Makšķernieka Bībele

aiviekste2Ko darīt šajā starpsezonā, kad upes tikko tik mostas, bet ezeri vēl guļ zem ledus, bet nu tik plāna, ka virsū kāpt būtu neprāts? Cik tad var pārcilāt vecos kātus, grozīt savu nokalpojušās spolītes, pārlūkot pludiņu un āķu krājumus vai tīksmināties par jaunieguvumiem! Es šai laikā jau trešo reizi pārlasu savu makšķernieka Bībeli — Jāņa Jaunsudrabiņa “Ar makšķeri” (“Ūdeņi”).Jocīgi, nekad neesmu bijis latviešu literatūras, kur nu vēl latviešu klasiskās literatūras, cienītājs, bet šī mazā, bibliotēkā nejauši paņemtā, grāmatiņa mani ir sajūsminājusi. No Jaunsudrabiņa neko nebiju lasījis kopš vidusskolas laikiem, bet laikam jau jānodzīvo kāds strēķītis, lai šādu literatūru spētu saprast. Piedāvāju nelielus fragmentus no šīs grāmatas. Ja arī dažas autora izdarības pie ūdeņiem kādam var likties neatbilstošas makšķerēšanas noteikumiem, jāņem vērā, ka no grāmatas sarakstīšanas pagājuši gandrīz 100 gadi un šis tas, arī noteikumi, ir mainījušies.
P. S. Apakšvirsraksti ir manis izdomāti — grāmatā tādu nav. Pie katra “baušļa” kursīvā pievienoti mani komentāri. Vietās, kur teksts izlaists, esmu ievietojis daudzpunktus iekavās.

armakskeriPar martu
Īstu makšķernieku jau martā sāk pārņemt ūdeņu drudzis, sevišķi, ja viņš ziemu nav sēdējis uz ledus ar vizuļu viciņu rokā. Viņš cilā un pārcilā ik dienas visus savus makšķerējamos daiktus, apvērtē visus piederumus, kas atlikušies no pērnās vasaras, nes jaunus mājā, it kā šī gatavošanās spētu tuvināt to jauko dienu, kad pirmo reizi varēs stāvēt pie upes. Jo sevišķi tas attiecināms uz foreļu makšķernieku, jo forele ir zivs, pie kuras visagrāk var pieiet. (…).
Upīte gan skrien šalkdama, atbrīvojusies no ledus, bet abi krasti ir tikpat balti kā ziemā. Naktī, labam salam pieturoties, dienu atkusušais sniegs virsū sasalis tādā garozā, ka divi soļi var spert pa virsu, bet pie trešā kāja ar lielu brikšķi iegrimst līdz ceļgalam. Laime vēl, ka uzauti garie ūdenszābaki. — Es brienu gar krastu augšup, kur vasarā esmu vilcis labus lomus. Es cīnos nosvīdis pa dziļo sniegu, kas ne nes pa virsu, ne arī nenes, un man kļūst karsti kā jūnijā, jo muguru silda spilgta pavasara saule, patecējusi labi augstu.
Un tad klāt ir vieta, kur man šķiet, ka vajadzētu sākt. Es sāku un virzos lejup, izņemdams līkumu pēc līkuma. Šur tur dibenā redz vēl zaļganus, ar smiltīm apmestus ledus gabalus, kas stipri ieķērušies krasta robos un apkrampējušies ap akmeņiem, ka ūdens nav varējis tos uzcelt. Pret gaišo ledu redz retu maili gurdi turamies pret straumi.
Tas ir viss.
Gluži kā par mani – pirmo copi nelielā upītē izmēģināju jau pirms nedēļas. Pilnīgs klusums.

Par vēdzeļu copi pavasarī
Tumšās miglainās pavasara naktīs ir laba vēdzeļu makšķerēšana. (…) Ja es gribu brokastam saķert vēdzeles, tad es rīkojos gluži kā uz vēžošanu.
Kā vēžotājam ir vajadzīgas vairākas ķeseles, lai viņa loms būtu bagātīgs, tā arī vēdzeļu ķērājam vajag apgādāties ar daudzām makšķerēm. Viņš tās nevar lietot kā rokas makšķeres, bet āķi līdz ar kumosiem pilnīgi jānogremdē dibenā. To makšķerētājs izdara, piesienot mazu akmentiņu kādu pēdu augšup āķa. Akmens kumosu novelk dibenā un neļauj ūdenim to raut prom. (…).vedzele
Ja man ir desmit makšķeru un es tās esmu iesviedis katru savā vietā, tad tās man var aizņemt kilometru garu upes gabalu, jo priekš tam ir vajadzīgas vietas, kur ūdens lēnām atplūst no augšas, un tādas negadās visai bieži.
Nu es staigāju, rokas kabatās sabāzies un svilpodams. Es eju no makšķeres uz makšķeri kā vēžotājs no ķeseles uz ķeseli un cilāju. Ja nav nekā, es apskatu kumosu un metu atpakaļ, ja ir — noņemu zivi, uzmaucu jaunu slieku un metu atkal.
Tā tas iet līdz pusnaktij. Pēc pusnakts zivis staigā mazāk un loms nekad vairs nav tik labs, jo tad jau iesāk medīt dienas zivis, no kurām līdakas ir sevišķi lielas vēdzeļu vajātājas. Es tāpēc parasti ap pusnakti vācu makšķeres kopā un brienu uz māju slapjš , ledusaukstām rokām, kājām, un nereti istabā ienākušam man jādreb kā suņam, kamēr atsilstu.
Dienas trīs mani moca nejaukas iesnas. Bet kad tās ir pāri, es eju atkal vai nu uz vēdzelēm, vai dienā uz līdakām, jo man upe ir tas pats, kas dzērājam krogs.
Uz pirmo pavasara vēdzeļu copi Aiviekstē jau paspēju aizskriet. Visu darīju, kā Jaunsudrabiņš mācīja (kāti gan saskaņā ar MN bija tikai divi). Rezultāts – viens zemmērs, un “brokastā” vēdzeles man nebija. Varbūt vēl ziema, tāpēc nekas neķērās. Bet pēdējais teikums “man upe ir tas pats, kas dzērājam krogs” varētu būt kādas makšķernieku biedrības devīze…

Par sapaliem, čigāniem un necopi
Es sastopu arī citus makšķerniekus. Brūns čigāns lien uz vēdera kā krokodils pa līci.
“Ej, kāpēc tu rāpo?” es viņam prasu.
“Brālīt,” viņš atbild, “citādi pie sapala netiksi.”
Pie melniem atvariem man bieži nākas sastapt vecus vīrus, kam pietiek pacietības nosēdēt no rīta līdz vakaram vienā vietā.
“Kā ķeras?” es sveicinu.
“Nekā nav,” ir parasta atbilde.
Bet dažreiz es, garām iedams, redzu, ka kulīte plecos labi piebriedusi.
Nevienu čigānu pie ūdens sastapis neesmu, lai gan stāsta, ka arī mūsdienās viņi makšķerējot. Sapalu arī noķert vēl nav gadījies. Varbūt tiem pievērsīšos šogad… Bet par to “nekā nav” gan trāpīgi – arī mūsdienās tā ir visbiežākā atbilde.

Par aristokrātiskiem daiktiem
Visur iespiežas tehnika, kādēļ lai makšķerēšanas sports paliktu gluži tikpat primitīvs kā alu cilvēku laikos?OLYMPUS DIGITAL CAMERA
Angļi ir laiduši pasaulē tādu aristokrātisku daiktu, ko sauc par spiningu, kas nonācis pat ganu zēna rokās, spēj darīt brīnumus. Tauta šo daiktu savā apbrīnošanā nosaukusi par zivju bisi, un tiešām, kad līdakas kādreiz ir uz ņemšanu, var likties, ka ar spiningu paņemamas viss, kas atrodas spiningojamā rajonā.
Spiningošana nav nekas cits kā mehanizēta velcēšana. Visjaukākais pie tādas velcēšanas ar mašīnu ir tas, ka pilsētas cilvēks, sevišķi garīgā darba strādnieks, te dabu kārtīgi izkustēties. Ja esi pusdienas makšķerējis, tad esi tikpat kā cēlienu pļāvis senu. Jūt mugura, jūt sāni, pleci, kājas, rokas un pat pirksti, jo tu esi taisījis ap tūkstoti spēcīgu sviedienu un spole ir apgriezta vismaz septiņdesmittūkstoš reizes.
Te man nav ko piebilst. 100% taisnība.

Par licencēto makšķerēšanu
Kādā rītā pie manis pienāk resns kungs, un mēs sarunājamies apmēram tā.meitenes
Kungs” “Labs rīts! Noķērāt ko?”
Es: “Vēl ne.”
Kungs: “Vai jums ir zīme?”
Es: “Kāda zīme?”
Kungs: “Ja jūs gribat makšķerēt, jums vajag no manis paņemt zīmi. Es maksāju par šo ezeru lielu renti un nevaru ļaut citiem izvazāt zivis. Vakar te viens izvilka astoņpadsmit mārciņu smagu karpu. Vai ar tām divdesmit piecām kapeikām viņš man to var atlīdzināt?”
Es: “Vai zīme maksā divdesmit piecas kapeikas? Tādā gadījumā…”
Kungs: “Jums jāmaksā divdesmit piecas kapeikas no reizes un no makšķeres.”
Es: “Tādā gadījumā man jums jāsaka, ka par makšķerēšanu es savā mūžā nekad nevienam neesmu maksājis un arī jums nemaksāšu. Man jūsu zivis, ko jūs turat kā peļņas lopus, nav vajadzīgas, nedz jūsu krasts, ko jūs gatavi apsegt, lai neviens to nemin. Es staigāju gar upēm un šūpojos laivā uz ezera, lai pilnam izbaudītu vasaru un svabadību, kādas nekur citur nav.”
Kungs: “Jūsu vārdi man nekrīt makā. Ja negribat maksāt, tad es jums varu ieteikt makšķerēt tur, otrā ezerā, augstāk, — tur jums būs jūsu svabadība.”
Šis teksts varētu nepatikt ūdeņu apsaimniekotājiem. Stāsta turpinājumā Jaunsudrabiņš arī dodas uz otru ezeriņu un visu vasaru tur makšķerē, bet tā arī neko nenoķer. Tikai vasaras beigās viņš uzzina, ka tajā zivju nemaz nav. Tā gadās…

Advertisements

About Juris Šteinbergs

Makšķernieks, maketētājs, mājas lapas administrators, IT pusspeciālists, grafomāns
Šis ieraksts tika publicēts Apraksts, Cope ar birkām , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.