Par vēžiem

Nereti makšķerniekiem gaidītās zivs vietā pieķeras vēzis.

Nereti makšķerniekiem gaidītās zivs vietā pieķeras vēzis. Šis noķerts Radžu ūdenskrātuvē ziemā uz mormiškas.

Vēži protams nav zivis, bet ūdeņos tie dzīvo un kaut kādā sakarā ar tām ir. Tādēļ, domāju, arī šis raksts bloga tematikai ir atbilstošs. Teksts ir fragments no 19. gadsimta pazīstamā krievu mednieka, makšķernieka un dabas pētnieka Leonīda Sabaņejeva grāmatas “Saldūdens zivju dzīve un ķeršana”.  Šo fragmentu publicēšanai piedāvā makšķernieks Jānis Kupra, kas to tulkojis no krievu valodas.  


Ņemot vērā vēžu kā ēsmas milzīgo nozīmi, uzskatu par nepieciešamu pievērst uzmanību gan šo posmkāju dzīvesveidam, gan to ķeršanai tik lielā mērā, cik tas varētu būt interesanti parastam makšķerniekam. Pie mums ir zināmas vairākas upes vēžu sugas, bet atšķirības to starpā ir nenozīmīgas. Krievijas Eiropas daļā tie ir sastopami gandrīz visur, lielākoties tekošos ūdeņos, jo izvairās no silta un rāvaina ūdens. Rietumsibīrijā tie ir ieceļojuši samērā nesen un ir izplatīti sporādiski, t.i., vietām. Tēviņi no mātītēm atšķiras ar iegarenāku ķermeni, garākām (un vājākām) spīlēm, ūsām un šaurāku asti; mātītei aste ir plakanāka, tāpēc sliktāk turas uz āķa. Pavasarī vēži atgūstas no ziemas sastinguma, bet kļūst pamanāmi tikai tad, kad upes atgriežas savos krastos – aprīlī vai pat maija sākumā. Mātītes šajā laikā vēl ir ar olām (līdz 100 un vairāk), kuras ir piestiprinātas pie astes apakšējās virsmas (uz astes piedēkļiem, tā saucamajām viltus kājiņām). Mazie vēzīši izšķiļas maijā un paliek uz mātes astes aptuveni 2 nedēļas; jūnijā tos jau var atrast zem akmeņiem lielākoties seklās vietās. Kā liecina zvejnieku novērojumi, mainīt čaulu vēži sāk maijā (mēneša vidū), kad sāk vārpot rudzi, un turpina visu vasaru. Katram vēzim atsevišķi šis process – no čaulas nomešanas brīža līdz jaunu bruņu sacietēšanai – aizņem pāris nedēļas, bet lieta tāda, ka no sākuma čaulu maina tēviņi un kā pirmie – vismazākie, tad vidējie un, beidzot, lielākie; savukārt mātītes čaulu maina mēnesi vēlāk, kad ir atbrīvojušās no rūpēm par mazuļiem, tāpēc „mīkstas” mātītes ir sastopamas līdz augusta vidum. Čaulas nomešana norisinās šādi: no sākuma paceļas bruņas, kuras sedz galvkrūtis, un tās tiek nomestas pāri galvai; tad ieplīst čaula uz astes, vēzis apguļas uz muguras un novelk to no sevis ar spīlēm un kājām. Visilgāk un sāpīgāk izšķiļas spīles. Tikko izšķīlies vēzis ir klāts ar ļoti maigu zilganu ādu un vispār nerādās no alas, kamēr šī āda sacietē, kas parasti notiek pēc nedēļas.

Apvalka maiņas laikā vēži neatstāj alas vai tup slēptuvēs. Katram vēzim ir sava ala vai pat vairākas, kuras lielākoties ir izraktas zem stāviem krastiem vairāk vai mazāk mālainā gruntī; upēs ar smilšainu vai akmeņainu gultni vēži pārsvarā slēpjas zem akmeņiem, izveidojot tur padziļinājumus; no dūņainas gultnes upēs tie izvairās, bet palieņu ezeros un dažos caurtekošos dīķos (piemēram, Caricino dīķos pie Maskavas), kuros to ir gandrīz vai vairāk nekā upēs, tiem gandrīz nav pastāvīgu alu un briesmu gadījumā, tāpat kā iestājoties ziemai, tie ierokas dūņās. Labvēlīgos apstākļos, t.i., ja gultnes grunts nav pārāk cieta, vēžu alas mēdz būt 35, pat 70 cm dziļas; liekas, ka lielākajām alām vienmēr ir loka forma un divas izejas, un dažreiz vēl divas sānu ejas. Tādu lielu alu vēzis izrok (ar asti) daudzu gadu laikā. Cietā gruntī alām dažreiz ir nelielu padziļinājumu izskats, kuros neietilpst pat viss ķermenis. Dzīvo vēži ļoti ilgi – ne vienu vien gadu desmitu, un ir pieņemts domāt, ka aug tie ļoti lēni; tomēr ir droši zināms, ka divu trīs mēnešu laikā tie sasniedz gigantiskus izmērus, ja vidēja izmēra vēžiem (grozos vai krātiņos) nodrošina barības pārpilnību. Vēži ir visēdāji un ēd maizi, graudus un citas augu izcelsmes vielas, bet galvenā to barība ir ūdenī nokļuvušās dzīvnieku atliekas, sākot ar vissīkākajām un beidzot ar pašām lielākajām. Barības meklējumos vēži pārsvarā orientējas ar ožas palīdzību, kas tiem ir ārkārtīgi attīstīta. Redz tie slikti, bet dzird lieliski: izdzirdējuši troksni, tie slēpjas alā un sēž tur, draudīgi izpletuši spīles, ar kurām dažreiz ķer arī garām peldošās zivtiņas. Vēžus var dēvēt par nakts dzīvniekiem, un baroties tie iziet no alām pārsvarā naktīs.

Rudenī, oktobrī vai novembrī (vairāk uz ziemeļiem), tēviņi sameklē mātītes, un drīz pēc tam (liekas, pirms ledus uzsalšanas) gan vieni, gan otri nozūd alās vai ierokas dūņās ziemošanai. Šajā laikā tie acīmredzot vairs nebarojas, lai gan mātītes dēj ikrus novembrī vai decembrī.

Ķert vēžus, īpaši izsalkušos, uzreiz pēc čaulas maiņas ir ļoti viegli, jo tos pievilina jebkura ēsma; pēdējos – ne tikai naktī, bet arī dienā. Tie nereti trāpās murdos, bet vislabākais to ķeršanas veids ir ar krītiņiem. Krītiņš ir nedziļš tīkliņš uz stieples (retāk koka) stīpas (ar ne mazāku kā 36 cm diametru), kas piesiets pie garākas vai īsākas kārts tā, lai atrastos līdzsvarā. Šķērsām stīpai piestiprina vienu vai divas tievas drātis, pie kurām tiek piestiprināta ēsma – iepuvusi gaļa, aknas, zivs, pat sālīta, maize, kliju raušu gabali u.tml. Jo tās būs smakojošākas, jo labāk. Krītiņu iemet tā, lai stieples stīpa atrastos uz gultnes, – parasti no vairāk vai mazāk krauja krasta un diezgan dziļās vietās; kārti iesprauž zemē līdzīgi kā ūdas kātu. Vietām (dažos ezeros un dīķos) krītiņus izvieto klajā vietā. Šī rīka uzbūvē var būt arī izmaiņas; piemēram, stīpa dažreiz tiek izgatavota no koka, taču, tā kā koks negrimst, lai to panāktu, stīpā pa diametru tiek iestiprināts šķērskoks, pie kura savukārt vertikāli pierīko kārti ar uzasinātu galu, kas tiek iesprausts gultnē, tādā veidā noturot stīpu ar tīkliņu un ēsmu pie gultnes. Ēsmas pievilinātie vēži sapulcējas pie tās, un, ja krītiņu paceļ, tie sakrīt tīkliņā. Dažreiz no viena krītiņa izņem vairāk nekā desmit vēžus. Vislabākie lomi mēdz būt pirms lietus vai pērkona, īpaši vakarpusē.

114. zim. Kritins

Krītiņš. L. Sabaņejeva zīmējums

Visvienkāršākā vēžu ķeršanas paņēmiena būtība ir tāda, ka ķeršanai piemērotās vietās gultnē iesprauž mietu, pie kura, nedaudz atkāpjoties no lejasgala, tieši klāt vai īsā auklā piesiets garš gaļas vai vēl labāk – aknu gabals. Vēži stingri ieķeras tajā un atlaiž tikai tad, kad ir jau gandrīz izcelti no ūdens. Šajā brīdī tie ir jāuztver ar ķeseli. Daži vēžotāji par labāko ēsmu uzskata vardi, no kuras nodīrāta daļa ādas; tā rīkojas tādēļ, ka varde ar ādu gandrīz nav pieejama vēžu žokļiem un spīlēm, turklāt, ārā vilktam, vēzim ir pie kā stingri pieķerties.

Ļoti ienesīgs, bet maz pazīstams vēžu ieguves veids ir to ķeršana rudenī uz vēžu mātīti, kuru ar auklu piesien zem spīlēm un nolaiž ūdenī tur, kur uzturas (pie alām) vai ir manīts vēzis. Tēviņi tādā veidā ķeras tikai septembra beigās vai oktobrī kā kurā vietā, t.i., pārošanās laikā. Vēzis nekavējoties metas pie mātītes un cieši satver to ar spīlēm, neizlaižot no apkampieniem pat gaisā. Var izmantot arī vēžu tēviņu, t.i., „provocēt kautiņu”, bet ieķērušos sāncensi šajā gadījumā ir jāuztver ar tīkliņu.

Vēži, kuri ir gatavi nomest čaulu vai tikko to ir izdarījuši, t.i., vēl ir mīksti un visvairāk noderīgi makšķerniekiem, no alām neiziet, tāpēc ir iegūstami tajās. Tos uztausta klusā laikā, lielākoties uzreiz pēc saullēkta un pirms saulrieta, jo vējš un duļķes traucē saskatīt alas. Tāpēc vienmēr ir jāiet pret straumi. Ja alai ir divas izejas, tad labo roku iebāž galvenajā lielajā, bet kreiso mazajā vai aiztaisa šo eju ar kāju. Lai izvairīties no asā dzelkšņa uz pieres, roka ir jābāž zem vēdera, ar plaukstu uz augšu. Lai pa rokai vienmēr būtu vēžu rezerve, tālredzīgāki makšķernieki jau laicīgi ielaiž ūdenī nelielā dziļumā vecus dēļus, lūku pinumus, žagarus u.tml. priekšmetus, kurus, lai straume tos neaiznestu, piespiež ar akmeni. Vēži, kuri grasās mainīt čaulu, labprāt pulcējas zem šī aizsega. Atliek tikai pacelt šo aizsegu pēc iespējas uzmanīgāk pret straumi un, sākot no apakšas, uzlasīt paslēpušos vēžos. Vēl ērtāk ir salasīt vai nopirkt vēžus ar cietāku čaulu (tumšākus) un ielaist tos grozā vai murdā, kuru novieto straumē. Nenāk par sliktu ierīkot tiem kaut kādu aizsegu, piemēram, akmens, vēl labāk – māla caurulīšu vai cauru ķieģeļu veidā, kas var aizstāt alas. Vēzim, kurš grasās mainīt čaulu un ir viegli nolobāms, bruņas no nolauztas spīles nomaucas ļoti viegli kā futrālis.


Mūsdienās, ķerot vēžus, jāvadās pēc  Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumiem.

 Šo fragmentu bez saskaņošanas ar tulkotāju lūgums nepārpublicēt. 

About Juris Šteinbergs

Makšķernieks, maketētājs, mājas lapas administrators, IT pusspeciālists, grafomāns
Šis ieraksts tika publicēts Vēži ar birkām , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.