandrīz tikpat. Iznāk, ka veselu mēnesi vasarā pavadām pie ezeriem vai karpu dīķiem. Latvijas čempionātā sacenšamies 72 stundas, bet ir arī tādi mači, kuros zivis ķer piecas diennaktis. Lai tādu laiku izturētu dzīvi teltī un vēl ķertu zivis, vajag arī zināmu fizisku rūdījumu.

– Kā izdodas savienot darbu ar dalību sacensībās?

– Strādāju agrofirmā «Turība». 14 gadus vadu cū­ku kompleksu. Agrāk tas saucās SIA «Sēļi». Braucot uz Zvejnieklīci, fermas var redzēt ceļa malā. Atvaļi­nājuma tradicionālā izpratnē man nav. Ņemu pāris dienas uz vienām sacensībām, otrām, un tā tas atvaļinājums savācas.

– Kā tas tā nākas: atnāk uz ezeru vietējais večuks, uzliek uz āķa kukurūzu un bez lielas piepūles tās pāris karpiņas noķer, bet jūs, sportisti, ar visām boilām, piebarošanu, superkātiem pirmās 12 stundas paliekat tukšā?

– Sektori ir izvietoti apkārt pa perimetru. Kad sākas mači, ūdenī lido barība, tiek iemestas makšķeres, un zivij rodas stress. Kad tas pāriet, karpas sāk ķerties. Pagājušajos mačos te uzvarētāji izvilka vairāk nekā 100 kg zivju. Nezin vai kāds vietējais makšķernieks to spēj.

– Karpinieki-sportisti ar attieksmi pret zivīm, to uzglabāšanu, atlaišanu, saudzīgo attieksmi ir augstākā līmenī, salīdzinot ar parasto makšķernieku.

– Par principu «ķer un atlaid» varētu daudz runāt. Vienā dienā tā domāšana nemainās, pie tās nonāk pamazām. Es zivi, ko noķeru sacensībās vai treniņos, neuzskatu par ēdienu. Nevienu brīdi neienāk prātā, ka to varētu vest mājās. Ēšanai man pie mājas ir gastronoms – dīķis ar 2–3 kg smagām zivīm, kuras, kad iegribas, uzcepu vai izžāvēju.

– Ar ko vēl karpu ķērāji-sportisti atšķiras no parastajiem makšķerniekiem?

– Mēs braucam talkot uz copes vietām. Pēc sacensībām vai treniņiem vietu, kurā makšķerējām, atstājam tādu pašu kā pirms tam – nevienu papīrīti vai izsmēķi pēc mums neatradīsiet. Mēs tā esam audzināti. Baļotes ezers ir publiska ūdenstilpe, bet pārsvarā karpu ķeršana noris privātos dīķos. Tur noteikumi ir ļoti stingri. Ir pat tādas prestižas vietas, kur bez divu cilvēku galvojuma nemaz nevar tikt iekšā. Jābūt zivju gultai, matračiem. Nedod dievs, tur karpu nolikt zālē vai, vēl trakāk – izmest no rokām. Īpašnieki tur rūpīgi gadus 10–15 tos zivju resursus ir attīstījuši, tādēļ arī tādi bargi noteikumi.

– Kāda ir lielākā zivs, ko esat izvilcis?

– Man lielākā ir Lietuvā Tauraģē noķertā 18,5 kg karpa. Tajā reizē arī komandai bija labākais sasniegums, kuru diezin vai tuvākajā laikā pārsniegsim – četrās diennaktīs izvilkām 35 karpas ar kopīgo svaru 405 kg. Vidējais zivs svars bija 11,62 kg. Lietuvā karpu dīķu ir vairāk, jo tie, padomju laikiem beidzoties, netika izpostīti. Arī dabīgi karpu ezeri viņiem ir trīs. Kaimiņi vairāk orientējas uz trofejām. Mums tikai Vallē ir līdzīgi. Latvijā lielāko 14 kg karpu esmu pacēlis tieši tur. Upesciemā, kur notiks Lat­vijas čempionāta trešais posms, trofeju nav.

– Pagājušajā gadā pirmajos mačos Baļotē ķērās gan septiņnieces, gan as­toņnieces, pat pāris deviņnieces. Kur tās lielās šogad ir palikušas?

– Var jau būt, ka kāda ir arī noķerta un aiznesta mājās, tomēr vairāk sliecos domāt, ka tās kļuvušas uzmanīgākas. Vienreiz trāpījusies uz āķa, karpa kādu laiku neķersies.

– Tomēr katrs grib noķert lielo zivi. Vai nav tāda kā vilšanās, ka Baļotē jāķer pārsvarā 2–3 kg lielas?

– Izvilkt jāprot gan 1,5 kg smaga, gan padsmitniece. Pie tam arī pasaules čempionātos pārsvarā velk nelielas zivis. Dažiem liekas, ka dīķos saķert ir viegli. Nu aizbrauciet uz to pašu Valli, un redzēsiet, kā tas ir! Tur to zivju blīvums nav nemaz tik liels. Es nesen divas diennaktis tur nosēdēju – pirmajā dienā izvilku astoņas karpas, bet otrajā pat signalizatora pīkstienu ne­dzirdēju.

– Karpu dīķus gan Lietuvā, gan Latvijā apsaimnieko privātīpašnieki, bet Baļotes ezeru – pašvaldība. Vai uzskatāt, ka šādam apsaimniekošanas modelim ir perspektīvas?

– Viss atkarīgs no tā, kādi cilvēki būs pašvaldības priekšgalā. Ja tie būs ieinteresēti attīstīt ezeru un uzņemties papildu rūpes, tad arī šāds modelis var būt veiksmīgs.

20180518_094131(0)

J. Rinčs atzīst, ka karpu ķeršanai dabīgā ūdenskrātuvē ir sava specifika un Baļotes ezeru atkost vēl īsti nav izdevies. Piedalīšanās Latvijas čempionātā, viņaprāt, ir liels izaicinājums, jo ne jau katru dienu ezera pretējā krastā sēž pasaules čempionāta bronzas medaļu ieguvēji.

 

Raksts publicēts laikrakstā Brīvā Daugava 2018. gada 13. jūlija numurā

About Juris Šteinbergs

Makšķernieks, maketētājs, mājas lapas administrators, IT pusspeciālists, grafomāns
Šis ieraksts tika publicēts Apraksts, C&R, karpas, Sacensības ar birkām , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.