Vislabāk ķeras pretējā krastā

Visvairāk jautājumu copes ekspertiem un grāmatas autoriem (no kreisās otrajā rindā) – Valdim Aleksandrovam, Fēliksam Klagišam un Raivo Skrastiņam – bija klātesošajām dāmām: kā ģērbties uz ziemas copi, kā atpazīt zivis, kāpēc zvejnieki brauc uz Peipusu, un ko darīt, ja inspektors grib atņemt lielo mūža lomu. Vēl pāris tādu stāstu vakaru, un mums būs jaunas makšķernieces!

Lai nedaudz atšķaidītu makšķerēšanas sacensību aprakstu plūsmu, ievietoju šeit nelielu rakstiņu par Jēkabpils copmaņu tikšanos ne pie ūdeņiem vai uz ledus, bet mazliet citādos apstākļos. 

Jē­kabpils pilsētas bibliotēka un suši bārs «Sakura» aicināja copmaņus un tos, kuri par tādiem vēlas kļūt, uz pasākumu «…uz āķa». Tajā interesenti tikās ar dažiem no 2017. gadā izdotās grāmatas «Labā­kās makšķerēšanas vietas Latvijā» autoriem, kā arī uzklausīja un paši varēja padalīties ar mazāk vai vairāk ticamiem makšķernieku stāstiem.

Ar ko gan šī grāmata varētu ieinteresēt Jēkabpils apkārtnes makšķerniekus? Pirmkārt, jau ar to, ka viens no tās autoriem ir jēkabpilietis, žurnālists Valdis Alek­sandrovs, kas raksta žurnālam «MMD». Viņš arī bija šīs tikšanās iniciators un vakara vadītājs. Un, otrkārt, citu copes vietu starpā tajā aprakstīti arī mums tuvi ūdeņi – Radžu ūdenskrātuve, Daugava, Saukas, Lobes un Kāla ezers. Grā­matā aprakstītas ne tikai zivju ķeršanas īpatnības katrā no ūdenstilpēm, bet minētas arī citas atpūtas iespējas un pat zivju pagatavošanas receptes. – Grāmatas sastādītājs Aldis Sāvičs man piezvanīja un piedāvāja uzrakstīt par Daugavas posmu no Līvā­niem līdz Jēkabpilij. Es, protams, piekritu, lai gan par zivju ķeršanu šajā posmā praktiski neko nezināju. Man ļoti palīdzēja Jēkabpils makšķernieki – Boriss Spas­kovs, Jurijs Ņikandrovs un Armands Ie­vītis, kuri padalījās ar savām zināšanām. Otru copes vie­tu, par ku­ru man rakstīt, varēju izvēlēties pats, un es izvēlējos Radžu ūdenskrātuvi. Jēkabpilī dzīvoju desmit gadus un Radžos sāku makšķerēt, kad tur vēl nebija licencētā makšķerēšana. Man patīk, kā Jēkabpils Sporta centrs šo karjeru apsaimnieko, kā tur viss ir sakārtots. No sporta centra saņēmu arī dažāda veida atbalstu, lai apraksts izdotos, – pastāstīja Valdis Alek­­­sandrovs.

Savs sakāmais par šo grāmatu un vispār lasīšanu bija arī citam autoram Fēlik­sam Klagišam: – Iesaku palasīt šo grāmatu uzmanīgi. Kaut ko sev derīgu tur atradīs ikviens makšķernieks. Diem­žēl latviešu copmaņi nav lieli lasītāji. Esmu sarakstījis grāmatu par bušu ķeršanu jūrā «Bute nāk!». Aizbraucu uz jūru un redzu, ka makšķernieki ķer nepareizi, viņiem neveicas. Prasu – esat tādu grāmatu redzējuši? Esot pašķirstījuši. Nu, re, būtu izlasījuši, zinātu, kā butes jāķer!

Savukārt copes lietpratējs, aprakstu autors, copes kalendāru sastādītājs un makšķerlietu tirgotājs Raivo Skrastiņš dalījās ar sa­viem vērojumiem par makšķernieku iepirkšanās ieradumiem: – Mūsdienās liela daļa makšķernieku, it sevišķi jaunie, ir pasisti uz brendiem. Noskatās reklāmas raidījumu un nā­kamajā dienā ir klāt bodē. Vienalga, cik tas maksā, bet dod to, ko rādīja raidījumā. Veca­jiem vīriem viss jau no copes lietām ir, un viņi šajā ziņā ir apdomīgāki. Tas uzskats, ka, piemēram, līdakai visu laiku vajag jaunus mānekļus, jo tā vecos atpazīst un uz tiem neķeras, arī, visticamāk, ir reklāmas triks.

Šai sakarā savs stāsts bija copes lielmeistaram Borisam Spaskovam: – Pirms 20 gadiem modē bija tādi mānekļi ar gaismas diodēm, kas arī pīkstēja. Mak­sāja ap 40 latiem. Aizbrau­cām viena kompānija ķert līdakas Lubānā. Vakarā ejot gar krastu, atradām vienu šādu «brīnumu». Viens no mūsu kompānijas teicās tagad ķert tikai ar to. Nākamajās dienās katrs tikām pie 7–10 līdakām, bet uz brīnummānekļa nekas neķērās. Arī nākamajā dienā – nulle. Trešajā dienā tas makšķernieks izmeta to mānekli, lai atrod cits un mokās tālāk.

R. Skrastiņš arī minēja, ka sastādot copes kalendārus. Esot ar 70% precizitāti. Makšķernieki gan pasmējās, ka katrā izdevumā tie esot savādāki un kuram tad īsti ticēt. – Pirms gadiem 30 nekādu copes kalendāru nebija, bet zivis ķērās katru dienu, vismaz man. Vai toreiz bija vairāk zivju vai mazāk makšķernieku, nezinu, bet es bez zivs mājās nenācu, – tā B. Spaskovs.

Vairāki stāsti bija par makšķerniekiem un inspektoriem. V. Aleksandrovs atcerējās, kā savulaik Radžu inspektors Aivars Druvenieks viņam piedevis izvilktu mazizmēra līnīti. Žēlastību savukārt neesot ko gaidīt no igauņu inspektoriem. Reiz 90. gados ar autobusu braukuši uz Pērnavas līci asaros. Licenci, protams, nav pirkuši. Nākot nost no ledus, gar visu krasta līniju bijuši igauņu inspektori un policisti un visus «ņēmuši pie dziesmas». Izsprucis vien kāda Rīgas restorāna šefpavārs, Bahamu salu iedzimtais, kura ādas krāsa bijusi stipri tumša, lai neteiktu melna. Lēnie igauņi laikam nekādi nav aptvēruši, kas tas par jocīgu cilvēku.

– Par Peipusu – tā ir liela kopā būšana, kopīgs brauciens autobusā, nebeidzami makšķernieku stāsti. Dažs pa ceļam sagurst tā, ka citiem viņš jāizceļ no autobusa. Daudzi brauc ne tikai zivis atvilkties, bet arī no ģimenes un ikdienas raizēm atpūsties. Zivis tur ir tāpēc, ka ir lielāka kārtība. Tās jau ir arī pie mums. Kārtība varbūt mazāka, bet pamazām jau viss mainās, – tā R. Skrastiņš.

Stāstu kamols tika ritināts labu laiku, līdz izkristalizējās svarīga un pilnīgi novatoriska  atziņa – vislabāk zivis ķērās vakar un ķersies rīt uz ēs­mas, kas nav paņemta līdzi, un vienmēr pretējā krastā.

About Juris Šteinbergs

Makšķernieks, maketētājs, mājas lapas administrators, IT pusspeciālists, grafomāns
Šis ieraksts tika publicēts Apraksts ar birkām , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.