Ar laivu no Trepes līdz Rīgai

lorelaja

Visiem iesaku grāmatu “Atmiņu Daugava”. To skatoties, raudiens nāk cik skaistas vietas savulaik izpostītas (appludinātas).

Garajos ziemas  vakaros, rokoties par digitalizētajiem “Mednieka un Makšķernieka” numuriem, atradu, manuprāt, interesantu gabaliņu par braucienu ar laivu no Trepes, kas atrodas  apmēram pusceļā starp Krustpili un Līvāniem,  līdz Rīgai.  Protams, ka tas ir arī stāsts par makšķerēšanu, bet ne tikai.  Apraksts, kura autors ir kāds Ed. Zariņš, publicēts 1940. gada numuros, bet ceļojums laikam risinājies agrāk, jo Ķeguma HES stāstā vēl nav pabeigts. 

Līgodama upe nesa…
(Daugava)

Nevērīgi noņemu klausuli, kad kādā vasaras dienā atskan tālruņa spalgais zvans. ”Hallo! Vai vari dabūt kādu nedēļu atvaļinājumu?” – dzirdu jautrā un enerģiskā drauga makšķernieka L. balsi. Jautājums par atvaļinājuma iespējamību varēja nozīmēt tikai ko ļoti interesantu. “Varu! Bet lūdzu tuvākus paskaidrojumus, kādēļ tas vajadzīgs?” “Nu tad atnāc, un parunāsim par kopēju ceļojumu saliekamā gumijas laiviņā.” Ar lielu interesi un, jāatzīstas, ar skaudību, esmu lasījis aprakstus par laivās veiktiem ceļojumiem mūsu dzimtenes pasakaini jaukos ūdeņos, un tagad mīļais L. uzaicināja mani pašu tādā piedalīties!

Pusstundu vēlāk jau biju pie viņa. Degunus kopā sabāzuši, pētījam Latvijas karti. Kuru upi lai izvēlamies pirmām ceļojumam? Daugava, Gauja, Venta, Salaca – visas aicināt aicināja, katra solīdama jaukus redzējumus un, no makšķernieku viedokļa, interesantus pārdzīvojumus. Pēc ilgas spriešanas izšķīrāmies par dižupi – Daugavu. Krievus, vācus, leišus, igauņus, plostniekus un strūdziniekus viņa šūpojusi, lai tad pašūpo arī mūs! Par brauciena izejas punktu izvēlējāmies Trepes muižu, jo no šejienes sākas Daugavas lielākais kritums.

“Neko bez ēdamām lietām un spininga līdzi neņem, par pārējo es parūpēšos; satikšanās rīt, stacija!” šķiroties piekodināja L. Nākamās dienas pievakare Daugavpils vilciens jau nesa mūs pretim dēkainam pasākumam. “Skrīveri! .. Pļaviņās! .. Krustpils!” — vienu aiz otras konduktors nosauc garām slīdošās – stacijas. Beidzot: “Trepe!” Mazā rīta krēsliņa izkāpjam uz piestātnes platformas. No bagāžas vagona jau izkrautas vairākas mana ceļa biedra somas. Tanīs, kā viņš paskaidro, esot laiva ar piederumiem, telts un viss cits, kas vajadzīgs ceļojumam. Neuzticīgi raugos uz somam. Tās nemaz nav tik lielas, lai viņas varētu atrasties visas uzskaitītas lietas. Kaut kur, sirds dziļumos, sakustas mazs šaubu velniņš un klusu čukst: “Padomā, vēl labi padoma, pirms nav par vēlu!” Daudz klausīties uzbāzīga šaubu gariņa čukstošā balsī nav laika, jo L. jau noskaidrojis, ka līdz Daugavai esot turpat vesels kilometrs, un sarunājis kādu dīkā stāvošu puisi somu aiznešanai līdz Daugavai.

“Kungi laikam atbraukuši uz šejieni spiningot?” – redzot mūsu rokas saliktos spiningu kātus, prasa nesējs. Kad pasakām, ka brauksim pa Daugavu līdz pašai Rīgai un ķersim zivis tikai, cik vajadzīgs pašu iztikai, viņš apjautājās, kur tad esot laiva. Grūti nākas iestāstīt, ka tā patlaban viņam uz muguras. Tad nesējs sāk runāt par lielām zivīm – līdakām un samiem, kas ķertas tepat Trepes stacijas tuvuma. Pēc viņa nostāstiem zivju te esot Dieva svētība – jāprotot tikai noķert. Redzot, ka stāsti mūs valdzina, nesējs paliek daiļrunīgāks. Mazākas zivis par 10 -15 kg līdakām un 20 – 30 kg smagiem samiem nemaz vairs netiek pieminētas. Lielie ūdens nezvēri te esot rāvuši resnākās auklas un lauzuši vislielākos makšķeru un vizuļu āķus. “Vai tik jūs pats arī neesat makšķernieks?” – prasu stāstītājam. “Kā tad nu citādi!”

Stāsta ticamībai vairs nevajaga labāka pierādījuma. Redzu, ka ari L. sejā pavīd saprotošs smīns. Patīkamās sarunās nelielais attālums līdz Daugavai noiets. Krasts akmeņiem klāts, ar tiem pilna arī Daugavas gultne. Šļakatas un putas mezdams, pār tiem plūst upes ūdens, kuru nemaz nevar salīdzināt ar rāmo plūdumu Rīgas tuvumā. Neesmu vēl redzējis, kāda īsti izskatās laiva, kurā mums jāpārpeld Daugavas krāces. Kopā ar nesēju, kuram tāda pat ziņkārība, sākam attaisīt somas. No tām nāk ārā dažādi tievi kociņi, plāni dēlīši, gumijas uzpūšamie spilventiņi, airi, stūre, buras un vispēdīgi garš, sudrabpelēks gumijas apvalks, kura vienā galā izlasu lepnu uzrakstu „Stagars”. Vai no visa tā varēs iztaisīt kaut ko līdzīgu laivai? Atkal mazais šaubu gariņš, kura klātbūtni pamanīju jau stacijā, sāk kaut ko čukstoši stāstīt. Negribu dzirdēt viņa balsi, bet, pret savu gribu, uztveru vārdus: “Traks, kas traks!” To jau es pats arī jūtu, ka īsti skaidrā prātā neesmu, bet Rubikons ir pāriets, un atkāpšanās vairs nav. Sekojot L. norādījumiem, palīdzu kabināt visus šos kociņus un dēlīšus kopā, līdz, beigās, gatavs kaut kas līdzīgs laivas skeletam. To iebāžam sudrabpelēkā pārvalkā, un nu mūsu priekšā guļ “Stagars” savā īstā izskatā. Lai sēdēšana būtu ērtāka un mīkstāka, piepūstos gumijas spilvenus vēl pārklājam ar līdzpaņemtām segām. Pārējie piederumi: mugursomas, katliņš, panna, cirvis un telts piederumi novietojas laivas galos, bet buras un spiningus piestiprinām pieejamā vietā – laivas virspusē. Iebīdām laivu ūdenī. Pametu vēl skatu uz Daugavu, salīdzinādams viņas lielumu ar mūsu “Stagaru”, tad, kā jokodamies, saku savam ceļa biedram:”Vai nebūtu labāk, ja tu brauktu viens pats, bet es skrietu līdzi pa krastu?”

Ja mīļais L. zinātu, ka šinī jautājumā slēpjas laba dala patiesas gribas,varbūt viņš manam priekšlikumam aiz līdzcietības arī piekristu, bet viņš to nezina, un tagad seko rīkojums: “ Iesēsties!”  Vēl pametu žēlu skatu uz krastu un ieņemu norādīto vietu laivas priekšgalā. Aizmugurē novietojas “Stagara” kapteinis. Izmēģinājis, kā darbojas kāju stūre, viņš dod pēdējos norādījumus: “Nešķobīties, negrozīties, airēt vienmērīgi un rakstā, bet ja paliek slikta dūša — liekties pār malu!” Tad ar cēlu žestu man tiek pasniegts divgalīgs airis. Ar to esmu iecelts par “Stagara” vienīgo nekvalificēto komandas locekli. Tad, rīta saules staru apspīdēts, “Stagars” ieslīd Daugavas straumē.

Pretēji maniem ļauniem paredzējumiem, viņš nemaz nedomā ienirt, bet gulbja cēlumā peld pa ūdens virsu. Mazākam stūres pagriezienam vai aira vilcienam laiviņa seko bez niķošanās. Ar apspiestu satraukumu sekoju visām viņas kustībām. Tās paklausība un braša turēšanas ūdens virspuse man šķiet tikai tāda maza kara viltība. Kad mani ļaunie paredzējumi vienmēr vēl nepiepildās – pamazām rodas ticība “Stagara” patiesai godprātībai, un es prasu tā kapteinim, kādēļ viņš šo lepno kuģi nokristījis vārdā, kas var mest tumšu aizdomu ēnu uz viņa reputāciju. Tad jau daudz piemērotāks būtu “Gulbis”, “Mercene” vai vienkārši “Pīle”. “Pagaidi vien līdz pirmām krācēm!” divdomīgi atbild L. “Pārkristīt savu ūdens zirgu varēsim Rīgā.”

Ne visai apmierināts ar paskaidrojumu, sāku pievērst ievērību apkārtnei un pašai Daugavai. Te viņa vēl plūst samērā rāmi. Retās un nelielās straumes mūsu laiviņai ir kā pieši tīrasiņu zirgam. Viegli šūpodamās un satraukumā drebēdama, tā šaujas ūdens šļakatās, atstādama aiz sevis virpuļus un putu kamolus. “Stagara” vieglais skrējiens manī sāk radīt labsajūtu. Kad ieminos par to savam biedram, viņš pēkšņi sagriež laivu uz krastu. Nesaprašanā atskatos atpakaļ. “Tūliņ tu redzēsi īstu skrējienu! Patlaban brīnišķs ceļa vējš un būtu grēks to neizmantot!” Ceļa virzienā tiešām pūš spirgts dienvidrīta vējiņš. Piebraucam krastā un pielaikojam. ”Stagaram” baltus spārnus. Nu viņš
izskatās vēl staltāks, graciozāks un tiešām atgādina baltu gulbi. Netrūkst ne lielās, ne fokburas.

Kad atkal atstumjamies no krasta, laiviņa uzsāk jaunu skrējienu, kura ātrumu vērtējam uz 20 – 25 km stundā. Noliekam tagad nevajadzīgos airus un bezdarbībā nododamies apkārtnes vērošanai. Gar abiem upes krastiem līgojas iekoptas druvas, un vietu vietām redzamas nelielas lauku mājas. Akmeņu grēdas, kuras divās nepārtrauktās rindās stiepjas gar abiem upes krastiem, vietām izveido diezgan augstas dolomīta kraujas, kuras terasveidīgi nolaižas līdz pašam ūdenim. Cik var vērot, no tādiem pat dolomīta sliekšņiem veidota arī Daugavas gultne. Pārejot no viena sliekšņa uz otru, ūdens veido nelielus kritumus. Mūsu laivai tie nav bīstami, jo visur ir pietiekami dziļš.

Ap brokasta laiku tālumā saskatām kādu baznīcas torni. Kartē redzam, ka tuvojas Krustpils un Jēkabpils. Abi upes krasti paliek apdzīvotāki. Straumē iebriduši, stāv vairāki makšķernieki. No viņu rīcības veida un garām auklām vērojam, ka tie makšķerē ālantus. Cik garām braucot saskatām, nevienam pie kāta nav spoles; tātad – vecu vecie makšķerēšanas paņēmieni! Interesanti būtu redzēt, kā viņi tiek galā ar daudz maz lielāku zivi! Ka tādu te ir daudz, par to nav šaubu, jo ūdens zāļu puduri un straumes kā radīti sapaliem un ālantiem. Ir jauks svētdienas rīts, tāpēc upē daudz peldētāju. Ar ziņkāri viņi vēro skaisto “Stagaru”. Viena otra no daiļavām iesēžas ūdenī tā, ka redzama tikai galva, un ar roku māj mums sveicienus. Atbildam ar pret sveicieniem.

Drīz klāt arī pati Jēkabpils, šis kādreizējais plostnieku un strūdzinieku centrs, kuram hercogs Jēkabs 1670. gadā piešķīris pilsētas tiesības. Tai pretim upes labajā krastā rīta saulītes staros sildās Krustpils. Kā viena, tā otra, iztālēm raugoties, atstāj gleznainu iespaidu, bet tuvumā zaudē romantisko izskatu. Mājiņas nelielas un daudzas pussagruvušās. Gar abiem upes krastiem skraida žīdu puikas, kuru kostīmi ir trūcīgi pat peldētājam. Cienīgi, kreklos izmetušās, pa vidu, kā vistas cāļu barā, grozās žīdu madāmas, pa reizei kaut ko uzbrēkdamas saviem “kinderiem”. Kopējo ainu vēl papildina liels pulks mazās sugas ragu lopu. Āži cienīgi krata savas garās bārdas un ragus, it kā gribēdami sacīt: “Ja jau par tiesu gribat sev galu meklēt, tad labāk panāciet šurp!” Kazas izskatās daudz miermīlīgākas.

Vērodami idilisko dzīvi upes krastos, esam jau atstājuši abas pilsētas aiz muguras. Priekšā mums liela sala. To izveidojusi Mazā Susēja, kura te izlauzusi ceļu uz Daugavas attekām. Brīdi esam neziņā, pa kuru pusi turēties. Tad nospriežam, ka ceļš gar salas labo pusi būs interesantāks, un sagriežam laivu pa labi. Ūdens te daudz seklāks, pilns akmeņiem un ūdenszālēm. Jūtama arī stipra straume. “Stagars” no zālēm izdzen veselus barus ālantu. Šis skats mums sagādā īstu baudu. Tik daudz ālantu nekur vēl neesmu redzējis. Daži no viņiem ir īsti milzeņi. Kur zāles biezākas, zivis mūs tik ātri neierauga. Tikai, kad laiva tām uzskrējusi gandrīz virsū, sākas bēgšana, ko stipri kavē ūdensaugi, kādēļ daži ālanti mēģina lēkt pa gaisu. Jaukais skats mūs tā savaldzinājis, ka piemirstam vērot ceļu. Spējš trieciens pasviež “Stagaru” gaisā, un tas gandrīz apmetas uz muti. “Sasodīts!” lamājas laivas kapteinis, “laime, ka vēl noslīdējām gar sāniem!” Pametu skatu atpakaļ un redzu starp zālēm lielu akmeni, kuru nebijām pamanījuši. “Uz priekšu labāk uzmanīt ceļu!” seko rīkojums, kas man, gribot negribot, jāizpilda.

Kādu brīdi uzmanīgi veros upes ūdenī un pūlos neskatīties uz ālantiem, kuri turpina taisīt izmisušus lēcienus pa zālēm. Es tomēr nebūtu cienīgs saukties par makšķernieku, ja ilgi spētu raudzīties tikai uz akmeņiem, kad turpat no laivas priekšgala šaujas gaisā skaistas zivis, un “Stagara” sāni atkal nobrauc gar kādu akmeni. “Mīļais, labais kapteiņa kungs, piedodiet nu vēl šo vienu reizīti! Uz priekšu es būšu uzmanīgāks un uz zivīm vairs nemaz neskatīšos!” žēli lūdzos, apzinādamies savu vainu. Kuģa komandieris man tomēr vairs netic. Viņš liek noņemt buras, kas to stipri traucē pašam vērot ūdeni laivas priekšgalā. Ir arī pats pēdējais laiks to darīt, jo upe paliek vienmēr seklāka, bet akmeņu vairāk. Tagad tiešām piegriežam visu uzmanību tikai laivas vadīšanai, bet, neraugoties uz to, vēl pāra reizes uzgrūžamies akmeņiem. Atviegloti uzelpojam, kad sala palikusi aiz muguras un atkal iebraucam Daugavas īstajā gultnē. Miers tomēr nav ilgstošs. Ausis drīz uztver kā apslāpētu krākšanu, un sev priekšā saskatām baltu strīpu vispār Daugavai.

“Priedulāja krāce! Ātri nostiprināt pārsegu!” seko vadītāja rīkojums. Jūtu, ka sirds apmet kūleni un uztraukumā sažņaudzas. Steidzīgi sākam nostiprināt gar laivas malām gumijas pārvalku, kas savelkams zem iekšā sēdētāju padusēm un pilnīgi noslēdz laivu no ūdens ieplūšanas. Krākšana paliek vienmēr stiprāka un draudošāka. Tagad redzu, ka baltā strīpa, ko pirmīt ieraudzījām, ir viens vienīgs ūdens mutulis, ko sviež gaisā varens, mums neredzams spēks. Garām pazib daži milzīgi akmeņi, kurus stūrmanis tomēr ir laikā pamanījis starp putām un ūdens virpuļiem. Tad elles vārti ir klāt. Gribu vēl ko kliegt, bet jūtu, ka “Stagaru” uzsviež gaisā; tad krītam kādā bezdibenī, un krācošs ūdens kalns brāžas pār laivu un mūsu galvām, pieliedams man muti. Nav pirmais mutulis pāri, kad, putas un šļakatas šķiezdams, pakaļ gāžas otrs. Laiviņas priekšgalu te uzsviež augstu gaisā, te atkal tas svērteniski ienirst virpuļojošā ūdens bedrē. Visapkārt ellišķs troksnis un ūdens putekļi. Ūdens kalni gāžas mums pāri, pieliedami acis un triekdamies sejā. “Stagars” lēkā ūdens virpuļos kā aizkorķēta pudele. Beidzot pretimskrejošie viļņi paliek apaļāki un līdzenāki. Mūs vairs nemētā un nerausta uz visām pusēm, bet te uzceļ kā augsta kalna galā, te atkal gremdē dziļā ūdens ielejā. Jūtu, ka nosegtās laiviņas iekšpuse ir pilnīgi sausa un prieka šalts, ka esam palikuši dzīvi un trakojošais ūdens nedauza mūsu ķermeņus pret šķautnainām radzēm, ieplūst sirdī. “Bravo, “Stagar”! Tagad esmu ar mieru tevī braukt ciemos pie pašas velna vecmāmiņas!” steidzos izteikt laiviņai savu atzinību. Nelabo šaubu gariņu, kas visu laiku vēl sēdēja krūtīs, ir noslīcinājis “Priedulājs”. “Visas manas bailes sabirušas Priedulāja krācē!” lielā labsajūtā uzsaucu savam biedram. “Nu, tā nav dārga manta, ko esi pazaudējis!” viņš atsaucas, labsirdīgi smiedamies un sakārtodams brilles, kuras viļņi nodzinusi uz paša deguna gala.

Tagad tikai sāku aptvert mūsu ceļojuma jaukumu. Acis tīksminās gar brīnišķiem krastu veidojumiem — radzēm un kraujām, kuras, viena par otru savdabīgākas, viena par otru skaistākas. No klinšu spraugām spraucas ara svaigais vasaras zaļums. Te, pāri augstai, robotai akmeņu sienai, kuras pamati grimst Daugavas vienmēr šalcošā straumē, pārliekusies smuidra liepa un kā daiļava pūlās saskatīt savu jauko attēlu vizmojošā ūdens spogulī. Tur, savām dzelžainām saknēm ieķēries akmeņu pamatos, stipros zarus sargādams par Daugavas atvaru izstiepis varens ozols, kam cieši pieglaudušies trauslā apse. Šim pārītim aiz muguras aizslēpies bērzs, un viņa spožo lapu čaukstoņā, šķiet, dzirdama labsirdīga zobošanās par kluso ozolu un trīcošo apsi. Bērzs neapskauž sava drauga ozola laimi, jo sen jau viņš zina un redz, cik mīļi viņam pašam pretim liecas ieviņas kuplā galviņa ar maigo smaržu.

Viss Daugavas krastos ir pilns kūsājoša dzīvības spara. Gribas kaut ko darīt, kaut kā iekļauties varenā dabas simfonijā. Līdzīga sajūta pārņēmusi arī manu ceļojuma biedru, un viņš uzsāk dziesmu: “Līgodama upe nesa …” Šūpodamās vilnu ritmā, dziesma plūst pār plašo Daugavu. Tai, kā nu mācēdams, pievienojos arī es. Abi jūtam, ka dziesmā ieliktas mūsu sirdis. Tā ir slava un pateicība mīļās dzimtenes skaistumam. Viena krāce tagad seko otrai. Tās mani vairs nebaida, bet drīzāk gan iededzina pārgalvībā. Dodamies krācēs, meklējam vienmēr kuplāko mutuli. Esam nometuši pat kreklus, jo diena ir saulaina. Sakarsušiem ķermeņiem ūdens šļakatas ir kā patīkams glāsts, un mēs uzgavilējam katram lielākam vilnim, kas traucas pār mūsu galvām. L. izņēmis fotokameru un knipsē ūdens ainavas. Traucamies lejup pa pašu Daugavas vidu. Ir jau uzņemtas daudzas ainavas, un aparāts nolikts pie malas, kad gabaliņu priekšā no Daugavas izkāpj kāda “nāra”. Viņa nostājas uz liela akmens bluķa un binoklī vēro savādos braucējus, pati atgādinādama klintī cirstu statuju. Vienā mirklī mana drauga rokās atkal ir fotokamera. “Nāra” tver pēc kāda apģērba gabala, bet aparāts ir ātrāks … “Meitenīt, uz kādu adresi lai piesūtām uzņēmumu?” sauc dabas skatu mednieks. Daiļava draiski iesmejas un, mādama ar roku sveicienu, kaut ko atbild. Vai tā bija adrese, ko viņa teica, vai kas cits – viļņu čalā nesapratu.

Tuvojas pusdienas laiks. Vērojot pēc kartes, esam nobraukuši kādus 50 kilometrus. Drīz jābūt Aiviekstes ietekai un aiz tās – Pļaviņām. Laiks padomāt arī par ēšanu. “Ko tu saki par sviestā brūni apceptu līdakas gabalu un, pēc visiem kulinārās mākslas likumiem vārītu, zivju buljonu ar sīpoliem, pipariem, lauru lapām un sviestu?” prasu savam biedram. “Doma nav slikta! Viss vajadzīgais mums laivā, izņemot līdaku,” viņš atbild. “Nu tad noķersim kādu!” “Lai iet!” piekrīt L. Sakārtojam spiningus, un vizuli aizlido pēc līdakas. Labu brīdi spiningojam, bet bez panākumiem. Priekšā patlaban skaists atvars ar rāmu ūdeni. “Te nu kādai noteikti jābūt iekšā!” saka L., taisīdams šmaugu sviedienu. Pēc mirkļa viņa priecīgais sauciens: “Galā!” un saliektais spininga kāts liecina, ka mums patlaban lieliskas izredzes uz zivju maltīti. Līdaka slaidos lokos šaudās pa atvaru. Vieglā laiviņa grozās gan uz vienu, gan otru pusi, tas liek domāt, ka darīšana ar sīkstu pretinieku. Zivs patlaban taisa skrējienu ap laiviņas galu. Šāds manevrs manam draugam nav īsti parocīgs, un viņš mēģina apturēt skrējienu, pagriežot līdaku atpakaļ. Zinu, cik šāds paņēmiens bīstams, un gribu draugu brīdināt, kad tas dusmīgi iesaucas: “Vaļā!” Ka līdaka ir vaļā, to redzu arī es, bet, lai vēl vairāk paķircinātu saniknoto L., uzsāku pamācošu lekciju kā jāizvelk zivs. Mana auditorija šoreiz nemaz nav pateicīga. Vienīgais klausītājs nikni spļaudās un patlaban jau taisās rādīt lektoram, kā zaļa malka deg, kad esmu spiests pārtraukt priekšlasījumu pusvārdā, jo jūtu, ka nu man ir “galā”. Es šoreiz esmu veiksmīgāks, un pēc brīža ieceļu laiviņā kilogramus divus smagu līdaku. Vēl daži aizrādījumi draugam “par sekmīgas spiningošanas noslēpumiem”, un mēs braucam krastā.

Drīz ir sakurts ugunskurs, līdaka notīrīta, un pannā čurkst brūnais sviests. Pusi zivs izcepām, bet no otras puses izvārām zivju zupu. Kad galdā nāk cepetis, L. izvelk no laiviņas gala pudeli, kuras saturs ož pēc konjaka. Pāra mēriņi uz “sīkstā mūža!” iedzerti, mūsu labsajūtu vēl pavairo. Nevaru nociesties, neizteicis laiviņas īpašniekam sirsnīgu paldies par man sagādāto iespēju piedalīties šinī ceļojumā, uz ko viņš atbild laipnu smaidu. Kad “galds” nokopts un trauki Daugavā izmazgāti, noliekamies zālītē uz atpūtu. Esam vēl abi pārdzīvoto iespaidu varā, un valodas risinās no sākuma spraigi, tad kļūst aprautākas, līdz beidzamais jautājums paliek bez atbildes. Mēs guļam.

Atmostamies, gluži nosvīduši. Mūs vairs nesedz koku ēnas, bet saulīte spīd tieši sejās. Labi, ka veldze nav tālu jāmeklē… Izpeldamies Daugavā un atkal esam spirgti. Kartē redzam, ka esam pusceļā starp Trepi un Koknesi. Sēstamies “Stagarā”, un atkal gar mūsu acīm slīd Daugavas krasti. Straume paliek vienmēr stiprāka, un nelielas krācītes seko viena otrai. Saule tagad spīd tieši pretim, un mums ļoti jāuzmanās, lai neuzskrietu kādam akmenim vai asām šķautnēm kritumu augšgalos, jo mutuļojošā straumē grūti saskatīt dziļākās caurbraukšanas vietas. Patlaban tuvojas diezgan stipra krāce. “Stagars” skrien briesmīgā ātrumā, un to apturēt vairs nav mūsu spēkos. Vēl daži metri, un mēs būsim pašā ūdens virpulī. Te, piepeši, laivas priekšgalā starp putu kaudzēm pavīd varena akmens mugura. “Labo!” satrauktā balsī sauc L. Mūsu rīcībā vēl tikai viens mirklis, un no visa spēka es velku airi gar laivas labo pusi. To pašu dara arī L., tikai no pretējās puses, un mēs brāžamies akmenim taisni virsū. Jūtu briesmīgu triecienu pret laivas dibenu; kaut kas zem manis lūzt, un vesels ūdens kalns no muguras puses gāžas pār mūsu galvām, aizraudams “Stagaru” krituma atvarā. Vienā mirklī esam atrāvuši pārsegu, lai izlēktu no pārplēstās laivas, bet jūtam, ka vēl sēdam sausumā. Tātad “Stagars” izturējis arī šo pārbaudījumu! Pametu skatu atpakaļ un redzu, ka arī mana drauga sejā atplaukst smaids.
“Vai dzīvs?” viņš prasa. “Drusku vēl dzīvs,” es atsaucos, atjēdzies no pārdzīvotā. Izbraucam malā un izdarām sava “kuģa” apskati. Lūzusi ir viena laivas branga, un pāršķēlies finiera sēdeklis. «Stagara” septiņkārtējam apvalkam pārplēstas trīs kārtas. Bojājumi tad nav pārāk nopietni. Apmierināts ar apskati, L. nospriež, ka vakarā varēsim visu salabot. “Laime, ka vilnis norāva laivu no akmens un tā nedabūja sagriezties ar sāniem pret straumi!” viņš skaidro, kad turpinām braucienu. Posmā starp Pļaviņām un Koknesi Daugavas kritums ir 0,81 m uz kilometru. Mūsu “Stagars” lēkā kā pa milzīgām ūdens kāpnēm.

Klāt Aiviekstes ieteka un lejpus tās – Pļaviņas. Upes labajā krastā paceļas stāva dolomītu siena, pret kuru traucas varena straume. Klints pagriezusi viņai pretim savu plecu, it kā sargādama mierīgās Pļaviņas no Daugavas uzbrukuma. Klints pakājē norisinās nepārtraukta cīna starp ūdeni un akmeni. Daudzus gadu simteņus tā ir turpinājusies un turpināsies vēl ilgi. Viens aiz otra lieli ūdens vāli traucas pret klinti, lai šņācot atkal atplūstu atpakaļ. Dusmās un šķietamā nevarībā tie, baltās putu krēpes kratīdami, traucas tālāk, bet seko jaunas uzbrucēju rindas, un cīņa nekad neaprimst.

Upes kreisajā krastā ir rāms un dziļš plūdums. Tur noenkurojusies makšķernieku flotile. Visi tie medī ālantus un sapalus. Uz jautājumu, ko viņi lieto ēsmai, seko atbilde: “Zirņus.” Var jau arī būt, ka atbilde ir pareiza, bet zirņu mums nav un sapalus makšķerēt nedomājam. Vieta tomēr izskatās loti interesanta, un nolemjam drusku paspiningot. Labu brīdi peldinām savus vizuļus, bet, kad neko nemanām, braucam tālāk. Pēc brīža atkal sadzirdam varenu krākšanu, un, cik acis var redzēt, Daugavu klāj balti ūdens mutuļi. Tā ir slavenā Pļaviņu rumba — briesmu vieta plostniekiem. Pārbaudām laivas pārvalku, vai tas cieti nostiprināts, un mūsu “Stagars” traucas putu un šļakatu jūklī, jo esam palikuši īsti dēku meklētāji, un ne par ko vairs nebēdājam. Krituma vilnis satver “Stagaru”, un reibinošā ātrumā sviež trakojoša straumē. Laiviņu satver citi viļņi, pūlēdamies to aprīt kā gardu kumosu. Pirmā mirklī šķiet, ka tas viņiem ari izdosies, jo uz brīdi pilnīgi pazūdam zem baltām putām, bet tad atkal “Stagars” izraujas no ūdens skavām un, no viļņa uz vilni lēkādams, traucas tālāk. Grūti attēlot, ko cilvēks izjūt, braukdams mazā laiviņā caur Pļaviņu rumbu. Tā ir rotaļa, kas neaizmirsīsies, tā reizē baida un aicina. “Vai nemēģināsim vēl reizi?” es prasu, kad esam krācēm pāri. “Vai tik ļoti patika?” smaida L. Redzu, ka arī viņš būtu ar mieru atkārtot trako braucienu.

Daugavas straumi no abām pusēm sāk ieslēgt augsti, kokiem apauguši, kalni. Sirmās egles, ozoli un liepas, pārliekušies pār krastu klintīm, klausās varenās upes mūžīgo dziesmu. Augstu kalnā, pāri koku zaļumam, paceļas Sēlpils drupas. Tepat stāvējusi arī mūsu senču – sēļu pils, kur risinājušies tik daudz vēsturisku notikumu. Te skanējuši arklu lemeši un zobeni. Daugava te skalojusi gan darba sviedrus, gan arī cīnās gūtās brūces. Senatnes dvesma liekas piepildām gaisu. Apsīkst ari mūsu skaļā jautrība, un mēmā godbijībā raugāmies uz vietām, kur lijušas mūsu senču, vācu, krievu, poļu, igauņu un leišu asinis.
“Cik tas tomēr savādi,” ieminas L., “ka arī skaistuma pārpilnība var padarīt cilvēku skumju!” Viņa vārdos daudz taisnības.

Īsa, bet stipra krāce piespiež mūs atkal atgriezties tiešamībā. Topam atkal jautrie Daugavas laivinieki. L. uzsāk iemīļoto dziesmu “Daugaviņa, māmuliņa…” Lai pilnīgi izjustu spirgto pievakares gaisu, attaisām laivas pārvalku. Mūsu dziesma saplūst jaukā saskaņā ar vareno straumes ritumu. Nemanot esam piebraukuši lielai krācei, bet laivas pārvalks ir vaļā. Mēģinām to nostiprināt, bet ir par vēlu. Krāce sviež pretim veselu ūdens kalnu. Tas pāršļāc mūsu galvām, bet nu arī “Stagars” ir pieliets gandrīz līdz pusei, un ne tikai paši – ari mūsu mantiņas mirkst ūdenī. Nekas cits neatliek, kā braukt malā. Slapjās lietas izgriežam un izklājam saulītē. Daugavas malā ieraktam stabam piestiprinātā plāksne vēsta, ka atrodamies Oliņkalna pakājē.

“Vai, kā gribas piena!” žēli sāk gausties mans ceļa biedrs, kurš ir liels piena cienītājs. “Pudelītes un pupiņas arī, laikam, maziņam vajadzēs?” ķircinu viņu, kaut gan arī pats labprāt dzertu malku vēsa piena, jo jūtamies ļoti iztvīkuši. Nekas cits neatliek, kā iet meklēt pienu. Drīz atrodu kāpnes, kas ved kalnā. Stāvā kalna taka nobeidzas kādas saimniecības pagalmā. Izrunājamies ar laipno saimnieci par dažādām lietām. Viņa pielej kannu ar svaigu pienu. Kad atnāku atpakaļ, redzu, ka L. čakli strādājis. Uz krasta kraujas tagad stāv lepna vasarnīca ar dubultu jumtu, pat ar logiem. Izsaku savu apbrīnošanu jaunceltnei. L. uzaicina apskatīt arī iekšpusi. Nometos četrrāpus un iebāžu galvu pa parādes durvīm. “Lepni, tiešām lepni!” nevaru liegt savu atzinību, redzot telts iekšpusē divus ar gaisu piepūstus guļas maisus un vairākus tāpat. pagatavotus spilvenus.
“Baidos tikai, ka naktī šis cepelīns var pacelties gaisā un aiznest mūs nezināmā virzienā!” “Tāpēc jau viņš arī piestiprināts zemei!” L. paskaidro jaunās mītnes konstruktīvos sīkumus. “Jālido nebūs un gulēt varēs droši,” piekrītu es, redzot, ka jaunceltnes stūri un apakšā stipri piesaistīti zemē iedzītiem koka stabiņiem. Mūsu laiviņa arī prasa remonta. Uzliekam pārplēstām vietām ielāpus un, cik nu tas iespējams, salabojam arī pārējos bojājumus. Atliek vēl ieturēt vakariņas, un tad varēsim domāt par atpūtu. Drīz vien mūsu telts priekšā sprakšķēdami deg sausi zari, un katliņā mutuļo dzidrais avota ūdens. Vai nu avotam piemitušas kādas brīnišķas īpašības vai L. paņēmis līdzi īstu mandarīnu tēju, tikai neatceros, kad ar tādu baudu būtu dzēris šo Ķīnas virumu. Krēsla sabiezē. Pār galvām sāk lidināties naktsputni un sikspārņi. Viņiem, laikam, labas mītnes klinšu caurumos, jo kā gan citādi to būtu tik daudz…

No upes ceļas balta migla, un drēgnums spiežas cauri drēbēm. “Nu pietiks raudzīties ugunī un sapņot kā brūtgāna gados! Laiks doties pie miera — rīt agri sāksim braukt!” aicina mans praktiskais ceļa biedrs. Ir patīkami atlaisties mīkstā guļas vietā un izstaipīt nogurušos locekļus! Daugavas vienmērīgā šņākšana ir skaista šūpļa dziesma. Pārrunājam vēl dienas piedzīvojumus, bet plaksti drīz paliek smagi, un miegs aizslēdz acis. Nezinu, cik ilgi esam gulējuši, kad stiprs sitiens pa telts jumtu mūs atmodina. Ārā dzirdamas vairākas iereibušu cilvēku balsis. “Ej, jūs kurmji, tur iekšā, vai līdīsiet ārā vai nē!” un viens no ārpuses mēģina apgāzt telti. Stāvoklis nav no patīkamiem, jo nezinām, cik viņu tur ārā ir. Pa telts lodziņiem neko saskatīt nevar, jo laukā vēl liela krēsla. Steigā raujam virsū drēbju gabalus un meklējam savas pistoles, kuras nav tik ātri atrodamas. “Jāni, Jāni! vai liksi mieru cilvēkiem!””dzirdama arī kādas sievietes balss. Jānis tomēr negrib tik ātri atlaisties. To būdu viņš katra ziņā grib apgāzt; tas tomēr nav tik viegli. Pa to laiku esam sadabūjuši ieročus, lai uzsāktu cīņu ar huligāniem. Uz to viņi, laikam, nav sagatavojušies, jo nodun kāju troksnis, un nelūgtie nakts viesi pazūd krūmos.

L. ir briesmīgi pārskaities. “Nelieši tādi!” viņš sirdās. Nakts miers tomēr ir iztraucēts, un par gulēšanu vairs nav ko domāt. Apskatām telti un esam apmierināti, kad atrodam to nesabojātu. Uzvārām atkal tēju un, kādu brīdi pie ugunskura pasēdējuši, pošamies tālākā ceļā. Kamēr nojaucam telti, ielaižam “Stagaru” Daugavā un novietojam tanī savu iedzīvi, pār kalnu galiem parādās saule. Viņas stari pielej pasauli ar zelta spožumu.
Ir agrs vasaras rīts, kad “Stagars” uzsāk otrās dienas braucienu. Tuvojamies Vīgantu muižai un Liepavotam. Te dzīvojuši un skraidījuši rakstnieka Valža tēlotie Staburaga bērni – Jancis un Marčs. Te, kaut kur, notikusi arī viņu cīņa ar putnu ligzdiņu postītāju Mūrnieku Pēteri, kurā Jaucis un Marčs atriebuši nelaimīgos putniņus, nogriezdami Pētera mundierim visas pogas. Jau labu brīdi, kamēr esam nolikuši airus un jūsmojam par teiksmainām vietām. Straume mūs lēnām nes klāt tūristu cienītai vietai – Staburagam. Nevaram šai vietai pabraukt garām, to neapskatījuši. Griežam laivu mala un kāpjam krastā. Pašā Daugavas malā guļ divi milzīgi akmens bluķi. No augšas uz tiem līst dzidrās Staburaga asaras. Stāsta, ka viņš neraudot vairs tik gauži, jo apkārtējie mitruma rezervāti esot nosusināti un daļa no radzes avotu ūdens novadīta uz tuvējām jaunsaimniecībām. L. gan saka, ka Staburags raudot mazāk tādēļ, ka tagad esot sausāki laiki. Nezinu, kam ir taisnība, bet domāju, ka tā ir L. pusē.

Staburags ir apm. 18,5 m augsta avotkaļķa klints. Dzidrās klints asaras saturot daudz kaļķa, kurš nosēstoties un audzējot atlūzušā raga vietā jaunu. To sekmējot arī kaļķa nosēšanos veicinošās Staburaga sūnas. L. man parāda mūsu dabas retumu – Alpu kreimeni jeb Alpu tauceni (Pinguicula alpina), kura Latvijā aug tikai uz Staburaga. Ilgi apbrīnojam savādā auga baltos ziedus un rozetveidīgās, dzeltenzaļās lapas. Alpu taucene ir pēcledus laikmeta agrā posma floras vienīgā atlieka Latvijā un tā pārtiek nevis no barības, ko uzsūc saknes, bet gan no dzīvniekiem. Līdzko taucenes lapu rozetei uzsēstas kāds kukainis, lapiņas sakļaujas un atlaiž savu upuri tikai tad, kad no tā izsūkta visa dzīvības sula.
L. atkal cītīgi strādā ar fotokameru. Viņš fotografē gan Staburagu, gan Alpu taucenes. Kad esam pamatīgi apskatījuši Staburagu un nodzērušies viņa saltās asaras, ejam atkal uz “Stagaru”. Viņa īpašnieks grib, lai laiviņa būtu vienmēr tīra un spodra. Man jānovelk zābaki un tie jānomazgā. Kad tas padarīts, nolieku zābakus uz klints gabala apžūt. Vēl kādu brīdi pajūsmojuši par Staburaga drūmo skaistumu, sēstamies laivā un turpinām ceļu.

Vienmērīgi cilājas airi un nebeidzamā rindā garām slīd brīnišķās Daugavas krastu ainavas.
“Te, kaut kur, ir Atbalšu klints, kura pasaka, kā saukusies Ādama sieva,” saka L. Tā nu mums katrā ziņā jāatrod. Braucam, ūjinām un to vērīgi klausāmies. Beidzot kāds no krasta skaidri atsaucas uz mūsu uhu! .. “Kas bija Ādama sieva?” mans biedrs jautā neredzamam atbildētājam, un atbildes beidzamā vārdā mēs nepārprotami dzirdam: “Ieva”. Tas skan tik jauki, ka arī es atkārtoju jautājumu, un atkal balss no klints atbild: “Ieva”. Brīnišķi skaidra ir atbalss, ko uz katru saucienu saņemam atpakaļ, un kad uzsākam mana biedra mīļo mednieku dziesmu “Šalc zaļais mežs …” liekas, ka krastā kāds dziedātu līdzi.

Pie skaistās Rīteru gravas atkal izkāpjam malā. Upītes ūdens traucas lejup pār augstiem klints sliekšņiem un rīta saules staros vizuļo visās varavīksnes krāsās. L. ložņā pa akmeņiem un krūmiem, meklēdams izdevīgu vietu, no kurienes uzņemt šo skatu. Beidzot ūdenskritums ir nofotografēts, un varam turpināt ceļu. Nedaudz lejāk, pie Aizelkšņu dzirnavām, redzam interesantu gaisa pārceltuvi. No viena Daugavas krasta uz otru pārvilkta tauva īpašai skrituļu sistēmai piestiprināti, labības maisi un cilvēki pa to ceļo no Vidzemes uz Zemgali un otrādi. Drīz, upes kreisā krastā, ieraugām Altenes pilsdrupas. No pils uzglabājušies tikai akmens mūri. Pils pakājē liels un dziļš Daugavas atvars – Velna kubuls. Tur kādreiz mitinājies pats nelabais.

Tālumā parādās Koknese. Saules apspīdētais pilskalns un varenās pilsdrupas atkal izsauc manā ceļa biedrā skaisto skatu mednieka tieksmes. Sekojot viņa norādījumiem, man te jānotur laiva uz vietas, te jāpadod vai nu pa labi, jeb kreisi, un viņš fotografē vienu skatu pēc otra. Skatot varenos mūrus, kuri slien gaisos savas robainās smailes, prātā nāk tie daudzie ar mūsu tautas dzīvi saistītie vēsturiskie notikumi, kas šeit risinājušies. Pili uzcēluši krievi, pēc kam 1206. gadā tā nodegusi un vēlāk atjaunota no bīskapa Alberta. Neskaitāmas kaujas izcīnītas zem tās mūriem. Tie skatījuši trakākās dzīres, priekus un negausības, kā arī postu, vaimanas un asinis. Pils tumšos pagrabos smakuši un nobeigti daudzi gan augstas, gan zemas kārtas gūstekni. Tur kādu laiku turēts arī virsbīskaps Silvestrs, kad 1478. g. mestrs v. Borchs ieņēmis pili. Skaistā Koknese bijusi vieta, kur krustojušies virsbīskapa un ordeņa kara kalpu šķēpi. Pilskalns starp Pērses un Daugavas ūdeņiem ir daudzkārt slacīts ar dažādu tautu asinīm. Valdnieki un kara vadoņi – Jānis Briesmīgais, Gustavs Ādolfs un Kārlis XII, sūtījuši šurp savus kara pulkus, lai ieņemtu kādreiz vareno cietoksni un svarīgo tirdzniecības punktu. Pili 1701. gadā uzspridzinājuši poli, kad tai tuvojušies Kārļa XII karaspēki.

No Kokneses vai, pareizāk sakot, no Staburaga, Daugava palikusi daudz rāmāka. Tās kritumu starp Koknesi un Jaunjelgavu skaita vairs tikai 0,29 m uz kilometru. Pa ceļam gadās vēl viena otra krācīte vai stiprāka straume, bet tās vairs negrasās aprīt ”Stagaru”. Vietām Daugava jau gluži rāma. Ūdens visur pietiekami dziļš, un nav arī redzamas asās klinšu šķautnes.

Tuvojas pusdienas laiks, sākam sajust izsalkumu. Pārpalikušo līdakas daļu esam jau apēduši pa gabaliņam vien. Ir pēdējais laiks pameklēt vēl kādu. Atkal spiningu vizuļi lido atvaros un, kairinoši spīguļodami, meklē lāsaino gardēdi. Daugavas dzelmes izskatās dziļas un šķiet glabājam dažādus makšķernieku sirdīm pievilcīgus noslēpumus. “Kad tik nu negadītos kāds pāra pudu smags sams!” bažījas L., kaut gan jūtu, ka tāda sastapšanās būtu viņam īsti pa prātam. Zinām, ka sami šinī Daugavas rajonā atrodami diezgan bieži, bet šoreiz mums nav lemts ar kādu no tiem sastapties. Viņi mūsu vizuļus, laikam, tur par tādiem niekiem, kuru dēļ nav vērts atstāt tīkamās atvaru bedres. Noķeram pāra līdakas un, pārmainās dēļ, nospriežam tās ēst ar sausiem kartupeļiem. Ilgi strīdāmies, kuram jāiet ciemos pie saimniekmeitām tos nopirkt. L. saka, tas jādarot man kā jaunākam, bet es atkal pastāvu, ka viņš ir cienīgāks un arī no vaiga daiļāks. Beigās svarīgo misiju uzņemos es un, papildinājis savu tualeti ar nepieciešamākiem apģērba gabaliem, cilpoju uz tuvākām mājām. Saimniekmeitas laikam aizgājušas diendusā, jo to nekur neredz. Nikni riedami, sētā mani apsveic divi suņi. Gan viņus labinu un saucu visādos vārdos, bet istabā viņi mani nelaiž. Uz troksni no mājas iznāk vecāka sieviņa. „Labdien, saimniekmāt!” es sveicinu, “vai nevarētu no jums nopirkt drusku kartupeļus un dažas olas?” “Ak kartupeļus un olas? Nu, nezin, kā būs!… Vai tad nu ar plostiem, vai?” viņa ziņkārīgi pēta, vērodama manu diezgan trūcīgo tērpu. “Braucam gan pa Daugavu, tikai ne ar plostu, bet laivā,” es atbildu. “Tad jau laikam tāpat lustes pēc vien?” viņa turpina prašņāt. Šādi viesi te laikam iegriežas reti, tad man tagad jāizstāsta, cik mēs to braucēju esam un no kurienes braucam. Kad esam sirsnīgi izrunājušies, dabūju kartupeļus un olas.

Lai pusdienu gatavošana ietu ātrāk un “galdā” reizē nāktu kā kartupeļi, tā ceptās līdakas, sakuram divus ugunskurus. Uz viena tagad cepam, uz otra vārām. Bērni, kuri atnāca līdzi no mājām, ir mūsu viesi. Pacienājam viņus ar konfektēm. Ciemiņus visvairāk interesē “Stagars”. Tam sevišķu uzmanību piegriež divi zēni. Labu brīdi viņi savā starpā strīdās, vai tā laiva ir no finiera vai drēbes. Kad tas tik viegli nav noskaidrojams, mazākais griežas pie mums ar jautājumu: “Andris saka, ka tā laiva esot no finiera… Vai tā, onkuļi, ir?” Kad pasakām, ka tā ir no gumijas, jautātājs paliek varen priecīgs. “Āre, ka tev nebija taisnība!” viņš lepni saka otram. “Laiva ir no gumijas, bet nevis, kā tu teici, no koka!” “Jā, bet tu atkal teici, ka tā esot no drēbes!” otrs aizstāvas.

Pēc labām pusdienām pāra stundas nosnaužamies un tad pošamies tālāk. Laiks palicis loti sutīgs, un tālumā šad tad ieducinās pērkons. Nav ilgi jāgaida, kad sāk krist pirmās lietus piles. Mans ceļa biedrs paredzējis arī šādu iespējamību un izvelk no laivas gala divus maisiņus, labu tabakas maku lielumā. Tur iekšā plānas, pār galvu uzģērbjamas gumijas jakas un tāda pat materiāla cepures. Uzvelkam jaunos tērpus un noslēdzam laivu ar pārvalku. Tagad lietus var līt, mēs un mūsu iedzīve esam nepieejami ūdens straumītēm, kas līst no cepurēm un gaisa. Uz brīdi uznāk īsta gāze. Rupjās lietus piles cērtas pret mūsu mugurām un laivas segu, bet mēs jūtamies labi, kā kaķi uz silta mūrīša.

Daugava kļuvusi it kā plašāka, lielāka un arī dziļāka. Lietum līstot, pabraucam garām Aizkrauklei. Tad nāk Jaunjelgava. Krastmalē neredzam neviena cilvēka. Ēkas izskatās tumšas un sarāvušās. To sarkanie dakstiņu jumti šķiet kā milzīgas cepures, zem kurām, kā acis blāvo logu stikli. Kad esam aiz Jaunjelgavas, laiks atkal sāk skaidroties. Tumšie mākoni lēni slīd uz debesu pamali, un to robotās malas sāk vizēt saules zeltā. Tad mākoņi nogrimst aiz Taurkalna siliem, un Daugava pielīst ar saules mirdzumu. „Jānīt’s nāca pa gadskārtu, līgo!..” skan neredzamas dziedātājas balss. Tikai tagad atceramies, ka ir Jāņu vakars. Pievienojamies dziesmai, un jau trijatā turpinās: “Savus bērnus apraudzīti, līgo! ..” Ir jau pavēla pievakare, kad sasniedzam Lielvārdi. Telts vietai izraugām jauku pakalniņu. Krastmala kā nosēta akmeņiem, un basam kājām grūti staigāt no laivas līdz teltij. Meklēju zābakus, bet to nekur nav. L. smejas, ka es uz katra sola “kniksējot”, un manī rodas pārliecība, ka viņš zābakus noslēpis. “Atdod ar labu, kamēr manī nav pamodies lauva!” saku viņam. “ Nu-dien, neesmu ņēmis!” mans ceļa biedrs sak taisnoties. Brīdi esmu neziņā, vai ticēt viņam vai nē, bet tad kaut kas iešaujas prata. “Pie Staburaga!..” es iesaucos. Ja, tur jau viņi pēc nomazgāšanās palika saulītē žāvējoties!..Tagad zābaki paspējusi izžūt un atkal izmirkt, bet man no tiem jāatsakās uz visiem laikiem. Bija tīri labi apavi, un man to patiešām žēl, bet sliktākais tas, ka basām kājām vairs nemaz neprotu staigāt. L. augstsirdīgi piedāvā man pāri vilnas zeķu, kuras viņam rezervē, un tā nu es staigāju pa akmeņiem un slapjo zāli. Ilgi skumt un bēdāties pašā Jāņu vakarā tomēr nav labi, un es pūlos par zābakiem vairs nedomāt.

Uzceļam telti un sakuram prāvu sārtu. Arī viņpus Daugavas sāk mirdzēt jāņugunis. Pār upi plūst: „Līgo, līgo! ..” Tagad skan visas malas. Visapkārt dziesmas, ugunis un visur jautrība. Priecīgie Jāņu bērni iet no mājas uz māju dziedādami: „Alu, alu, Jāņa tēvs, līgo! Sieru, sieru, Jāņa māte, līgo!” Mēs sēžam pie sava ugunskura, skatāmies, klausāmies, un, tikai kad ugunis sāk apdzist, ejam pie miera. Aizmigt tomēr nevaram. Atmiņa nāk senās dienas, bērnība, dzīve uz laukiem, Jāņu vakari, kad arī mēs esam plūkuši smaržīgās vībotnes vaiņagiem un meklējuši papardes ziedu.. . Tikai kad apklust līgošana, arī mūsu teltī iestājas klusums.

Kad otrā rītā pamostos, saule jau pāri brokasta laikam. Mana biedra teltī vairs nav, bet dzirdu viņu ārā darbojamies ap ugunskuru. Nemaz negribas atstāt ērto guļas vietu, bet neko darīt – jāceļas. “Ak, tad nu draugs ar’ vienreiz augšā?” mani apsveic L, kad izlienu no telts. “Nu lūdzu, lūdzu pie brokastīm – galds jau klāts! Te bus ceptas oliņas, zivtiņas, pieniņš — ko biedrs labāk vēlas!” Esmu šorīt tiešām gulējis pa kungu modei, jo mans biedrs jau paspējis aizstaigāt līdz tuvējām mājam pēc piena un sagatavot brokastis. Nomazgājamies Daugavā un tad ieturam krietnas brokastis. Iepriekšējā dienā esam nobraukuši 60 – 70 km un tagad nospriežam nesteigties, un tikai ap pusdienas laiku sēstamies “Stagarā”. Daugavas krasti paliek klajāki. Lielie meži vairāk atkāpušies no upes. Vietu vietām vēl ir augstas klintis, bet upes straume vairs nav iežņaugta starp stāvām sienām. Gar abiem krastiem redzamas mājas un iekopti lauki. Daugava plešas platumā un atkal paliek straujāka.

Tuvojas Ķegums. Tur patlaban strādā pie spēkstacijas tilta un dambja celšanas. Daugavas ūdeni vēl nav saņemti gūstā, bet lielā ātrumā traucas uz priekšu, it kā gribēdami noārdīt un aizskalot smago betonu, ar ko cilvēki nodomājuši aizsprostot upes plūdumu. Labajā pusē saskatām apzīmētu plostu ceļu un griežam turp savu “Stagaru”. Ceļa abās pusēs paceļas betona sienas, bet atstātā spraugā ūdens traucas, raudams līdzi laivu kā vieglu spalviņu. Krastā un uz būves statnēm mūsu braucienu vēro vairāki cilvēki. Daži kaut ko sauc, bet ūdeņu krākoņā nekas nav saprotams. Laiva ir cieti nosegta, un paši esam sasprindzinājuši uzmanību līdz pēdējam. Ūdenī pavīd daži akmeņu bluķi un nozāģētu pāļu gali, bet “Stagars” aizšaujas tiem garām, nepieskardamies nekam. Mirkli vēlāk esam dambim cauri.

Seklākās vietās atkal pamanām lielus ālantu barus. “Tīri tā kā vajadzētu pamēģināt kādu noķert!” es ieminos. Mans biedrs uz tādām lietām nav skubināms, bet līdzi ir tikai spiningu kāti. Jāmēģina ar tiem pašiem. Piebraucam krastam un. uz ātru roku pagatavojam improvizētu ālantu makšķeri. Bet ko lietot par ēsmu? Vislabākā, protams, būtu kukaini, bet abi upes krasti te pilnīgi klaji, tā kā atrast kādas lapu vaboles nav iespējams. Sākam skatīties pēc sienāzīšiem, bet arī to nav, jo reto zāli līdz zemei nograuzuši lopi, un nekur nedzird sienāžu čirkstēšanu. Atliek vēl cerība atrast kādu mēslu vaboli, bet liktenis šoreiz ir ālantiem labvēlīgs, jo, neraugoties uz cītīgo meklēšanu, neko neatrodam. L. iededzies īstā makšķernieku kaislē un negrib atteikties no nodoma. Cītīgi viņš staigā pa govju pēdām, pētīdams aizdomīgākās vietas, bet neko neatrod. “Īstā Sahāra!” viņš sirdās, kad pētījumi paliek bez panākumiem. Gribot negribot jāliek ālantiem miers.

Drīz vien esam pie Līčupes, kura ietek Daugavā no kreisās puses. Uz šīs upītes uzcelta Tomes valsts zivju audzētava. Te audzē visas vērtīgākas zivju sugas, ar kurām apsēklo daudzas upes un ezerus. Līčupes tīrais un vēsais ūdens nepārtraukti skalo apaugļo tos lašu, taimiņu, foreļu, sīgu un citu zivju ikrus, līdz no tiem izšķiļas mazas zivtiņas, kuras tad, pēc zināma laika, īpašās kannās izsūta uz visām malām. No upes sāk pavērties jau redzēti skati un vietas. No labās puses Daugavā ieplūst Ogre. Tās krastos saceltās vasarnīcas, zaļo mežu ierāmējuma, atstāj īsti gleznainu iespaidu. Baltas, sarkanās un dzeltenās ēkas šķiet kā milzu puķes, kas pacēlušas par koku un krūmu zaļumu. Pievakarē atkal uznāk stiprs lietus. Saceļas arī vējš. Apkārtne kļūst pelēka un drūma. Tādā laikā turpināt ceļu vairs nav patikas, un mēs pošamies pēdējai naktsguļai. Krasts ir lēzens un pilns akmeņiem. Pār Daugavu veļas spēcīgi viļņi, valstīdami “Stagaru”. Lai to nesabojātu, laiva jāiznes krastā, bet tas nav tik viegli izdarāms, jo manas kājas palikušas neciešami jūtīgas. Pat patapinātās zeķēs netieku ar savu laivas galu no vietas. L. laikam ir no cietāka materiāla, jo laivu dabūjam krastā tikai tad, kad viņš iedod man savus zābakus. Steigā uzceļam telti un novietojam tanī savu iedzīvi. Gan atkal esam uzģērbuši gumijas jakas, bet lietus un aukstais vējš izsauc nepatīkamus drebuļus. Par gulēšanu bez karstas tējas negribas nemaz domāt. Palicis jau pilnīgi tumšs, kad esam tik tālu sakārtojušies, ka varam sākt domāt par ugunskuru. Ložņājam pa krūmiem un grābstāmies rokām, meklēdami ko dedzināmu, bet viss, ko atrodam, ir pilns mitruma un nedeg. Gan pāra reizes izšaujas mazas uguns mēlītes, bet lietus tās atkal apdzēš. Mēs neatlaižamies: drāžam ar nažiem skaidas, pūšam, sargājam liesmiņu no lietus, līdz beidzot uguns sāk degt. Karstā tēja padara mūs atkal dzīvākus. Drīz liekamies uz guļu. Lietus nepārtraukti grabina pa telts jumtu. Ja pēdējā dienā negadīsies kas neparedzēts, tad nākamo nakti mēs gulēsim katrs savās mājās.

“Nu, vai būs vēl patika kādreiz taisīt līdzīgu ceļojumu?” guļot iejautājas L. Savos zēna gados un vēlākās makšķernieka gaitās esmu pavadījis daudzas naktis gan ievām pieaugušos Gaujas līčos, ezeru un upju krastos, kā arī klajā laukā zem zvaigžņotām Kaukāza debesīm, bet tās ir tikai atsevišķas, saraustītas ainas, pie kurām patīkami pakavēties atmiņās. Brauciens pa Daugavas putojošām krācēm, starp krūmu un koku zaļumu pušķotām krastu klintīm turpretim ir tāda nepārtraukta, skaistuma apdvesta simfonija, ka, ne mirkli nedomājis, atbildu: “Kad vien tik vēlies!”

Nākamais rīts uzausa spožs un saulains. Tumšie lietus mākoņi bija izklīduši, un Daugavā mirdzēja debesis: zilas, siltas un bez viena mākonīša. “Laiks posties ceļā!” L. mudina. Drīz paēstas brokastis, telts novākta, un “Stagars” ielaists ūdenī. Drīz vienmērīgi, rakstā cilājas airi, un šķiet, ka Daugavas krasti skrietu mums pretim. Pakalniņā, upes labajā pusē, balo kara laikā nopostītās Ikšķiles drupas, pa kurām laidelējas kovārņi. Pēkšņi man prātā iešaujas kāda doma un es uzsaucu skalu: “Urrā!” “Vai saules dūrienu esi dabūjis, vai?” nesaprašanā un izbrīnā uz mani raugās L. — “Nekāds saules dūriens, bet lieliska ideja man galvā! Tepat upes krastā dzīvo mani radi. Tāpēc nebūs basām kājām jāskrien pa Rīgas ielām!” “Ak, tu atkal domā par tiem zābakiem!” L. sāk saprast manu sajūsmu.. “Ne jau par tavām saplēstām zeķēm!” es atcērtu. Tepat jau arī ir man pazīstamās mājas, un mēs ejam iekšā. Ciemiņus neviens nav gaidījis, un, kad pastāstām, kā mēs te gadījušies, visi galvas vien groza un nāk apskatīt slaveno “Stagaru”, kurā esam izlauzušies caur Daugavas krācēm. Dabūju zābakus, un pēc krietnām pusdienām ceļojam tālāk. Lejpus Ikšķiles, Daugavas kreisā krastā, ir latviešu strēlnieku slavenā cīņu vieta – Nāves sala. Kritušo varoņu piemiņu sargā uzceltais piemineklis. Salā tagad viss ir klusu un mierīgi. Tikai piemineklis un šur tur redzamās dzeloņu stiepules atgādina skaudro nāves viesuli, kas kādreiz trakojis pār šo vietu. Arī tālākā ceļā redzam seno cīņu pēdas, jo sagrauto celtņu atliekas vēl nav novāktas.

Nonākam pie Salaspils. Daugavā patlaban peldas kareivji. Daži no viņiem ir krietni peldētāji un uzsāk sacīksti ar “Stagaru”. To panākt vai pārspēt nevienam neizdodas, un kareivji drīz vien atkrīt. Upe pie Salaspils sadalās divos zaros – Lielajā un Sausajā Daugavā. Starp tām 8,5 km garā un 2,5 km platā Dole – lielākā sala Daugavā. Turpinām braucienu pa Sauso Daugavu. Tā tiešām ir krietni sausa, un mums ļoti jāuzmanās, lai neuzskrietu akmeņiem, kas stiprās straumes dēļ būtu “Stagaram” bīstami. Reizēm esam spiesti izkāpt no laivas, lai to izvadītu caur bīstamākām vietām un daudziem lašu tačiem. Šinī apvidū pagājuši mana ceļa biedra bērnība, un viņš kavējas seno dienu atminās. Viņš vēl atceras visas labākās makšķerēšanas un nēģu ķeršanas vietas. Daudz kas te vairs neesot tā, kā bijis zēna gados. Nemainīga palikusi tikai Daugavas straume. Beidzot arī Doles sala paliek aiz muguras, un priekšā, pievakares saules apspīdēta, parādās sirmā Rīga, kur gaida ikdienas darbs un pilsētas steiga.

Advertisements

About Juris Šteinbergs

Makšķernieks, maketētājs, mājas lapas administrators, IT pusspeciālists, grafomāns
Šis ieraksts tika publicēts Daugava ar birkām , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.